DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Dzīvnieciņš aizskrēja pa tievu zariņu līdz pašam galam — tas gandrīz neieliecās no viņa svara — un tur aptupās, ar garajiem, slaidajiem pirkstiem ieķēries mizā; viņš lūrēja ar lielajām acīm visapkārt un savā nodabā klusu čirpstēja. Es zināju, ka tas ir mazais lemurs galago jeb bušbēbijs, bet viņš drīzāk gan līdzi­nājās pasaku tēlam.

Kādu minūti bušbēbijs tupēja uz zara un domīgi čirpstēja, tad piepeši notika kaut kas pavisam negai­dīts.

Koki piebira pilni ar bušbēbijiem, tie bija visāda lieluma un vecuma, sākot ar gluži mazītiņiem, tikai mazliet lielākiem par valriekstu, un beidzot ar pieau­gušiem, kas ērti ievietojas parastā ūdensglāzē. Buš- bēbiji lēkāja no zara zarā, tvēra ar lielajām rokām la­pas un sīkos zariņus, klusi savā starpā čirpstēdami; plaši ieplestām acīm viņi vērās apkārtējā pasaulē, un šajās acīs bija nevainīgu bērnu izbrīns. Mazuļi, kuru sīkos ģīmīšus gandrīz aizpildīja ļoti lielās acis, tu­rējās cieši līdzās vecākiem, reižu reizēm tie aptupās uz pakaļkājiņām un pacēla gaisā rozā roķeles izples­tiem pirkstiem, it kā šausminādamies par visām nejē­dzībām savā zaļo lapu valstībā.

Kamēr es vēroju mazos bušbēbijus, viens no viņiem bija pamanījis, ka viņš sēž uz tā paša zara, kur apme­ties liels, gaļīgs sisenis. Bija vakars, kukainis izskatī­jās miegains un nejauta, ka tam draud briesmas. Ma­zais bušbēbijs vieglītiņām aizslīdēja pa zaru pie ku­kaiņa un cieši sagrāba to ap vidu, iekams kukainis paguva izkustēties no vietas. Sisenis tūlīt pamodās un atjēdzās, ka nu gan šim kaut kas jādara. Tas bija liels kukainis, gandrīz tikpat liels kā mazītiņais buš­bēbijs; sisenim bija divas garas, muskuļotas pakaļkā­jas, un viņš sāka ar tām neganti spārdīties. Bija inte­resanti novērot šo cīņu: bušbēbijs no visa spēka žņau­dza siseni savos garajos pirkstos un centās tam iekost. Bet katrreiz, kad bušbēbijs mēģināja kost, sisenis tam belza ar pakaļkājām, tā ka pretinieks zaudēja līdz­svaru un apkrita, palikdams aiz kājām zarā karājo­ties.

Kad tas bija atkārtojies vairākas reizes, es no­spriedu, ka bušbēbijam droši vien ir lipīgas pēdas. Pat tad, kad bušbēbijs karājās zarā ar galvu uz leju, saņēmis spērienu pa vēderu no lielā siseņa, viņa plati ieplestās acis arvien vēl saglabāja nevainīgo izteiksmi.

Cīņas iznākums bija negaidīts: bušbēbijs ar sa­kampto siseni atkal kārtējo reizi karājās ar galvu uz leju, bet nu sisenis deva sevišķi spēcīgu belzienu, bušbēbija kājas atrāvās no zara, un abi cauri lapām kū­leņodami lidoja lejā. Tuvojoties zemei, bušbēbijs ar vienu roku palaida vaļā siseņa vidukli un veikli, bez mazākās piepūles, kā trenēts akrobāts saķēra garām skrejošu zaru. Viņš uzrausās tajā, tad nokoda sisenim galvu, pirms tas bija tiktāl atguvies, lai spētu turpināt cīņu. Bušbēbijs turēja vienā rokā bezgalvaino siseni, kas vēl arvien spārdījās, bet ar otru iebāza mutē kukaiņa galvu un redzamā labpatikā to notiesāja. Pēc tam viņš aptupās, apņēmis ar roku krampjaini raustošos kukaiņa rumpi, apskatīja to, piešķiebis galvu, un ne­valdāmā sajūsmā sāka griezīgi spiegt.

Kad siseņa ķermenis vairs nekustējās un nāve bija sastindzinājusi lielās pakaļkājas, bušbēbijs tās vienu pēc otras atrāva un apēda. Sai mirklī viņš izskatījās smieklīgi līdzīgs mazam vecam kārumniekam, kas tur rokā milzu liela cāļa stilbu.

Drīz ielejā nolaidās krēsla, un mums bija grūti sa­skatīt bušbēbijus starp lapām, lai gan mēs dzirdējām viņu maigo čirpstēšanu.

Piecēlušies mēs izstaipījām sastingušos locekļus un kāpām pa nogāzi atpakaļ kalnā. Kalna galā Fons apstājās un raudzījās lejā uz mežiem ar laimīgu smaidu.

Tas tik ir zvērs! — viņš jūsmoja. — Man viņš dikti, dikti patīk. Vienmēr par viņu jāsmejas, viņš ir tik jocīgs.

Jā, brīnišķīgs zvēriņš, — es atzinīgi sacīju. — Kā jūs viņu te Bafutā saucat?

Bafutā, — Fons sacīja, — viņu sauc par «šiliņu».

Kā tu domā -vai mani mednieki varētu kādu pārīti noķert?

Rītā tu dažus dabūsi, — Fons apsolīja, bet ne­pateica, kā zvēriņus var noķert un kas tos noķers.

Mēs atgriezāmies Bafutā dziļā krēslā; Fons atkal ieģērbās savā greznajā valdnieka tērpā un ieradās pie manis mazliet iedzert.

Kad es viņam pēc tam novēlēju labunakti, es atgā­dināju solījumu sagādāt man dažus bušbēbijus.

Jā, mans draugs, es neesmu aizmirsis. Es sada­būšu tev dažus «šiliņus».

Pagāja četras dienas, un es domāju: vai nu Fons aizmirsis doto solījumu, vai arī bušbēbiji izrādījušies grūtāk sagūstāmi, nekā viņš to iedomājies., Bet piektās dienas rītā, kad man ienesa tēju, es ieraudzīju uz pa­plātes mazu, spilgti izkrāsotu rafijas šķiedru groziņu. Noņēmis vāciņu, es miegaini ielūkojos groziņā: man pretī naivi vērās četri pāri lielu, valgu ačeļu, un ta­jās laistījās mazu bērnu izbrīns.

Groziņu man dāvināja Fons: viņš bija atsūtījis ap­solītos «šiliņus».

Kamerūnas zālainajās stepēs dzīvoja ļoti daudz visdažādāko rāpuļu, un to lielākā daļa bija viegli noķerami. Zemienes mežos visai reti gadījās ieraudzīt kādu čūsku, pat meklēdams to nesamek­lēsi. Protams, arī tur ir čūskas, bet, manuprāt, tās dzīvo izklaidus plašās teritorijās un vairums sugu uz­turas kokos, tāpēc tās arī grūtāk pamanāmas un sa­gūstāmas. Kalnos turpretim visa zāle čumēja un kus­tēja no sīkiem grauzējiem un vardēm, mežaudzes bija pilnas putnu, — čūskām tā bija īsta paradīze. Te va­rēja sastapt lielas, melnas spļaujošās kobras, zaļās mambas, tieviņās koku čūskas ar milzīgi lielām, ne­vainīgām acīm, daudzkrāsainās gabūnu odzes ar div­zaru dakšveida ragu uz deguna kā degunradžiem un vēl daudzas citas. Bez čūskām te bija papilnam varžu un krupju; vardes bija daždažāda lieluma, sākot ar vis­lielākajām — matainajām vardēm un beidzot ar pa­šām mazākajām — sīkām koku vardītēm ozola zīles lielumā; dažas vardes bija raibas — ar punktiņiem un svītriņām tik žilbinoši košās krāsās, ka tās drīzāk atgādināja skaistas konfektes, nevis abiniekus. Krupji visumā neizcēlās ar spilgtu krāsojumu, parasti tie bija dzeltenpelēki, toties viņu ķermenis bija izrotāts ar dīvainu kārpu un izaugumu ornamentu, un viņiem bija daudzkrāsainas^afljs.

Tomēr visbiežāk sastopamie rāpuļi bija ķirzakas, ko varēja atrast it visur: garajā ceļmalas zālē tekalēja treknās, strupkājainās scinku ķirzakas dzeltenbrūnā, sudrabainā un melnā krāsā; pa būdu sienām, uz ceļa un uz lielajiem akmeņiem, galvu klanīdamas, dižīgi rapoja visas varavīksnes krāsās zaigojošās agamas. Zem koku mizas vai zem akmeņiem slēpās mazie ge- koni ar lielām, zeltainām acīm, ķermenis viņiem bija šokolādes brūnā un krēmkrāsā; naktīs pa būdu gries­tiem svinīgi pastaigājās parastie mājas gekoni — spo­kaini caurspīdīgi kā rozā pērles.

Visus šos rāpuļus man dažādos laikos sanesa vie­tējie iedzīvotāji. Dažreiz es saņēmu nūjas galā ne­droši piesietu čūsku, citreiz pilnu kalabašu varžu va­ļējam mutēm. Dažreiz medījums tika rūpīgi ievīstīts mednieka cepurē vai kreklā, vai arī tas karājās tievas auklas galā. Šādā nevērīgā, bīstamā veidā man tika piegādātas kobras, mambas un gabūna odzes; pie­gādātāji zināja, ka šo čūsku kodieni ir nāvīgi, tomēr neņēma to vērā, un mani pārsteidza viņu lielā nevē­rība saskarsmē ar bīstamajiem dzīvniekiem.