DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Es sīki izjautāju medniekus, satraukumā drebēdams kā medību suns, kas uzdūries uz svaigām pēdām. Jā, viņi pazīstot šo dzīvnieku, mednieki jau trešo reizi ap­galvoja; jā, tam esot mati; jā, to varot viegli noķert. Kad es iejautājos, kur tas atrodams, viņi tikai novē- cināja ar rokām, kas nozīmēja, ka mežos to ir papil­nam. Iededzies cerībā, es jautāju, vai viņi zina kādu noteiktu vietu, kur vardes var atrast. Jā, viņi zinot kādu «mazu ūdeni» dažas jūdzes atstatu, tur vienmēr naktīs varot redzēt dažas matainās vardes.

Es biju uzzinājis, ko gribēju. Izsteidzos verandā un paaurēju. Mani palīgi samiegojušies tenterēja ārā no būdas un sapulcējās verandā.

Sis mednieks zina, kur atrodama matainā varde un kurp mums jāiet, — es paskaidroju. — Mēs iesim to meklēt.

Vai tūlīt, ser? — Bens izbijies iejautājās.

Jā gan, tūlīt pat, ejiet visi un sadabūjiet maisus un lukturus. Ātrāk, ātrāk!

Nakts laikā? — Bens vārgā balsī iebilda, jo viņš bija liels miegamice.

Jā, tūlīt. Nestāviet te un nežāvājieties, ejiet pēc maisiem un lukturiem.

Mani palīgi negribīgi, pusaizmiegtām acīm, žāvā­damies vilkās projām, lai izpildītu rīkojumu. Džeikobs, pavārs, vēl mirkli pastāvēja, lai man paskaidrotu, ka viņš ir pavārs, nevis mednieks un ka viņš neredz iemesla, kāpēc viņam pulksten četros no rīta jāmaina sava profesija.

Zini, draugs, — es stingrā balsī sacīju, — ja tu pēc piecām minūtēm nebūsi sadabūjis maisu un luk­turi, rītā tu vairs nebūsi ne mednieks, ne pavārs, sa­prati?

Steidzīgi viņš pievienojās pārējiem, lai sameklētu visu nepieciešamo varžu medībām. Pēc pusstundas mana miegainā komanda bija sagatavojusies iešanai un mēs devāmies projām pa rasotu ceļu, lai sameklētu ma­tainās vardes.

Blāvā zvaigžņu gaismā mēs gājām pa putek­ļainu ceļu; gar tā malām vizēja smagas rasas pielijuši zāle. Nakts bija bez mēnesnīcas, šai ziņā mums laimējās: medījot kabatas bateriju gaismā, mēness traucē, nevis palīdz, jo met noslēpumainas ēnas, kas paslēpj medījumu, turklāt mēness gaisma vājina lukturu gaismu.

Priekšgalā soļoja maza mednieku grupiņa, tiem miegs nebija ne prātā, bet mani palīgi, kuriem es tik devīgi maksāju, gausi vilkās nopakaļus, ceļa smiltīs tik tikko cilādami kājas un nepārtraukti žāvādamies. Vie­nīgi Džeikobs turējās man līdzās, jo viņš saprata, ka no medībām vaļā netiks un tāpēc ir vērts pacensties. Laiku pa laikam, kad aizmugurē kāds skaļāk nožāvā­jās, viņš nicinoši nošņācās un pameta atpakaļ izsme* jošu skatienu.

Sitiem vīriem gan nav iekšā, — viņš mierīgi sa* cīja.

Man dažubrīd liekas, viņi aizmirsuši, ka es mak-> sāju piecus šiliņus par katru mataino vardi, — es skaļi un saprotami paskaidroju. Mana balss klusajā naktī bija labi dzirdama, un tūlīt aprima žāvāšanāsun gausā kāju švīkoņa: aizmugure piepeši bija pamodu­sies. Pieci šiliņi par vardi kā nekā bija labi maksāts.

Es gan nav aizmirsis, — Džeikobs sacīja, viltīgi pasmīkņādams, un palūkojās manī.

Par to es nešaubos, — es stingri noteicu, — jo tu esi caur un caur neprincipiāls Rietumāfrikas Sei- loks

Ja, ser, — Džeikobs mierīgi atziņas. Samulsinat viņu nebija iespējams — ja viņš jūs nesaprata, viņš, drošs paliek drošs, piekrita visam, ko jūs sakāt.

Bijām nogājuši pa ceļu kādas pusotras jūdzes, med­nieki nogriezās sānis un pa garo zāli uzgāja uz

1 Personāžs no V. Šekspīra komēdijas «Venēcijas tirgotājs»; Sei- lokam noder itin visi līdzekli, lai sasniegtu savus savtīgos mēr­ķus. (Tulk.) šauras, no rasas slidenas takas, kas vijās likumu līku­miem augšup pa nogāzi.

Mums visapkārt slapjajā, mudžeklīgajā zālē kā mil­jons sīksīku metronomu kurkstēja mazītiņas vardītes un sisināja sienāži; pie pašas takas nedrošiem, spirāl­veidīgiem vēzieniem no zāles vijās augšā liels, bāls naktstauriņš; tas cēlās arvien augstāk, bet piepeši no pakrēšļa zibenīgi ātri un taisni kā bulta izšāvās lēlis, es dzirdēju, kā noklakšķēja putna knābis, kad tajā pa­zuda naktstauriņš. Putns pagriezās un slīdēja lejā gar nogāzi tikpat klusu, kā bija uzradies.

Kad sasniedzām kalna virsotni, mednieki man pazi­ņoja, ka ielejā tieši mums priekšā atrodas strautiņš, par kuru viņi stāstījuši. īstenībā tā nebija nekāda ieleja, drīzāk šaura, krēslaina aiza starp diviem glu­diem, ieapaļicm kalniem; līkumotā strauta tecējums tajā iezīmējās ar tumšu, robotu sīku kociņu un krūmu joslu.

Mēs kāpām lejā krēslas pilnajā ielejā, un līdz mums atplūda ūdens guldzoņa un burbuļošana starp akme­ņiem; taku tagad klāja slapji, lipīgi māli, kas netī­kami žļerkstēja ap kājām, kad mēs klupdami un slīdē­dami rausāmies lejup.

Strauts steidzīgi tecēja pa ieleju, veldamies pāri pla­tiem, nolaideniem, akmeņu piebārstītiem pakāpieniem; katrs pakāpiens nobeidzās ar mazītiņu, pēdas astoņas augstu ūdenskritumiņu, — te strauts izlējās spodrā, dzirkstošā ūdensstabā un iegāzās starp klintīm iz­grauztā, apaļā ezeriņā, kur ūdens griezās un mutuļoja sudrabainu burzguļu vainagā, tad aizplūda tālāk starp akmeņiem, lai trauktos uz nākamo kritumu. Garā zāle liecās pāri ūdenim kā nesukāti zeltaini mati; starp spī­dīgajiem akmeņiem pletās zaļš, biezs samtainu sūnu paklājs, kurā vīdēja maigi zaļas papardes un sīki augi. Krastmalā uzmanīgi uz pirkstgaliem ložņāja liels dau­dzums sārtu un šokolādes krāsas vēzīšu; kad uz tiem krita mūsu kabatas bateriju gaisma, vēzīši draudīgi izslēja spīles un rāpās atmuguriski uz sarkanā mālā izraktajām alām.

Mēs gājām pa garo zāli, no tās uzlidoja gaisā des­mitiem baltu, mazu naktstauriņu un kā sniegpārsliņu mākonis aizslīdēja pāri strautam. Apsēdāmies strauta malā, lai uzsmēķētu un apspriestos, kā rīkoties. Med­nieki paskaidroja, ka izdevīgākās vietas mataino varžu ķeršanai esot ezeriņos zem ūdenskritumiem, bet var­des varot atrast arī seklākās vietās zem plakanajiem akmeņiem. Es nolēmu, ka mums jānostājas rindā visā strauta platumā un jābrien augšup pret straumi, ap­grozot katru akmeni, ko vien iespējams pakustināt, pārmeklējot katru bedrīti un spraudziņu, kur varētu būt paslēpušās matainās vardes. Tā mēs arī izdarījām un nu jau veselu stundu bridām pa seklo strautu kal­nup pretī tā iztekai; kājas mums slīdēja uz slapjajiem akmeņiem, kad, šļakstīdami ledaino ūdeni, spīdinājām lukturu gaismu katrā slēptākajā stūrītī, rūpīgi apgro­zījām katru vaļīgu akmeni.

Starp akmeņiem bija papilnam vēžu, tie klikšķināja spīles un bēga; spilgti zaļas, apaļas vardes skaļiem plunkšķiem lēca ūdenī un biedēja mūs; kā trīsošs plī­vurs gaisā ņirbēja sīki naktstauriņi; lukturu gaismā šaudījās mazi sikspārņi, bet nekur nemanīja matainās vardes.

Lielākoties mēs gājām pilnīgā klusumā; strauts te­cēja savu gaitu, tam bija simtiem dažādu balsu; ga­rajā zālē sisināja sienāži, reizēm satraukti iekliedzās kāds putns, kuru bija iztraucējusi mūsu lukturu gaisma, vai arī klunkstēdams spēcīgi uzburbuļoja ūdens, kad viens no mums dziļākā vietā apgrozīja akmeni.

Bet vienubrīd, kad atkal rāpāmies augšā nelielā, stāvā klintī, kurai pāri kā trīsošs aizkars karājās ūdenskritums, mūs iztrūcināja skaļš bļāviens un šļa- Ratains blīkšķis. Steidzīgi apgaismojām ūdenskrituma pamatni, — izrādījās, ka Džeikobs, kas pats pēdējais rausās augšā, bija uzminis virsū ūdensčūskai, kura gu­lēja, saritinājusies bedrītē. Pārbijies puisis mēģināja palēkties gaisā, bet slīdēja atpakaļ, jo pavisam nedroši turējās pie klints kādas piecas pēdas no zemes. Viņš iegāzās mazajā ezeriņā pie ūdenskrituma pamatnes, tūlīt atkal sveiks un vesels piecēlās kājās, bet bija slapjš līdz ādai, zobi viņam klabēja no peldes ledai­najā ūdenī.