DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Atpakaļ uz Bafutu es soļoju cienīgā gaitā, lepni nes­dams vērtīgo scinku, priecīgs un apmierināts, ka esmu izgudrojis veiklu paņēmienu, kā dabūt lielākā skaitā šos skaistos rāpuļus. Aiz manis klusēdami teciņus gāja pēddziņi, viņu sejās vēl arvien bija tā pati godbijīgā izteiksme. Ikreiz, kad mums gadījās sastapt ceļā kādu cilvēku, pēddziņi tam steidzās īsi pavēstīt par manu varenību; es dzirdēju pārsteiguma un šausmu izsau­cienus, kad viņi stāstīja šo pasaciņu, kas, bez šaubām, ar katru atkārtojumu tika arvien vairāk izskaistināta.

Kad mēs sasniedzām manu villu un ķirzaka bija droši ievietota lielā kastē, es pasaucu pēddziņus un griezos pie viņiem ar īsu uzrunu. Es atgādināju, ka viņi savām acīm nupat pārliecinājās par manu zāļu spēku, kas droši sargā pret ke fong gū kodieniem.

Mednieki dedzīgi māja ar galvām. Tā kā man vajag daudz šādu ķirzaku, es turpināju, esmu nolēmis jau rītā sagādāt saviem medniekiem pietiekamā vairumā brīnišķīgās zāles, tad viņi varēs droši doties medībās un sameklēt man nepieciešamās ke fong gū. Es vēlīgi pasmaidīju, gaidīdams sajūsmas kliedzienus. Bet med­nieki klusēja — viņi švīkāja kāju pirkstus ceļa putek­ļos un izskatījās pavisam sadrūmuši.

Nu? — es pēc laba brīža iejautājos. — Jūs ne­esat ar mieru?

Nē, masa, — viņi nomurmināja,

Kāpēc neesat ar mieru? Vai tad jūs nedzirdējāt, ka es došu jums šīs labās zāles? Kāpēc jūs baidāties?

Viņi kasīja pakaušus, švīkāja kājas, bezpalīdzīgi raudzījās cits citā, līdz viens no viņiem galu galā sa­ņēma dūšu un sāka runāt.

Masa, — viņš sacīja, vairākkārt nokrekšķinā­jies, — tās zāles ir labas zāles. Mēs to zināt. Mēs re­dzēt, kā tas zvērs masa iekost un masa nemirt,

Un tad?

Sitas burvju zāles ir priekš baltā cilvēka. Tās nav priekš melnā. Priekš masa tās zāles ir labas, priekš mums nav labas.

Veselu pusstundu es noņēmos ar viņiem: strīdējos, lūdzos, centos pierunāt. Viņi bija pieklājīgi, bet nelo­kāmi: zāles ir labas, bet tās domātas baltajiem cilvē­kiem un nav derīgas melnajiem. Tā bija viņu pārlie­cība, un viņi pie tās cieši turējās. Ko visu es nesaru­nāju, cenzdamies grozīt mednieku prātus, bet nekas nelīdzēja. Beidzot, galīgi noskaities un sašutis par labi iecerētā plāna izgāšanos, es atlaidu pēddziņus mā­jās un devos ieturēt maltīti.

Tai pašā vakarā nedaudz vēlāk pie manis iegrie­zās Fons ar džina pudeli piecu padomnieku pavadībā. Mēs nosēdējām mēness apspīdētajā verandā kādu pus­stundu, brīvā, nepiespiestā sarunā pārcilādami dažā­dus tematus, bet tad Fons piebīdīja savu krēslu tuvāk manējam un paliecās uz priekšu, dāvādams man savu plato, jauko smaidu, kas apgaismoja visu viņa seju.

Viens vīrs man stāstīja — tu esot noķēris ke fong gū, — viņš teica. — Vai tas vīrs runāja tais­nību?

Jā gan, — es atbildēju, piekrītoši pamādams ar galvu, — ke fong gū ir lielisks medījums.

Tas vīrs teica, ka tu noķēri šo zvēru ar kailu roku, — Fons turpināja. — Varbūt viņš man same­loja, ko? Ke fong gū ir dikti nelabs zvērs, to nevar ķert ar kailu roku. Kādudien tas tevi nogalēs, vai nav tiesa?

Nē, — es stingri atteicu, — vīrs nav melojis. Es patiešām noķēru šo dzīvnieku ar kailu roku.

Padomnieki nostenējās vien, izdzirduši šo paziņo­jumu, bet Fons atslējās krēslā un raudzījās manī plati ieplestām acīm.

Un ko tas zvērs darīja, kad tu viņu noķēri? — viņš beidzot ievaicājās.

Viņš man iekoda.

Ā-ā-ā-ā! — Fons un padomnieki vienā mutē iz­saucās.

Lūk, te ke fong gū man iekoda, — es sacīju, pastiepdams Fonam pretī roku, viņš atrāvās no tās kā dzelts, it kā es būtu pavērsis pret viņu šautenes stobru. Fons un padomnieki aplūkoja manu pirkstu no droša atstatuma, savā starpā dzīvi sarunādamies.

Kāpēc tu nenomiri? — Fons beidzot apjautājās.

Kāpēc nenomiru? — es jautāju pretī, saraucis pieri. — Kāpēc man būtu jāmirst?

Bet tas zvērs ir ļoti bīstams, — Fons satraukts bilda. — Tas briesmīgi kož. Ja melnais cilvēks to paņem rokā, viņš tūlīt nomirst. Kāpēc tu nenomiri, mans draugs?

Redzi, man ir īpašas zāles, kas mani aiz­sargā, — es bezbēdīgi sacīju. Un atkal visi klātesošie reizē iesaucās «ā-ā-ā!».

Vai tās ir eiropiešu zāles? — Fons jautāja.

Jā. Gribi — es parādīšu!

Jā, jā, diži gan! — viņš steidzīgi attrauca.

Visi klusēdami sēdēja un gaidīja, kamēr es atnesu

savu mājas aptieciņu; es izņēmu no tās paciņu bor- skābes pulvera un iebēru sev mazliet saujā. Nu visi staipīja kaklus un liecās uz priekšu, lai to apskatītu. Tad es ielēju glāzē ūdeni, iebēru tajā pulveri un sa­maisīju, pēc tam ar iegūto šķidrumu ieberzu sev plaukstas.

Tas ir viss! — es sacīju un izpletu rokas kā burvju mākslinieks. — Tagad ke fong gū nevar mani nogalēt.

Es piegāju pie scinku kastes, atvēru to un tad pa­griezos pret saviem viesiem ar ķirzaku rokā. Nošvīk- stēja drānas, un visi padomnieki, cits citu grūstīdami, paniskās bailēs aizbēga uz verandas otru galu. Fons palika sēžam krēslā kā pienaglots, bet, kad es nācu viņam tuvāk, viņa sejā atspoguļojās šausmas un pre­tīgums. Es nostājos Fona priekšā un pastiepu viņam pretī rāpuli, kas cītīgi pūlējās nokost man pirkstu.

Are… vai redzi? — es sacīju. — Sis dzīvnieks nespēj mani nonāvēt.

Jā-ā-ā! — Fons smagi noelsās, kā apmāts vē­rodams ķirzaku. Beidzot viņš atrāva no tās izbrīnīto skatienu un palūkojās augšup uz mani.

Sitās zāles, — viņš aizsmacis runāja, — vai tās der melnam cilvēkam?

O jā, tās ļoti labi noder melnajam cilvēkam.

Un melnais cilvēks nemirs?

Nekādā ziņā, mans draugs.

Fons atkrita krēslā un raudzījās manī kā brīnumā.

Vī-ī-ī, — viņš beidzot noteica, — tās gan ir di­žas zāles.

Varbūt tu gribi tās izmēģināt? — es nevainīgi iejautājos.

Es — es — jā, jā, tas būtu diži, — Fons sa­traukti atbildēja.

Es nedevu viņam laiku apdomāties, ievietoju ķir­zaku atpakaļ būrī un sagatavoju vēl mazliet borskā- bes šķīduma. Parādīju, kā ar to ierīvēt lielās roktes; viņš tās berzēja krietni ilgi. Tad es atnesu ķirzaku kasti, izņēmu ke fong gū un sniedzu to Fonam.

Satraucošais brīdis bija klāt; ap mums ciešā lokā nostājās padomnieki un saspringtām sejām, aizturētu elpu skatījās, kas notiks; Fons aplaizīja lūpas, iz­stiepa roku pēc ķirzakas, tad to nervozi atrāva un no jauna sniedzās pēc rāpuļa. Mirkli viņa roka neziņā svārstījās virs pasakainās krāsās mirdzošās ķirzakas, tad viņš dziļi ievilka elpu un cieši sagrāba rāpuli ap vidu.

A-ā-ā! — novaidējās padomnieki.

Ēhē! Nu man tā ir rokā! — Fons ieaurojās un saspieda nelaimīgo ķirzaku tik cieši, ka es jau saku baiļoties par tās dzīvību.

Palaid ķirzaku vaļīgāk, — es lūdzos, — tu to no­spiedīsi, ja turēsi tik cieši.

Bet Fons bija kā apmāts aiz bailēm un prieka par savu pārdrošību un spēja vienīgi nekustīgi sedet un lūkoties uz ke fong gū, kas spirinājās viņa roka, visu laiku murminādams: «Nu man tā ir rokā … Nu man tā ir rokā,» — līdz beidzot man nācās ar varu atbrī­vot nabaga ķirzaku un ievietot atpakaļ kastē.

Fons apskatīja savas rokas, tad bērnišķīgā sajūsmā pavērās augšup uz mani. Padomnieki dedzīgi kaut ko pārsprieda savā starpā. Fons māja man ar rokam un sāka smieties. Viņš smējās un smējās, locīdamies savā krēslā, pliķēdams sev pa gurniem, klepodams un sieka­lodamies, kamēr no acīm sāka tecēt asaras. Arī man pielipa viņa jautrība, un es smējos līdz ar viņu, tad mums pievienojās padomnieki. Mēs sēdējām un smē­jāmies, piecirtām kājas un atkal smējāmies; tā vien šķita — smiekliem nebūs gala; daži padomnieki novē­lās gar zemi, cīnīdamies pēc elpas, bet Fons vārgi at­laidās krēslā, kratīdamies nepārvaramos smieklos.