DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Tev patīk? — es vaicāju, cīnīdamies pēc elpas.

Ai, ai, man dikti patīk, — Fons nešaubīgi apgal­voja, — tev tik ir iekšā — nekad es neredzēju eiropieti dejojam tā kā tu.

Par to nebūtu ko brīnīties, jo tikai retais eiropietis pavada savu dārgo laiku Rietumāfrikā, lai mācītu kongas deju iezemiešu virsaišiem un viņu galminie­kiem. Es nešaubīgi varu apgalvot: ja kāds eiropietis būtu redzējis, kā es izpildīju šo deju, viņš man pār­mestu, ka pusstundas laikā baltā cilvēka prestižu esmu iedragājis smagāk nekā jebkurš cits visā Rietumāfri­kas vēsturē.

Toties mana konga laikam gan nostiprināja manu prestižu Fona un viņa galma acīs.

Viens, divi, trīs — met! — Fons arvien vēl at­cerēdamies murmināja. — Tā tik ir diža dziesma!

Tā ir tāda sevišķa dziesma, — es sacīju.

Ak tā! — Fons izsaucās, mādams ar galvu. — Bet diža gan.

Fons vēl kādu laiku pasēdēja uz troņa, iegrimis do­mās; orķestris atkal sāka spēlēt, un dejotāji izgāja dejas laukumā; es jau biju kaut cik atvilcis elpu un sajutos lepns un apmierināts, kad piepeši Fons it kā pamodās un nodeva kādu rīkojumu. No pūļa atdalījās gadus piecpadsmit veca meitene un tuvojās paaug­stinājumam, kur mēs sēdējām. Meitene bija pilnīga auguma, noziedusies ar eļļu, ka spīdēja vien; kailo augumu sedza vienīgi šaurs gurnauts, tā ka viņas sie­višķīgie daiļumi nevienam neradīja nekādas šaubas. Kautri smaidīdama, meitene pienāca mums klāt, Fons paliecās uz priekšu, lai satvertu viņu aiz rokas. Ar spēju rāvienu un vēzienu viņš iesvieda meiteni man klēpī, un tur viņa tagad sēdēja, kratīdamās aiz smiek­liem.

Tā sieva ir priekš tevis, — Fons sacīja, majestā­tiski novēcinādams milzīgo roku, — viņa ir skaista. Mana meita. Tu viņu precē.

Teikt, ka es biju pārsteigts, nozīmē nepateikt neko, — es biju briesmīgi pārbijies. Namatēvs tagad atradās tai svētlaimīgajā jūtoņā, kurai parasti seko dusmu iz­virdums, un es sapratu, ka man sava atteikšanās jāiz­saka tik taktiski, cik vien iespējams, lai nesabojātu to labo noskaņu, ko šovakar biju sasniedzis. Es bezpalī­dzīgi pavēros visapkārt un pirmoreiz ievēroju, cik daudziem vīriem pūlī ir šķēpi. Orķestris bija pabeidzis spēlēt, un visu skatieni pievērsās man. Fons raudzījās manī stiklainām acīm.

Es nezināju, vai Fons patiešām atdeva man savu meitu par sievu vai arī aiz šī vārda slēpās cits — mazāk respektējams piedāvājums. Lai kā arī būtu, man bija jāatsakās — kaut vai tāpēc vien, ka šī mei­tene nebija manā gaumē. Es aplaizīju lūpas, nokrek­šķinājos un darīju, ko varēju. Vispirms es laipni patei­cos Fonam, ka viņš man tik žēlīgi piedāvā savu labi ieeļļoto meitu, kuras prāvais svars šai brīdī smagi nospieda manus ceļgalus.

Tomēr, kā Fonam labi zināms, es bildu tālāk, ma­niem tautiešiem ir muļķīgi paradumi — tā tas nu reiz ir —, un tāpēc — ari to Fons zina — Anglijā vīrietim nevar būt (kaut arī viņš to ļoti vēlas) vairāk par vienu sievu. Uz to Fons viszinīgi pamāja ar galvu. Lūk, šī iemesla dēļ, es turpināju, esmu spiests atraidīt Fona ārkārtīgi augstsirdīgo priekšlikumu, jo man An­glijā jau ir viena sieva, un tas būtu nelikumīgi, kā arī man pašam bīstami, ja es atvestu sev vēl otru sievu. Ja es vēl nebūtu apprecējies, es aizrautīgi runāju, es neko tā nevēlētos kā pieņemt Fona piedāvājumu ap­precēt viņa meitu, lai pēc tam līdz mūža galam pa­liktu uz dzīvi Bafutā.

Man par lielu atvieglojumu, pūlis šo runu uzņēma ar dedzīgiem aplausiem, un Fons mazdrusciņ aprau­dājās, ka viņa izlolotais sapnis nevar rast piepil­dījumu. Kamēr troksnis nebija norimis, es izlaidu no klēpja savu melnīgsnējo meiteni, viegli uzplāju viņai pa muguru, un viņa smiedamās atgriezās dejas lau­kumā.

Es jutu, ka labu attiecību nodibināšanā šai vakarā esmu paveicis pietiekami, tāpēc ieteicu svinības beigt. Fons ar savu svītu pavadīja mani līdz lielajam pa­galmam un izteica vēlēšanos saņemt mani ap vidu un vēlreiz kopā nodejot Darela kongu. Pūlis tūlīt stājās aiz manis, mēs dejojām šķērsām pāri pagalmam, iz­mēzdami kājas un aurodami tā, ka augļu sikspārņi iz­bijušies spruka ārā no mango kokiem un jūdzēm tālu visi suņi rēja kā negudri.

Trepju galā mēs ar Fonu atvadījāmies, aizgrābti līdz asarām; es noskatījos, kā mani dejotāji kā nu kurš prazdams aizdejoja kongu atpakaļ pāri visam pagal­mam. Tad es uzkāpu tos septiņdesmit piecus pakāpie­nus un ar ilgošanos domāju par gultu. Augšā mani sagaidīja neapmierinātais Bens ar lukturi rokā.

Ser, tur atnākt mednieki, — viņš teica.

Ko, tik agrā stundā? — es pārsteigts jautāju, jo pulkstenis radīja pari trim.

Jā, ser. Vai man teikt, lai viņi iet prom?

_— Vai viņi atnesuši dzīvniekus? — es dedzīgi ievai­cājos cerībā ieraudzīt dažus retus eksemplārus.

Nē, ser. Viņi gribēt runāt ar masa.

Labi. Ved iekšā, — es atbildēju, atlaizdamies krēsla.

Pēc brīža Bens ieveda pie manis piecus jaunus, ap­mulsušus medniekus, viņiem rokās bija šķēpi. Mednieki palocījās un pieklājīgi sveicināja. Acīmredzot viņi arī bija piedalījušies svētkos un dzirdējuši Fona runu, un, tā kā viņu ciems atradās patālu, nolēmuši pirms at­griešanās mājās ar mani aprunāties, lai precīzi uzzi­nātu, kādi dzīvnieki man vajadzīgi.

Es uzslavēju viņu centību, izdalīju cigaretes un at­nesu grāmatas un fotogrāfijas. Mēs apskatījām tās ilgu laiku, es pastāstīju, kuri dzīvnieki man visvairāk vajadzīgi un cik es par tiem maksāšu. Mednieki jau grasījās iet prom, kad piepeši viens no viņiem ierau­dzīja uz manas gultas kādu zīmējumu, ko es viņiem netiku parādījis.

Masa vajadzēt šito vardi? — mednieks jautāja, rādīdams uz zīmējumu.

Es pavēros zīmējumā un tad jaunajā medniekā: lai­kam jau viņš runāja nopietni.

Jā, šis dzīvnieks man ļoti, ļoti vajadzīgs, — es atbildēju, uzsvērdams katru vārdu. — Vai tu to pa­zīsti?

Jā, ser, es to pazīt gan, — mednieks teica.

Es parādīju bildi pārējiem.

Apskatiet labi, — es sacīju.

Visi blenza uz papīra lapu.

Vai jūs patiešām pazīstat šo dzīvnieku, — es at­kal jautāju, pūlēdamies apvaldīt satraukumu.

Jā gan, ser, — viņi atteica, — mēs to zin pa­visam labi.

Es sēdēju, raudzīdamies medniekos kā būtnēs no ci­tas pasaules. Mani pārsteidza un satrauca, ka viņi nejauši bija pazinuši zīmējumā attēloto dzīvnieku, ko es jau tik sen kāroju iegūt, manuprāt, pašu ievēroja­māko abinieku, kuru zinātnieki pazīst kā Trichobatrachus robustus, bet pārējie cilvēki sauc par mataino vardi.

Te vajadzīgs neliels paskaidrojums. Jau savā iepriek­šējā Kamerūnas apmeklējumā es biju karsti vēlējies noķert kādu no šīm brīnumvardēm, bet man nelaimē­jās. Toreiz es darbojos līdzenuma mežos un visi med­nieki, kuriem es tiku parādījis šo zīmējumu, noteikti apgalvoja, ka tādas vardes vispār nav. Viņi skatījās uz mani ar nožēlu, kad es pastāvēju uz savu, lieku reizi pārliecinājušies par baltā cilvēka dīvaino, nepār­spējamo muļķību, jo ikvienam taču zināms, ka vardei nav matu. Zvēriem ir vilna, putniem ir spalvas, bet vardēm ir tikai āda — vairāk nekas. Tā kā viņiem bija pilnīgi skaidrs, ka tāda dzīvnieka vispār nav, viņi arī nepapūlējās to sameklēt, kaut arī es biju apsolījis augstu atlīdzību par tā noķeršanu. Kāda jēga meklēt kaut kādu iedomātu neradību — matainu vardi? Es tiku pavadījis mežā daudzas nogurdinošas naktis, bra­dādams augšup un lejup pa strautiem, meklēdams šo nenotveramo abinieku, taču bez panākumiem; galu galā man bija jāatzīst, ka grāmatām nevar ticēt un ka medniekiem bijusi taisnība: tāds radījums zemienes mežos nav sastopams. Es biju vīlies savās cerībās at­rast mataino vardi, jo zemienes mednieki par mani atklāti zobojās ikreiz, kad es par to ieminējos, tāpēc savā otrajā izbraukumā es vairs nerādīju iezemiešiem šo zīmējumu, jo biju iedomājies, ka arī kalnu med­nieki mani izsmies. Sā iemesla dēļ mani tik ļoti pār­steidza un satrauca jaunā mednieka nejaušais atklā­jums: viņš uzreiz pazina šo reto, neparasto dzīvnieku un pie tam vēl jautāja, vai es to vēlētos iegūt.