DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Nākošais pirkums bija vāvere, kuras dēļ izcēlās liela jezga. Zvēriņš bija ievietots no palmu lapām pītā somā, bet, tikko es to atvēru, vāvere kā bulta izšāvās ārā, iekoda man rokā un lēkšoja pa verandu projām. Džei­kobs dzinās bēglei pakaļ un gandrīz viņu noķēra, bet vāvere piepeši metās sānis un skrēja lejā pa kāpnēm, veikli lavierēdama starp desmitiem melno kāju pāru, kas piepildīja kāpnes.

Izcēlās neiedomājams juceklis: ļaudis, kas gaidīja uz pirmā pakāpiena, spēji palēcās gaisā, kad vāvere skriedama pieskārās viņu kājām, bet viņi pazaudēja līdzsvaru un atmuguriski uzgāzās virsū tiem, kuri stā­vēja lejāk. Tie savukārt vēlās virsū nākamajiem un tā joprojām, arvien zemāk un zemāk — ļaudis krita kā nopļauta zāle. Dažos mirkļos kāpnes apklāja kustīgu, mudžeklīgu ķermeņu jūklis, no kura visdīvainākajos stāvokļos snaikstījās ārā rokas un kājas.

Es biju pārliecināts, ka nabaga vāvere būs nospiesta zem šīs ļaužu lavīnas, bet, kā par brīnumu, viņa pie­peši atkal parādījās lejā pie kāpnēm un, spriežot pēc izturēšanās, laikam nemaz nebija cietusi; dzīvnieks pāris reižu novilnīja asti un mundriem rikšiem skrēja projām pa ceļu, bet aiz viņa palika īsts kara lauks, kas atgādināja kaujas skatu uz Odesas kāpnēm no filmas «Bruņukuģis Potjomkins» — afrikāņu versijā.

Pa to laiku trepju augš­galā es bezspēcīgās dus­mās nopūlējos izlauzt sev ceļu cauri afrikāņu mu­džeklim, jo izbēgusī vāvere bija rets dzīvnieks un es nedrīkstēju pieļaut, ka tā aizbēg. Kāpņu vidū kāds piepeši sagrāba manas kājas potīti, es uzgāzos virsū lielam blāķim, kas izrādījās sievietes ķermenis. Ar lielām grūtībām uzrausies kājās, es izmisis lūkojos lejā uz ceļu un — kāda laime! — pamanīju tuvojamies jaunekļu grupu — ap divdesmit bafutiešu. Viņi ierau­dzīja vāveri un tūlīt apstājās, arī vāvere attupās un aizdomīgi ošņāja gaisu.

— Ei jūs! — es uzsaucu. — Jūs tur uz ceļa… no­ķeriet šito dzīvnieku!

Jaunekļi nolika zemē savus nesamos un apņēmīgi tuvojās vāverei, bet tā pablenza uz viņiem, apcirtās un metās bēgt. Puiši dzinās dzīvniekam pakaļ, acīmre­dzot ikviens bija pārliecināts, ka viņš būs tas, kas bēgli noķers.

Vāvere skrēja veikli, tomēr viņai bija grūti sacen­sties ar saviem garkājainiem vajātājiem. Visi puiši, plecs pie pleca, sekoja vāverei, viņu sejas bija apņē­mības pilnas, un drīz vien viņi panāca zvēriņu. Tad es ar izbailēm ieraudzīju, ka viņi uzkrita virsū manam vērtīgajam dzīvniekam, un vāvere otrreiz nozuda zem kustīgas, juceklīgas afrikāņu kaudzes. Tagad, es do­māju, nabaga zvēriņš patiešām tiks nospiests, bet vāverīte likās neievainojama — nekas viņai nebija no­ticis. Cilvēku kaudze uz ceļa pamazām izkārtojās, viens no jaunekļiem piecēlās kājās, — viņam rokā, sa­grābta aiz čupra, elsdama nikni šmaukstināja izbē­gusī vāvere.

— Masa, — jauneklis starodams sauca, — es ir no­ķēris to zvēru!

Es nometu viņam lejā maisu, kur ielikt dzīvnieku, tad tas man tika padots pa kāpnēm augšup. Steidzīgi ievietoju bēgli būrī un uzmanīgi apskatīju, lai būtu

drošs, ka vāverīte nav cietusi, bet tā šķita sveika un vesela, kaut arī ārkārtīgi satraukta un saniknota. Tā bija melnausu vāvere, viena no skaistākajām Kamerū­nas vāverēm. Mugura viņai bija sulīgā olīvzajā krāsā, vēderiņš spilgtā oranždzeltenā. Sānus no pleciem līdz gurniem izraibināja baltu punktiņu virtenes, bet abas ausis bija apmalotas ar melnu vilnu, it kā zvēriņš ne­kad netīrītu aizausis. Protams, pati krāšņākā vāveres kažoka daļa bija aste. Tā bija gara un neparasti kupla, virspusē ar zaļganbrūnām svēdrām, apakšpusē oranža, reti spilgta, uguns liesmas krāsā. Ievietota būrī, vāvere vienreiz, otrreiz pavicināja man ar žilbi­nošo asti, tad attupās, lai veiktu neatliekamu uzde­vumu — notiesātu mango augli, ko es tai biju ielicis. Es labpatikā raudzījos uz vērtīgo zvēriņu un nodo­māju: ta tikai bija bēgšana un ķeršana, un tomēr man laimējās vāverīti atgūt. Ja vien es tobrīd būtu nojau- tis, kādas nepatikšanas man vēl sagādās šī vāvere, mans prieks par viņu būtu daudz mērenāks.

Pēc tam es no jauna noņēmos ar maisiem, groziem un kalabašiem, kas juku jukām piepildīja visu ve­randu; es paņēmu rokā pirmo pagadījušos prāvu ka- labašu. Kā arvien, kalabaša kakls bija cieši aizbāzts ar zaļu lapu vīkšķi, es to izņēmu un ielūkojos traukā, bet kalabašs bija ļoti ietilpīgs, un tā dziļumā valdīja tumsa, tā ka es nekā nevarēju saskatīt. Aiznesu kala- bašu līdz kāpnēm un pacēlu gaisā.

Kur ir tas vīrs, kas atnesis šo kalabašu? — es jautāju.

Es ir te, es ir te, — kāds atsaucās kaut kur no kāpņu vidus.

Esmu allaž brīnījies, kā gan afrikāņi pazīst savu kalabašu starp simtiem citu. Es kalabašus atšķiru vienīgi pēc lieluma, citādi man tie šķiet pilnīgi vienādi, bet afrikāņi no pirmā acu uzmetiena zina, kurš ir viņu kalabašs un kurš pieder citam medniekam.

Kāds zvērs tur ir iekšā? — es vaicāju, nevērīgi šūpodams kalabašu aiz auklas, kas bija apsieta ap tā kakliņu.

Čūska, ser, — vīrs atbildēja un steidzīgi iebāza zaļo lapu vīkšķi atpakaļ kakliņā.

Kas tā par čūsku, draugs?

— Gera, ser.

Es pārlūkoju vietējo nosaukumu sarakstu un atklāju, ka esmu ieguvis zaļo koku odzi. Tā ir skaista, Ba­futā bieži sastopama čūska; man viņu jau bija krietni daudz. Odzes ķermenis ir ap astoņpadsmit collu garš, mugura pārsteidzoši spilgtā zāles zaļumā, vēderiņš koši dzeltens kā kanārijputniņa spalvas, bet gar sā­niem stiepjas platas, baltas svītras. Aiznesu kalabašu ar zaļo koku odzi pie seklas kastes, kuras virspuse apsista ar marli — šajā kastē es turēju odzes —, lai ievietotu tajā jauno iemītnieku.

Izkratīt čūsku no kalabaša būrī nav sarežģīts uzde­vums, ja ievēro dažus pašus vienkāršākos priekšnotei­kumus. Pirmkārt, jāpārliecinās, vai būra iemītnieki at­rodas pietiekami tālu no durtiņām. To es izdarīju. Otrkārt, pirms izkratīšanas noteikti jāzina, cik čūsku ir kalabašā. So priekšnoteikumu es neievēroju.

Es atvēru būra durtiņas, izņēmu aizbāzni no kala­baša kakla un sāku viegli kratīt. Dažreiz jākrata labi ilgi, iekams izdodas čūsku dabūt ārā, jo tā kalabašā saritinās ritulī un spiežas pie malām. Džeikobs stā­vēja aizmugurē, smagi dvesdams man pakausī, bet aiz viņa kā mūris bija sadrūzmējušies afrikāņi, kas vē­roja manu rīcību, mutes ieplētuši. Es viegli kratīju kalabašu, un nekas nenotika. Sāku kratīt mazliet stin­grāk — arī nekā. Nekad vēl nebiju pieredzējis, ka čūska tik sīksti turas traukā. Galu galā es sadusmo­jos un no visa spēka sakratīju kalabašu, un piepeši tas sašķēlās divās daļās. Ar dobju, baisu būkšķi uz būra uzkrita krustām šķērsām savijušos zaļo odžu ka­mols, tajā varēja būt kāds pusducis lielu, spēcīgu, sa­niknotu odžu.

Čūskas bija saķērušās tik lielā un ciešā murskulī, ka neiekrita būrī, bet iestrēdza atverē un es nekādi nevarēju aizcirst būra durtiņas. Tad ar plūdeņu grā­ciju, ko es nepaguvu pienācīgi apbrīnot, kamols atšķe- tinājās, čūskas mērķtiecīgi aizlocījās pāri durvju ma­liņai līdz grīdai. Tur tās gluži kā karavīri izvietojās puslokā un tuvojās mums.

Džeikobs un afrikāņi, kas drūzmējās aiz viņa, pēkšņi kā uz burvja mājienu nozuda. Es nevarēju viņiem to ņemt Jaunā, jo viņiem visiem bija basas kā­jas. Arī es pats nebiju ģērbies tā, lai uzturētos čūsku sabiedrībā, — es biju apvilcis vienīgi šortus un kājās uzāvis sandales. Mani vienīgie ieroči bija abas sadau­zītā kalabaša puses, pret čūskām ar tām neko neva­rēja iesākt.