DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Sitā vecene, ser, ir māte tai jauniņai meičai. Un tā meiča ir sieva tam vīram. Sitas vīrs iet cauru dienu medībās, un, kad viņš pārnākt, sieva neko netaisīt viņam ēdamu. Viņš dikti gribēt ēst un nu dusmot uz to sievu, un tā sieva bēgt prom, un tas vīrs skriet pa­kaļ un gribēt sist viņu, un tā vecene skriet abiem pa­kaļ un piekaut to vīru.

Es biju rūgti maldījies: izrādījās, ka Āfrika, šis mel­nais, noslēpumainais kontinents, ir mani pievīlusi. Mana sulīgā ģimenes drāma ar raganu un saindētu ēdienu, kurā iejauktas leoparda ūsas, nebija nekas vai­rāk kā parasts mājas skandāls ar visām tam piemī­tošajām sastāvdaļām — slinka sieva, izsalcis vīrs, ne- pagatavota maltīte un sievasmāte, kas visur jaucas pa vidu.

Es no jauna pievērsos saviem dzīvniekiem, bet mani neatstāja sajūta, ka esmu piekrāpts. Pie visa vainīga sievasmāte — tā es sevī spriedu.

Drīz pēc tam uz verandas un ap verandu norisa vēl viens satraucošs notikums, kurā man bija galvenā loma, bet vajadzēja paiet ilgam laikam, iekams es šo atgadījumu spēju uzņemt ar humoru.

Bija jauka novakare; rietumu pamalē drūzmējās ve­seli bari sīku, pūkainu mākonīšu, kas solīja krāšņu saulrietu.

Es tikko biju izdzēris grūtā darbā nopelnīto tējas tasi un tagad sēdēju trepju galā vakara saulē, pūlē­damies iemācīt neticami muļķīgam vāverēnam izsūkt pienu no vates kumšķa, kas uzsprausts uz sērkociņa. Uz brīdi pārtraucis šo mokošo nodarbību, es ierau­dzīju uz ceļa gāzelīgā gaitā tuvojamies resnu pavecu sievieti. Viņas vienīgais apģērba gabals bija pavisam mazs un ļoti šaurs gurnauts, bet mutē bija iesprausta gara, tieva, nomelnējusi pīpe. Galvas vidū virs sirma­jiem, īsi apgrieztajiem matiem rēgojās mazītiņš ka­labašs. Kad sieviete pienāca pie kāpnēm, viņa izkratīja pīpi un rūpīgi piekāra pie auklas, kas bija apsieta ap pilnīgo vidukli, tad kāpa augšā uz verandu.

Labvakar, mammīt! — es sveicināju.

Sieva apstājās un man uzsmaidīja.

Labvakar, masa, — viņa atbildēja, tad kāpa tā­lāk, cilādama smago augumu no pakāpiena uz pakā­pienu, elsdama un pūzdama aiz piepūles. Beidzot viņa bija mani aizsniegusi un nolika kalabašu man pie kā­jām, bet pati, galīgi aizkususi, ar visu augumu atbal­stījās pret sienu.

Piekusi, mammīt? — es vaicāju.

Ak, masa, es ir dikti resna palikuš, — viņa pa­skaidroja.

Resna? — es sašutis iesaucos. — Tu nepavisam neesi resna, mammīt. Tu neesi ne drusciņas resnāka par mani.

Sieva sāka skaļi smieties, viņas milzīgais augums drebēja.

Nē, masa, tu par mani jokot.

Nudien, mammīt, es runāju patiesību, tu esi sīka sieviņa.

Viņa atgāzās pret sienu un kratījās aiz smiekliem, lielais vēders un krūtis viļņojās; viņu nosaukt par sīku sieviņu — tas nu gan ir labs joks! Beidzot, tiku tikām izsmejusies, sieviete norādīja uz kalabašu.

Es tev atnest viens zvēriņš, masa.

Kādu?

Viens čūska, masa.

Es izņēmu aizbāzni un ielūkojos kalabašā. Trauka dibenā saritinājusies gulēja tieva, brūna, kādas asto­ņas collas gara čūskiņa. Es nospriedu, ka tā ir aklā čūska — īpašas bezacaino čūsku sugas pārstāve, kas pavada savu dzīvi, ierakusies zemē.

Pēc izskata aklā čūska līdzīga Anglijā dzīvojošai glodenei un ir pilnīgi nekaitīga. Es jau biju savācis pilnu kasti ar šiem rāpuļiem, tomēr resnā sarunu bied­rene man bija ļoti iepatikusies, — es negribēju viņu apbēdināt, atraidīdams pienesumu.

Cik tu gribi par šo čūskiņu, mammīt? — es ap­jautājos.

Ko nu, masa, tu maksāt, cik nav žēl.

Čūska nav ievainota?

Nē, masa.

Es apgriezu kalabašu'ar dibenu uz augšu, un čūs­kiņa nokrita uz gludās cementa grīdas. Sieviete metās uz verandas otru galu tādā ātrumā, ko nepavisam nevar piedēvēt cilvēkam ar tik apjomīgu augumu.

Čūska tev iekost, masa, — viņa brīdināja.

Džeikobs, kas bija pienācis paskatīties, kas notiek, pēc šiem vārdiem uzmeta sievietei iznīcinošu skatienu.

Vai tu nezināt, ka masa nav bail no tādas ra­dības? — viņš jautāja. — Masa ir dabūt burvja zāles, un šitās čūskas viņu nevar kost.

Ak tā, tā gan, — sieviete noteica.

Es pieliecos un paņēmu rokā aklo čūsku, lai to tuvāk aplūkotu un pārliecinātos, vai tā nav savainota. Satvēru čūskiņu starp īkšķi un rādītājpirkstu, un tā aptinās ap manu pirkstu. Paskatījies uz mazo rāpulīti, es atklāju kaut ko pavisam negaidītu: čūskiņai bija divas lielas, mirdzošas acis — tieši tas, kā nekad nav aklajām čūskām. Atklājums mani mulsināja un pār­steidza; arvien vēl nevērīgi turēdams pirkstos mazo čūskiņu, es griezos pie Džeikoba.

Džeikob, skaties, šai čūskai ir acisl — es izsau­cos. To sacīdams, es piepeši apjautu, ka nevērīgi turu rokā nevis pilnīgi nekaitīgo aklo čūsku, bet kādu man nepazīstamu rāpuli, par kura indīgumu man nekas nav zināms. Pirms es paguvu atvērt plaukstu un no­kratīt čūskiņu, mazais rāpulītis vēl ciešāk apvijās ap manu pirkstu un ielaida zobu īkšķa mīkstumā.

Nekad es vēl nebiju juties tik satriekts kā šajā brīdī. Pats kodiens šķita tīrais nieks — tikai tāds kniepada­tas dūriens ar sekojošu vieglu dedzināšanu, līdzīgs lapsenes dzēlienam.

Es aši nokratīju zemē čūsku un no visa spēka sa­spiedu īkšķi, tā ka no brūces izsūcās asinis; spiezdams es atcerējos trīs svarīgus apstākļus. Pirmkārt, Kame­rūnā nav seruma pret čūsku kodieniem; otrkārt, tuvā­kais ārsts dzīvo kādas trīsdesmit jūdzes no šejienes, treškārt, man nav transportlīdzekļa, ar ko pie viņa no­kļūt.

No šīm pārdomām man nekļuva vieglāk, un es dūšīgi sūcu brūci, arvien vēl no visa spēka spiezdams īkšķa pamatni.

Pavēries apkārt, atklāju, ka Džeikobs nozudis, un jau gribēju ļaut vaļu niknumam, kad piepeši viņš at­kal steigšus atgriezās verandā, vienā rokā turēdams bārdas nazi, otrā — divas saites. Drudžainā steigā es devu norādījumus, un Džeikobs sažņaudza ar saitēm manu plaukstas locītavu un augšdelmu virs elkoņa, tad pieklājīgi pasniedza man bārdas nazi.

Līdz šim man nebija ne jausmas, cik liela apņēmība vajadzīga, lai iegrieztu sev ar bārdas nazi, ne arī cik ass var būt bārdas nazis. Vienu mokošu mirkli es vil­cinājos, tad iecirtu nazi sev rokā, bet tūlīt pamanīju, ka esmu izdarījis bīstamu un pilnīgi nevajadzīgu grie­zienu kādu puscollu sānis no koduma vietas, — tādā vietā, kur tam nav nekādas nozīmes.

Mēģināju vēlreiz — un atkal tikpat neveiksmīgi; ja es nenomiršu no čūskas kodiena, es drūmi domāju, tad droši vien noasiņošu, sniegdams pats sev pirmo palī­dzību. Ar dusmām atcerējos izlasītās grāmatas, kurās doti padomi, kā jārīkojas, kad iekož čūska. Tās visas bez izņēmuma māca, ka jāizdara grieziens šķērsām pāri brūcei visā koduma dziļumā. Jā, ir jau viegli tā rak­stīt, bet daudz grūtāk šo gudrību sekmīgi izlietot praksē, kad jāpāršķeļ pašam savs īkšķis. Cirst ar bār­das nazi uz labu laimi cerībā beidzot trāpīt koduma vietā es vairs nevēlējos, man atlika tikai viens ceļš. Es rūpīgi uzliku naža asmeni uz brūces un, sakodis zo­bus, no visa spēka uzspiedu un pavilku. Šoreiz man izdevās: no brūces brīvi uz visām pusēm izšāvās asi­nis. Tagad vajadzīgs kālija permanganāts, man iekrita prātā; es iekaisīju dažus graudiņus asiņojošā brūcē, tad ievīstīju roku tīrā kabatlakatā. Pa to laiku plauk­sta, tās locītava un paduses dziedzeri man jau bija stipri pietūkuši; es sajutu asas, dedzinošas sāpes īkšķī, bet nezināju, vai tās radījis čūskas kodiens vai mana ķirurģija.