DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

bija paša guvums. Es aši palūrēju starp pirkstiem un ieraudzīju vardes resnās ciskas, ko sedza kaut kas pin­kains, līdzīgs matiem, — tā bija matainā varde. Tad es apskatīju Džeikoba medījumu un atklāju, ka arī viņš noķēris mataino vardi. Mēs viens otru apsveicām ar panākumiem, pēc tam uzmanīgi ievietojām abas var­des dziļā mīkstas drānas kulītē un kulīti rūpīgi aiz­sējām. Tikko tas bija padarīts, mednieks, kurš mežo­nīgi tika ķerstījis zem ūdens sev pie kājām, ar sajūs­mas kliedzienu izslējās stāvus, rokā viņam šūpojās, aiz kājas nogrābta, vēl viena matainā varde.

Panākumu sasildīti un iedrošināti, mēs vēlreiz iebri- dām ezeriņā un to rūpīgi pārmeklējām, bet vairāk varžu tā arī neatradām.

Pa to laiku debess maliņa austrumu pusē jau bija sākusi zilnēt, tajā ielija zeltaini plankumi; pa visu de­besi izplatījās nefrītzaļas joslas, atlikušās zvaigznes mums virs galvas trīsēja un dzisa. Mēs sapratām, ka mataino varžu medību laiks beidzies, tomēr gūtie pa­nākumi mani ļoti iepriecināja. Afrikāņi apsēdās uz ak­meņiem, smējās, pļāpāja un smēķēja manis izdāļātās cigaretes; es kaut cik apslaucījos kabatlakatā un ap­vilku rasas piemirkušās drēbes. Man neciešami sāpēja galva, pa daļai varbūt no uztraukumiem sakarā ar

varžu ķeršanu, bet galvenokārt no svinībām pie Fona. Tomēr manu sirdi pildīja prieks par lielisko guvumu, tā ka es nebēdāju ne par aukstumu un slapjajām drē­bēm, ne arī par sāpošo galvu.

Maisu ar matainajām vardēm es iegremdēju ezeriņā, kamēr tas kārtīgi izmirka un atvēsa, tad ievīstīju to slapjā zālē un ieliku groza dibenā.

Kad sasniedzām kalna virsotni, virs attālajām kalnu grēdām iznira saule un pārplūdināja pasauli ar vāru, zeltainu gaismu. Garā zāle līka pie zemes, smaga no rasas, starp zāļu stiebriem tūkstošiem sīku zirneklīšu bija izauduši tīklus; nakts tos bagātīgi piepildīja ar rasu, kas saulē laistījās baltā un ledaini zilā spozmē. Švīkstinādami koši sarkanos spārnus, pie mūsu kājām no zāles cēlās gaisā desmitiem lielu siseņu; virs bāli dzeltenu orhideju pudurīša, kas auga lielas klints paēnā, zumēja kameņu koris, tie bija resni, tēraudzili kukaiņi, pūkaini kā mazi lācēni. Gaiss bija svaigs un vēss, pilns puķu, zāles, zemes un rasas smaržu. Med­nieki bija apmierināti ar naksnīgā gājiena iznākumu un, rindā kāpdami lejā pa taku, sāka dziedāt, — ar lielu pacilātību viņi dziedāja jautru bafutiešu dziesmu; medniekiem pievienojās mani palīgi, Džeikobs klusi bungoja pavadījumu uz dzīvnieku vācamās skārda bun­džas. Tā mēs soļojām mājup, skaļi dziedādami, un Džeikobs rībināja arvien sarežģītākus ritmus uz iedo­mātajām bungām.

Kad beidzot pārnācām mājās, mans pirmais darbs bija sagatavot vardēm dzīvošanai derīgu dziļu skārda bundžu; es to piepildīju ar svaigu ūdeni un dibenā ieliku nedaudz akmentiņu, lai vardēm būtu kur pa­slēpties. Tad es divas vardes ielaidu bundžā, bet trešo ievietoju lielā ievārījuma burkā. Kamēr es ieturēju brokastis, burka stāvēja uz galda, un ēzdams es ar ap­brīnu un bijību skatījos uz savu medījumu.

Salīdzinājumā ar citām vardēm mana matainā varde bija ļoti liela: ja viņa savilktu zem sevis kājas, tad, uzlikta uz apakštases, to pilnīgi piepildītu. Galva ma­tainajai vardei bija plata un samērā plakana, acis stipri izspiedušās, mute neparasti liela. Ķermeņa augšdaļas pamatkrāsa šokolādes brūna, vietām ar tumšākiem gan­drīz melniem raibumiņiem; vēders vardei bija balts, tā

lejasgals un cisku iekšpuse sār­ta. Acis ļoti lielas, piķa melnas, ar ļoti smalku, zeltainu punktiņu dzlslojumu. Pārsteidzošākais pie šī dzīvnieka — viņa mati — atradās ķermeņa sānos un uz ciskām, tie bija biezi un melni, ap ceturtdaļcollu gari. īstenībā šis rotājums nav nekādi mati, bet gan pagarināti ādas izau­gumi, kas, tuvumā aplūkoti, at­gādina jūras anemones taus­tekļus. Iekams jūs šo radījumu neesat pamatīgi apskatījis, jums nešaubīgi liekas, ka gurni vi­ņam klāti ar biezu kārtu matu. Ūdenī tie stāv nost no ķermeņa un vilnī kā ūdenszāles, tad tie arī vislabāk aplūkojami; kad varde iznāk sausumā, mati iz­skatās kā mudžeklīgs receklis.

Kopš atklātas pirmās matainās vardes, zinātnieku starpā nav noklusuši strīdi par šī matainā rotājuma īsto nozīmi vardes dzīvē; tagad valda pārliecība, ka ādas izaugumi piedalās elpošanā. Visas vardes lielākā vai mazākā mērā elpo caur ādu: tas nozīmē, ka āda uzsūc skābekli no ūdens, kas atrodas uz ķermeņa virs­mas. Tātad vardei ir divi elpošanas aparāti — āda un plaušas. Tāpēc varde var ilgi uzturēties zem ūdens, jo viņa šai laikā elpo caur ādu.

Matainajai vardei lielais daudzums matu — ādas izaugumu — ievērojami palielina elpojamo virsmu un atvieglo elpošanu. Tomēr sākumā zinātnieki ļoti apšau­bīja šo uzskatu par matainās vardes matu nozīmi, jo mati ir tikai varžu tēviņam, turpretī mātītes āda ir gluda — kā parastajai vardei. Tāpēc pieņēma, ka ma­tiem ir dekoratīva, nevis funkcionāla nozīme, jo likās smieklīgi domāt, ka vardes tēviņa elpa ir pārāk īsa un tam nepieciešami mati, lai elpošana būtu pietiekama, bet mātīte elpo pietiekami arī bez matiem. So dīvaino pretrunu tomēr drīz vien izskaidroja: izrādījās, ka tē­viņš pavada savu dzīvi, iegremdējies ūdenī, bet mātīte

lielākoties dzīvo uz sauszemes un tikai pārošanās laikā uzturas ūdenī. Tā "šī mīkla tika atminēta, — mātīte parasti dzīvo uz sauszemes un elpo ar plaušām, kamēr viņas dzīvesbiedram ļoti labi noder mati, jo viņa mi­teklis pa lietākai daļai ir zem ūdens.

Bez matiem šai vardei ir vēl kāda īpatnība — pa­kaļkāju gaļīgie pirksti, kas apgādāti ar gariem, bal­tiem, puscaurspīdīgiem nagiem; matainās vardes nagi, tāpat kā kaķa nagi, ir ievelkami: kad nagi netiek laisti darbā, tie pazūd pirkstu makstīs. Matainās vardes nagi ir asi un vardei ļoti noderīgi — to pierādīja skrāpē- jumi manā rokā. Es domāju, ka varde šos ieročus iz­lieto divējādi: pirmkārt, kā aizsarglīdzekli un, otrkārt, kā derīgu rīku, ar ko pieķerties pie slideniem akme­ņiem straujās upītēs, kur šis abinieks mēdz dzīvot.

Ikreiz, kad es matainās vardes paņēmu rokā, tās neprātīgi spirinājās ar pakaļkājām un izlaida no mak- stīm nagus; vienlaikus vardes spiedzīgi kvarkstēja, un šīs neparastās skaņas šķita kaut kas vidējs starp cūkas apmierināto rukšķienu un mocītas peles pīkstēšanu; turklāt kvarkstēšana bija tik skaļa un griezīga, ka spēja pat satraukt, it īpaši, ja tā atskanēja negaidot.

Manas matainās vardes ļoti labi iedzīvojās lielajā skārda bundžā; pēc vairākām nakts medībām es viņu skaitu vēl pavairoju, līdz man sanāca pavisam septi­ņas; visas vardes bija tēviņi ar kupliem matiem uz muguras. Daudzas nedēļas es it visur meklēju viņiem mātītes, bet nevienu neatradu. Tad kādu dienu pie manis verandā ienāca jauka veca sieviņa, pēc izskata viņai varēja dot ap deviņdesmit gadu, rokās viņa nesa divus kalabašus: vienā izrādījās cirslīšu pāris, bet otrā — liela mataino varžu māte. Tā arī palika vie­nīgā mataino varžu mātīte, ko man jebkad izdevās iegūt, tāpēc es veltīju viņai īpašas rūpes un uzmanību. Pēc izskata viņa maz atšķīrās no tēviņiem, vienīgi āda bija sausāka un mazliet raupjāka, krāsojums ķieģeļ- sarkans ar šokolādes krāsas plankumiem. Viņa lieliski sadzīvoja ar saviem septiņiem pielūdzējiem un pat pār­ņēma viņu paradumus.

Dienas laikā visas vardes gulēja ūdenī, gandrīz pil­nīgi tajā iegremdējušās, ik brīdi gatavas nolaisties trauka dibenā, tiklīdz kāds tām tuvojās; naktī vardes tomēr kļuva drošākas un izlīda ārā uz akmeņiem, kurus es tām biju nolicis, tur tās tupēja, mutes plātī­damas, tukšiem skatieniem vērdamās cita citā.