DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Es atstāju verandu čūsku rīcībā un pats iebēgu gu­ļamistabā. Tur es atradu nūju un ar to piesardzīgi at­griezos. Čūskas tagad bija izklīdušas pa visu verandu, man nenācās grūti tās citu pēc citas iedzīt stūrī, pie­spiest ar nūju pie zemes un tad satvert. Tā es viņas dabūju rokā un sametu būrī, pēc tam, atviegloti nopū­ties, aizvēru un aizbultēju būra durtiņas.

Tikpat pēkšņi, kā bija nozuduši, afrikāņi atkal uz­radās, viņi tērgāja, smējās, sita knipjus, cits citam attēlodami lielās briesmas, kādas viņiem draudējušas.

Es uzmetu dusmīgu skatienu čūsku pienesējam.

Ak tu! — es viņam uzsaucu. — Kāpēc tu neteici, ka tavā kalabašā ir papilnam čūsku, ko?

Ehē! — viņš pārsteigts bilda. — Es teikt, masa, ka tur iekšā bij čūska.

Jā gan, čūska. Viena čūska. Bet tu nepateici, ka kalabašā ir sešas čūskas.

Es sacīt, masa, — iekšā ir čūska, — vīrs aizvai­nots palika pie sava.

Es tev noprasīju, kādu zvēru tu esi atnesis, — es pacietīgi skaidroju, — un tu atbildēji «čūska». Tu ne­teici, ka tev ir sešas čūskas. Ko tu domā — vai es va­rēju zināt, cik čūsku esi atnesis? Tev varbūt liekas, es esmu burvis — paskatos uz tevi un pasaku, cik čūsku noķēri?

Muļķis kas muļķis, — sarunā iejaucās Džeikobs. — Kādudien šitā čūska iekost masa un masa nomirt. Ko tad tev būs darīt, ko?

Es pievērsos Džeikobam.

Klausies, mans drošsirdīgais varoni, es ievēroju, ka tu kādu laiku biji pazudis.

Jā, ser, — Džeikobs starodams attrauca.

Bija jau vēls vakars, kad es beidzot norēķinājos ar pēdējo mednieku; nu manā ziņā bija tāds daudzums visdažādāko dzīvo radījumu, ka pienāca trešā rīta stunda, iekams es tos paguvu ievietot krātiņos. Un to­mēr ne gluži visus — piecas lielas žurkas palika bez būra, jo nebija vairs nevienas kastes, no kā to paga­tavot. Man nekas cits neatlika kā izlaist žurkas gu­ļamistabā uz grīdas, kur tās pavadīja nakti, pūlēda­mās pārgrauzt galda kāju.

No rīta piecēlies, apkopis un pabarojis savu tagad jau krietni lielo dzīvnieku saimi, es nospriedu, ka šajā dienā droši vien nekas vairs klāt nenāks. Es biju mal­dījies. Acīmredzot bafutieši bija ļoti nopietni uzņēmuši Fona uzaicinājumu piegādāt man pēc iespējas vairāk dzīvnieku un tagad darīja, ko varēja; pulksten desmi­tos no rīta ceļš un kāpnes no augšas līdz apakšai bija melnas no ļaudīm, — man, gribi negribi, atkal vaja­dzēja iepirkt no viņiem dzīvniekus. Kad pienāca lenča laiks, man bija skaidrs, ka dzīvnieku piedāvājums tālu pārsniedz manu kokmateriālu un kastu krājumu un man nepietiks viņiem būru, tāpēc es biju spiests nolīgt puišeļus, kuri apstaigātu visu Bafutu un no­pirktu katru kasti un dēli, kur vien kāds dabūjams. Par kastēm man nācās maksāt nedzirdēti augstas ce­nas, jo afrikāņiem katra pudele, veca bundža vai kaste ir lielā vērtībā.

Ap pulksten četriem pēcpusdienā mani palīgi un es bijām galīgi pārguruši, turklāt mums tik daudzas rei­zes tik daudzās vietās bija iekoduši visdažādākie dzīv­nieki, ka turpmākos kodumus mēs gandrīz vairs nejū­tām. Visa Atpūtas māja bija pārplūdināta ar dzīvnie­kiem, un tie spiedza un čirkstēja, skrabinājās un rībi- nājās savos kalabašos, grozos un maisos, kamēr mēs rāvāmies vaiga sviedros, lai sanaglotu tiem būrus. Ne­gribas vairs atcerēties šīs smagā darbā pavadītās div­desmit četras stundas.

Pienāca pusnakts, un mēs tikko vairs spējām notu­rēt acis vaļā, bet vajadzēja vēl sanaglot savus desmit būrus; liels tējas katls, bagātināts ar pamatīgu devu viskija, padarīja mūs atkal mundrus, un mēs spējām turpināt darbu; pustrijos rītā pēdējā nagliņa bija iesista, pēdējais dzīvnieks ielaists savā jaunajā mi­teklī.

Es likos gulēt un ar šausmam iedomāju, ka sešos jāceļas atkal augšā, lai pagūtu iztīrīt būrus un pabarot savu saimi, iekams sāksies nākamais dzīvnieku pieplū­dums.

Nākamā diena izrādījās vēl grūtāka par iepriekšējo, jo bafutieši sāka ierasties, pirms es biju galā ar kop- šanos. Tā nudien ir briesmīga sajūta, kad tu strādā, ko māki, lai pagūtu aptīrīt un apkopt vairākus dučus dzīvnieku, bet turpat līdzās tavu aprūpēšanu brēkdami izlūdzas vēl divdesmit trīsdesmit no jauna atnesti dzīvi radījumi, kas cieš no gaisa trūkuma netīros mai­sos, grozos vai kalabašos. Ar acs kaktiņu es vēroju, kā verandā aug kalabašu un grozu kaudze, un man likās, ka tāpat pieaug ari vēl neiztīrīto un neuzkopto būru skaits, līdz beidzot es jutos tā, kā droši vien būs juties arī Herakls, ieraudzījis neiztīrītos Augija staļ­ļus.

Kad darbs bija pabeigts, es tūlīt nesāku iepirkt at­nestos dzīvniekus, vispirms no kāpņu pirmā pakāpiena es uzrunāju sanākušos bafutiešus. Es uzsvēru, ka pē­dējās dienās esmu saņēmis no viņiem lielu daudzumu dzīvnieku un tie ir ļoti dažādi gan pēc sugām, gan pēc lieluma. Tas liecina, ka bafutieši ir vislabākie med­nieki, ar kādiem man gadījies sastapties, esmu viņiem ļoti pateicīgs. Tomēr, es turpināju, bafutieši arī sapra­tīs, ka es nevaru pirkt bez gala, jo man var aptrūkt būru, kur atnesto medījumu ievietot. Tāpēc es ļoti prie­cātos, ja viņi dienas trīs nemedītu, tad man rastos iespēja sagādāt pietiekami daudz būru un papildināt barības krājumus. Būtu tīrais neprāts, es sacīju, iepirkt dzīvniekus un ļaut tiem nobeigties tikai tāpēc, ka nav piemērotu mitekļu; tā būtu veltīga naudas šķie­šana.

Darījumu lietās afrikānis nav mācāms — viņš pats ir darījumu cilvēks, tāpēc bafutieši mani tūlīt saprata: manus pēdējos vārdus pūlis uzņēma ar piekrītošiem galvu mājieniem, un gaisā uzvirmoja daudzbalsīgs «A-a-a-!».

Cerībā, ka ar savu runu esmu ieguvis trīs dienas ilgu atelpu, es nopirku atnestos dzīvniekus un atkal ķēros pie būru naglošanas.

Četros pēcpusdienā būri bija sanagloti, man atlika laiks izdzert tasi tējas. Es stāvēju verandā, atbalstī­jies pret margām, un ieraudzīju, ka sarkano ķieģeļu

mūrī plaši atveras velvētie vārti un pa tiem iznāk Fons. Lieliem soļiem viņš nāca pāri pagalmam, viņa apģērbs plīvoja un čaukstēja. Viņš likās noraizējies un sevī kaut ko murmināja.

Es sapratu, ka Fons nāk mani apciemot, tāpēc no­gāju zemē pa kāpnēm viņam pretī.

Es tevi ieraudzīju, mans draugs, — es pieklājīgi bildu, kad viņš bija pienācis man klāt.

Mans draugs! — Fons iesaucās, ieguldīdams manu roku savējā un nopietni mani uzlūkodams. — Viens vīrs man teica — tu negribot vairāk pirkt zvērus. Vai tas tiesa?

Nav tiesa, — es atbildēju.

Ak tā! Nu labi, labi, — viņš nosacīja, balsī jau­tās atvieglojums. — Man domāt — tu jau nopirki diezgan zvēru un nu aizbrauksi no šejienes.

Nē, tā nav, — es skaidroju, — ļaudis Bafutā medī vienā medīšanā un tad sanes tik daudz dzīv­nieku, ka man pietrūkst kastu, kur tos iemitināt. Tā­pēc es viņiem pieteicu, lai trīs dienas pagaida, kamēr es sadabūju kastes un pagatavoju būrus.

Ak tā! Nu es saprotu, — Fons sacīja un sirsnīgi pasmaidīja. — Un es domāju, tu brauksi prom.

Nē, es vēl nedomāju aizbraukt no Bafutas.

Fons piesardzīgi palūkojās apkārt, tad ar vienu roku

mīlīgi apņēma man plecus un vilka mani projām pa ceļu.

Mans draugs, — viņš aizsmacis čukstēja, — es atradu priekš tevis vienu zvēriņu. Vienu dižu zvēriņu, tādu tu pats nekad neatrastu.

Kas tas par zvēriņu? — es ieinteresēts jautāju.

Zvērs ir zvērs, — Fons īsi atteica, — bet šitas zvērs tev dikti patiks. Vai iesim to tūlīt medīt?