DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Pēddzinis, kas teicās zinām labo medību vietu, drīz vien aizveda mūs uz kādu nogāzi ap pusjūdzi tālāk. Spēcīgie kalnu lieti bija noskalojuši lielāko daļu no­gāzes sarkanīgās zemes un atseguši lielus pelēka ak­mens laukumus. Tikai šur tur klints spraugās bija pa­glābušies augsne, tajā bija iesakņojušies tādi augi, ku­riem pietiek ar barības mazumiņu, ko dod dažas saujas zemes. Kailās akmens plāksnes iejoza augsta, zeltaina zāle un kāds neparasts, dzelksnim līdzīgs augs ar gaišdzeltenu ziedu, kas atgādināja gundegu.

Saule brīvi apspīdēja nogāzi, un akmens virsma bija tā nokaitusi, ka tai gandrīz nevarēja pieskarties; zā­baku plānās gumijas zoles lipa klāt, kad es soļoju pāri šādiem laukumiem, man likās, es staigāju pa mušpapīru. Es bažījos, vai šādā akmens ceplī nav par karstu pat tiem rāpuļiem, kas ļoti mīl sauli. Piepeši no zemu brikšņu pudura iznira krāsaina šautra un šāvās pāri saulē mirgojošai klintij drošajā augstās zā­les un dzelkšņu patvērumā.

— Ke fong gū! — izsaucās Bafutas pēddziņi un sa­stinga uz vietas, ciešāk sažņauguši rokās šķēpus.

Lai kādā veidā es mēģinātu sagūstīt scinku ķirzaku, es puslīdz droši zināju — palīga man no pēddziņiem nebūs, drīzāk gan viņi var mani traucēt, tāpēc es vē­lēju viņiem palikt tepat, bet pats devos uz priekšu pakaļ medījumam. Rokā man bija tauriņu ķeramais tīkls; es uzmanīgi tuvojos zāļu ceriem, kas auga klints plaisās, un viegli tos iztaustīju ar tīkla rokturi, lai pār­liecinātos, vai tur neslēpjas ke fong gū.

Taisni jābrīnās, cik daudz dzīvu radību iemājo pat sīkā zāles cerā, — es iztraucēju neskaitāmus lielus si­seņus, veselus naktstauriņu un odu barus, milzum daudz spilgtās krāsās mirdzošu tauriņu, pāris vaboļu un dažas spāres. Nu man bija skaidrs, kāpēc šī saulē kveldētā, neauglīgā nogāze ķirzakām likās tik pievil­cīga uzturēšanās vieta.

Beidzot man laimējās: es iegrūdu tauriņu tīkla rok­turi kādā cerā, viegli pabakstīju un iztraucēju ke fong gu. Ķirzaka izslīdēja no paslēptuves un aizvilnīja pa raupjo klints virsmu tik viegli un gludi kā akmentiņš pa ledu.

Es centos bēgli noķert, bet tūlīt pārliecinājos, ka īsam, ātram pārskrējienam ķirzakas izvēlētais ceļš nav man piemērots. Zābaka purngals iestrēdza spraugā, un es visā garumā nostiepos uz mutes zemē, bet, ka­mēr uzrausos kājās un sadabūju tīkliņu, ķirzaka jau bija nozudusi. Es mirku vienos sviedros, bet no ak­mens plātnēm cēlās tāds karstums, ka jebkura piepūle lika galvā smagi dunēt asinīm.

Bafutas pēddziņi stāvēja pulciņā augstā zāliena malā un klusēdami ar lielu interesi vēroja katru manu kustību. Es noslaucīju sviedraino seju, vienā sasvīdušā rokā satvēru tīkliņu un, pilns spītīgas apņēmības, tu­vojos nākamajam zāļu ceram. Te es rīkojos uzmanī­gāk — lēni ieslidināju tīkliņa rokturi starp zāļu stieb­riem un vieglītiņām šurpu turpu pakustināju, tad tik­pat uzmanīgi to atkal izvilku un skatījos, kas notiks. Manas pūles vainagojās ar panākumiem — es ierau­dzīju ke fong gū; ķirzaka uzmanīgi pabāza galvu no zāles, lai paraudzītos, kas iztraucējis tās mieru. Žigli es pavandīju zāļu ceru ķirzakas aizmugurē, un tai brīdī, kad ke fong gū šāvās ārā, aizliku viņai priekšā tīk­liņu. Nākamajā mirklī es jau lepni turēju tīkliņu gaisā, starp tā krokām pērās saniknotā ke fong gū. Es iegrūdu tīkliņā roku un sagrābu ķirzakas vidukli, par ko tā man tūlīt atriebās, iecērtot žokļus manā īkšķī. Kaut gan ķirzakai bija spēcīgi žokļi, zobi tai bija nie­cīgi un kodiens nesāpīgs un pilnīgi nekaitīgs. Lai ke fong gū būtu ko darīt, es viņai atļāvu košļāt savu pirkstu, kamēr izņēmu viņu no tīkliņa. Nu man bija roka šis žilbinoši krāšņais rāpulis, es to turēju paceltu gaisā un vicināju kā karogu.

— Skatieties šurp! — es uzkliedzu pēddziņiem, kas mani vēroja vaļā mutēm. — Es noķēru ke fong gū!

Rāpuļus es mēdzu pārvadāt mīksta auduma maisos, bet tie šobrīd atradās pie Bafutas pēddziņiem, tāpēc es atstāju tīkliņu uz klints un gāju pie viņiem, rokā man vēl arvien bija noķertā ķirzaka. Bafutas pēddziņi visi kā viens nometa šķēpus un sabēga garajā zālē kā izbiedētas antilopes.

Kāpēc jūs baidāties? — es kliedzu. — Redziet, es ķirzaku cieši turu rokā un neļaušu tai aizbēgt.

Masa, mums dikti, dikti bail, — viņi kori at­trauca, slēpdamies garajā zālē drošā attālumā no ma­nis.

Atnesiet maisu, kur ielikt medījumu! — es stingri pavēlēju, slaucīdams sviedrus no pieres.

Masa, mums bail… šitas ir nelabs zvērs… — atkal skanēja žēlabaina atbilde.

Es sapratu — nu gan jāizdomā kāds sevišķi spēcīgs un iedarbīgs līdzeklis, kā no pēddziņiem dabūt maisu, kur ielikt ķirzaku, citādi man nāksies dzīties pakaļ sa­viem medniekiem pāri visai zālainei. Apsēdos augstā zāliena malā un dusmīgi blenzu uz pēddziņiem.

Ja viens no jums man tūliņ pat neatnesīs maisu, kur ielikt šo ķirzaku, — es skaļā, dusmīgā balsī pazi­ņoju, — rīt es salīgšu sev citus medniekus. Kad Fons man jautās, kāpēc es tā darīju, es viņam teikšu, ka man vajadzīgi mednieki, kuriem nav bail, sievu man nevajag.

Garajā zālē iestājās klusums, kamēr pēddziņi ap­domāja, kurš no diviem ļaunumiem būtu mazākais: at­rasties aci pret aci ar sagūstītu ke fong gū vai ar Ba­futas Fonu. Pēc brītiņa ke fong gū uzvarēja: lēnām, negribīgi mednieki nāca man klāt. Viens no viņiem, arvien vēl turēdamies drošā attālumā, pasvieda man maisu, bet, pirms es tajā ievietoju ķirzaku, nolēmu lie­tas labad viņiem kaut ko parādīt.

Skatieties labi uzmanīgi, — es sacīju, turēdams izstieptajā rokā ķepurojošos ķirzaku, lai tā viņiem būtu redzama, — šī ķirzaka man neko nevar padarīt, tā ne­spēj mani saindēt.

Turēdams vienā rokā scinku ķirzaku, es tuvināju rā­puļa degunam otras rokas rādītājpirkstu; ķirzaka tūlīt draudīgi atvēra muti; atskanot Bafutas pēddziņu iz­baiļu kliedzieniem, es iegrūdu tajā labi dziļi pirkstu un ļāvu rāpulim to košļāt. Bafutas pēddziņi stāvēja nekustīgi kā zemē iemieti un galīgi apstulbuši skatījās, kā rāpulis zelē manu pirkstu; acis vīriem bija plaši ieplestas, mutes pusviru — tā viņi, elpu aizturējuši, mazliet noliekušies uz priekšu, vēroja, kas tagad ar mani notiks.

Pēc brīža ķirzakai bezjēdzīgā graušana bija apni­kusi un viņa atlaida manu pirkstu. Es rūpīgi ieliku rāpuli maisiņā un aizsēju ciet, tad griezos pie med­niekiem.

Nu, redzējāt? — es vaicāju. — Ķirzaka man iekoda, vai ne?

Kost gan, ser, — pēddziņi godbijīgi čukstēja.

Nu labi. Un tagad jūs domājat, ka ķirzaka mani saindēja, vai ne? Un man jāmirst?

Nē, ser. Ja šitas zvērs masa iekost un masa tū­līt nemirt, tad masa nemirt arī vēlāk.

Pareizi, es nemiršu, jo man ir zāles, — es same­loju un tēlotā samulsumā paraustīju plecus.

Manu izdarību nolūks nekādā ziņā nebija pieradīt baltā cilvēka pārākumu pār melno; šī mazā izrāde man bija vajadzīga tāpēc, ka es dedzīgi vēlējos iegūt pēc iespējas vairāk ke fong gū un zināju, ka bez Ba­futas pēddziņu palīdzības un līdzdalības es tās neda­būšu. Lūk, tāpēc man bija jāuzvar viņu bailes, un to varēja panākt, vienīgi pierādot, ka manas noslēpumai­nās zāles ir varenākas par ke fong gū šķietami nāvīgo kodienu.

Vēlāk, es sevī prātoju, sagādāšu saviem medniekiem lielā daudzumā kaut kādu nekaitīgu šķidrumu — tās būs manas brīnumzāles —, un, bruņojušies ar šo spēka eliksīru, viņi dosies medībās, lai atgrieztos ar pilniem maisiem vizuļojošu ke fong gū.