DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Tur nudien varēja apmaldīties, bet vēstnieks zināja ceļu un veikli līkumoja pa gaiteņiem, cauri pagalmiem pa mazām kāpnītēm augšā un zemē, līdz beidzot, izgā­juši cauri apdrupušai vārtu velvei, mes atradamies iegarenā, ap ceturtdaļakru plašā pagalmā, ko iejoza augsts sarkanu ķieģeļu mūris. Pagalma galā auga liels mango koks, tā gludo stumbru apņēma apaļš paaugstinājums, uz kura stāvēja bagātīgiem griezu­miem rotāts atzveltnes krēsls; šajā krēslā sēdēja Ba­futas Fons.

Viņa apģērbs bija tik žilbinoši spožs un grezns, ka pirmajā acumirklī es viņu pat nepazinu. Fons bija ap­vilcis maigi zilgu tērpu ar brīnumskaistiem izšuvu­miem sarkanā, dzeltenā un baltā krāsā. Galvā viņam bija sarkana konusveidīga filca cepure, viscaur apšūta ar lielu daudzumu ziloņa astes spalvu. Pa gabalu iz­skatījās, it kā viņam galvā būtu konusveidīga siena guba. Vienā rokā Fons turēja mušu sitamo slotiņu, arī tās kāts bija izrotāts smalkiem griezumiem, bet pati slotiņa —> biezs zīdainu matu kušķis — darināta no gverezas pērtiķa (kolobusa) garās, melnbaltās astes. Iespaidu mazliet bojāja Fona kājas: tās balstījās uz milzīga ziloņa ilkņa, kas gulēja valdnieka priekšā, no­dzeltējis un nomelnējis no vecuma, un bija ieautas ļoti smailās, raibās kurpēs, no kurām rēgojās ārā ne- frītzaļas zeķes.

Fons sarokojās ar mani un nopietnā balsī apjautā­jās par manu veselību, tad man tika pienests krēsls un es apsēdos viņam līdzās. Visgarām pagalmam bija novietojušies dažādi padomnieki un sīko cilšu virsaiši ar savām puskailajām sievām, viņi tupēja visgarām mūrim un dzēra no griezumiem rotātiem govju ra­giem.

Vīru daudzkrāsainie tērpi lieliski greznoja sarkano akmens sienu. Pa kreisi no Fona troņa atradās liela kaudze kalabašu, to kakli aizbāzti ar zaļu lapu

kušķiem; kalabašos bija mimbo jeb palmu vīns, paras­tākais dzēriens Kamerūnā. Viena no Fona sievām pie­nesa man glāzi, tad paņēma no kaudzes vienu kala- bašu, izrāva lapu aizbāzni un ielēja mazliet mimbo Fona plaukstā. Fons domīgi pagaršoja dzērienu, iz­spļāva to un noraidoši pakratīja galvu. Vēl viens kala- bašs tika atvērts un tā saturs noraidīts un tad vēl divi. Beidzot vienā kalabašā mimbo izrādījās pietiekami labs, Fons bija ar mieru to tukšot kopā ar mani; viņa sieva piepildīja manu glāzi. Mimbo izskatās kā ūde­ņains piens, un tam ir skābena, limonādei līdzīga garša, bet šis dzēriens tomēr nav nekāda limonāde.

īsti labam mimbo nav īpašas garšas, un tas jūs vilina dzert vēl un vēl, līdz jūs piepeši atklājat, ka mimbo nebūt nav tik nevainīgs dzēriens, kā esat domājis. Es iedzēru mazliet no savas glāzes, nošmaukstināju lū­pas un uzslavēju Fona izvēlēto vīnu. Ievēroju, ka visi padomnieki un sīkie virsaiši dzēra no govju ragiem, turpretim Fons sūca savu mimbo no slīpēta, skaistiem griezumiem rotāta bifeļa raga. Tā mēs sēdējām, sa­runājāmies un pamazām tukšojām mimbo kalabašus, kamēr kļuva gandrīz tumšs.

Beidzot Fons nosprieda, ka pienācis lielais brīdis pacienāt sanākušos ļaudis. Mēs piecēlāmies un soļo­jām starp divkāršām rindām goddevīgi noliekušos Fona pavalstnigku; vīrieši ritmiski sita plaukstas, bet sievietes, turēdamas rokas mutei priekšā, plikšķināja sev pa lūpām, izgrūzdamas svelpjošus kliedzienus, kādus es savā nezināšanā līdz šim tiku piedēvējis vie­nīgi sarkanādainajiem indiāņiem.

Mēs izgājām pa visādām durvīm, gaiteņiem un ma­ziem pagalmiņiem, pūlis mums sekoja, nepārtraukti sizdams plaukstas un svilpdams. Kad caur velvēta­jiem vārtiem nonācām galvenajā pagalmā, ļaužu drūzma mūs sveica apdullinoši skaļiem sajūsmas saucieniem, ko pavadīja roku plaukšķināšana un bungu rīboņa. Visā šajā daudzbalsīgajā troksnī mēs ar Fonu virzījāmies gar akmens sienu uz Fona troni, kas bija novietots uz leoparda ādas. Ieņēmām vietas, Fons pa­māja ar roku, un sākās svinības.

No vārtu velves izplūda, kā man likās, bezgalīga jaunu vīriešu straume, viņi bija gandrīz kaili, apsē­jušies vienīgi nelielu gurnautu, uz spīdīgajiem, mus­kuļotajiem pleciem jaunekļi nesa dažādus ēdamos. Tur bija kalabaši ar palmu vīnu un alu, milzīgi ķe­kari zaļu un zeltaini dzeltenu banānu, daudz gaļas '— ceptas niedru žurkas, mangusti, sikspārņi, antilopes un pērtiķu gaļa, gabalos sagriezti pitoni, rūpīgi nokflpi- nāti un uzdurti uz bambusa iesmiem. Vēl tur bija kaltētas zivis un garneles, svaigi krabji, spilgti sar­kani un zaļi pipari, mango, apelsīni, ananasi, kokos­rieksti, manioks un saldie kartupeļi. Kamēr ļaudīm izdalīja milzīgos barības daudzumus, Fons apsveica savus vecajos, padomniekus un virsaišus. Ikviens no viņiem pienāca Fonam klāt, divreiz paklanījās un trīs­reiz sasita plaukstas. Atbildot Fons īsi pamāja ar galvu, un vīrs, atmuguriski kāpdamies atpaka|, atgrie­zās savā vietā. Ja kāds gribēja uzrunāt Fonu, viņam bija jārunā caur taurītē saliktām plaukstām.

Ap to laiku es jau biju iebaudījis krietni daudz mimbo un manu sirdi pildīja neparasta labestība, tā­pat laikam sajutās arī Fons. Piepeši viņš izkliedza kādu pavēli, un es ar šausmām ieraudzīju, ka mūsu priekšā uzrodas galds ar džina pudeli un divām glā­zēm un vēl pudele franču konjaka, kuru es nepazinu un ar kuru arī nevēlējos iepazīties. Fons ielēja vienā glāzē kādas trīs collas džina un pasniedza man; es pa­smaidīju, izlikdamies, ka liela deva neatšķaidīta džina ir tieši tas, ko es vēlos.

Uzmanīgi paostīju glāzi, šķidrums oda pēc aug­stākā labuma petrolejas. Tādu daudzumu tīra džina es nespēju izdzert, tāpēc palūdzu ūdeni. Fons atkal iz­kliedza kādu pavēli, tūlīt pieskrēja viena no viņa sie­vām ar pudeli. Angosturas rūgtā.

Rūgtais! — Fons lepni sacīja, ieliedams manā džina glāzē apmēram divas tējkarotes. — Tev garšo džins ar rūgtais?

Jā, — es, skābi smaidīdams, atbildēju, — man garšo džins ar rūgto.

Pirmais malks iesūktā dzēriena gandrīz izdedzināja man rīkli, nekad vēl nebiju dzēris kaut ko tik riebīgu, tas garšoja kā jēlspirts. Pat Fons, kas parasti tādiem sīkumiem nepiegriež vērību, iedzēris malku sava brū­vējuma, tā savādi samirkšķināja acis. Viņš sāka stipri klepot, pagriezās pret mani un slaucīja asarojošās acis.

Dikti stiprs, — viņš sacīja.

Kad beidzot viss ēdamais bija atnests un lielās kau­dzēs nokrauts mūsu priekšā, Fons pavēlēja visiem ap­klust un ar īsu runu griezās pie Bafutas iedzīvotājiem; viņš pastāstīja saviem ļaudīm, kas es tāds esmu, kā­pēc atrodos šeit un ko es vēlos. Runas nobeigumā Fons paskaidroja, ka viņa ļaužu pienākums ir sagādāt man papilnam dzīvnieku. Pūlis noklausījās Fona runu pilnīgā klusumā, kad tā bija beigusies, atskanēja daudzbalsīgs «a-a-a!» un skaļa plaukšķināšana. Fons

apsēdās, viņa seja pauda apmierinātību, pirmītējā entuziasma aizrauts, viņš atkal ievilka krietnu malku džina. Nākamās piecas minūtes mums visiem bija ļoti satraucošas, jo Fonam uznāca tik briesmīgs klepus, ka viņš locīdamies cīnījās pēc elpas, asaras straumēm plūda viņam pār vaigiem. Beidzot viņš atguvās un sa­sarkušām, dusmīgām acīm blenza uz džina glāzi. Viņš ierāva vēl vienu mazu malciņu, paturēja to mutē un brītiņu padomāja. Tad viņš pieliecās pie manis un iz­teica galīgo spriedumu.

Sitas džins aplam stiprs, — viņš aizsmacis čuk­stēja, — mēs to atdosim tiem tur mazmazļaudīm, tad iesim manā mājā un tur vēl iedzersim. Vai ne?

Es atzinu, ka Fona priekšlikums atdot džinu sīka­jiem virsaišiem un padomniekiem — mazmazļaudīm, kā viņš tos nosauca, patiešām ir ievērības cienīgs.