DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Četras vāveres sekoja pirmās piemēram — joņoja taisnā leņķī sānis, tā izvairīdamās gan no mums, gan no tīkliem, atlikušās trīs tomēr skrēja taisni mūsu la­matās; mēs drāzāmies tām nopakaļus, un pēc brīža tīkla augšējā mala kratījās un drebēja — tā bija droša zīme, ka vāveres ieķērušās tīklā. Mēs patiešām atradām dzīvniekus, cieši iepinušos; vāveres nikni glūnēja uz mums un tik briesmīgi ķērca, kā es vēl nekad nebiju dzirdējis vāveri brēcam. Tā bija pavi­sam citāda skaņa nekā skaļā čakstināšana, ko tikām dzirdējuši līdz šim: tajā jautās kaut kas baismīgs, brīdinošs, ķērcieni atgādināja gan krākšanu, gan dus­mīgu ņurdēšanu. Vāveres neapklusa, kamēr nebija at­brīvotas, turklāt viņas ar lielajiem, oranžajiem priekš­zobiem mežonīgi koda mums rokās.

Kad beidzot bijām tās iestūķējuši brezenta maisos, nācās katru maisu uzvērt uz nūjas un turēt nost no sevis — tikai tā mēs varējām maisus nest; pretēji ci­tām zālainu vāverēm, kas tumšajā maisā gulēja mie­rīgi, šīs laikam bija apņēmušās turpināt cīņu un uz mazāko pieskārienu no ārpuses atbildēja ar neprātīgu plosīšanos un rūkoņu.

Tās vāveres, kas bija palikušas mežā, tagad bija galīgi satrauktas, — koki atbalsoja viņu neprātīgo čakstināšanu. Nu viņas zināja, cik bīstami mēs esam, tāpēc bija veltīgi mēģināt vēl kādu sagūstīt un nācās apnļierinaties ar tām trim, kas jau atradās maisos; mēs savācām tīklus un pārējofc piederumus, lai dotos atpakaļceļā uz Bafutu.

Mājās es ievietoju vērtīgās vāveres trīs pamatīgos metāla stiepļu būros, piepildīju viņām šķīvjus ar ba­rību, tad atstāju, lai iedzīvojas un atgūstas no pirmī­tējiem pazemojošiem pārdzīvojumiem. Palikušas vie­nas, vāveres tūlīt iedrošinājās atstāt tumšās «guļam­istabas», lai notiesātu sulīgo augļu kaudzi, ko biju tām ielicis; viņas apgāza ūdenstraukus, pataustīja stieples, lai pārliecinātos, vai tās nevar pārgrauzt, bet, nospriedušas, ka tas nav iespējams, atgriezās atpakaļ guļamistabās un nolikās gulēt.

Aplūkotas tuvumā, vāveres izrādījās skaisti dzīv­nieki ar bāli dzelteniem vēderiem un tādiem pašiem vaigiem, sarkanbrūnām mugurām un kuplām svītrotām astēm. Tiesa, vāveres tīkamo ārieni mazliet bojāja pā­rāk lielā galva, līdzīga zirga galvai, ar mazām, cieši pieguļošām austiņām un lieliem, uz priekšu izvirzītiem zobiem.

Kaut kur es biju lasījis, ka Steindžera vāveres agri no rīta uzkāpj koku galotnēs un pieskandina mežu vareniem kliedzieniem — zemām, dārdošām skaņām, kas atgādina milzīga zvana gaistošo dunoņu. Man ļoti gribējās dzirdēt dunošo kliedzienu, bet es šaubījos, vai vāveres dunēs, atrazdamās nebrīvē. Taču nāka­majā rītā pēc viņu sagūstīšanas, tā ap pussešiem, mani uzmodināja savāds troksnis; dzīvnieku būri at­radās verandā aiz mana loga; es pietrūkos gultā sē­dus un tūlīt atskārtu, ka šis troksnis nāk no kāda būra, bet nevarēju noteikt, no kura. Uzrāvu rītasvārkus un klusām izslīdēju no istabas. Blāvajā rīta gaismā, drebinādamies no aukstuma, kaudamies ar miegu, es pacietīgi gaidīju cerībā, ka šī skaņa atkārtosies. Pa­gāja dažas minūtes, un tā patiesi atkārtojās; tagad es zināju, ka tā nāk no vāveru būra. Aprakstīt šo skaņu ir ārkārtīgi grūti: tā sākās kā vaids, pamazām kļūdama stiprāka, līdz ieguva dunošu, vibrējošu toni; līdzīgu dunēšanu mēs dzirdam, stāvot pie telegrāfa stabiem; skaņa ietrīcējās, likās, tūlīt tā izdzisīs, tad it kā no viegli uzsista gonga piepeši pieauga spēkā, lai pēc tam atkal noklustu. Jādomā, ka vāveres tikai mazliet pamēģināja dunēt, — mežā gan tās rautu vaļā visā spēkā, un es varu iedomāties, cik noslēpumaini, valdzinoši skanētu šis dunošais kliedziens cauri mig­las apņemtajiem zariem.

Vakarā, kā parasti, mani apciemoja Fons, lai uzzi­nātu, kā paveicies medībās, viņš iedāvināja man kala- bašu ar svaigu palmu vīnu.

Es ļoti lepojos ar sagūstītajām vāverēm un tūlīt pa­rādīju tās Fonam, kā ari visos sīkumos pastāstīju, kā mēs tās noķērām. Fons katrā ziņā gribēja uzzināt, tieši kurā vietā mēs vāveres sagūstījām, un, tā kā es šo vietu nepazinu, gāju pasaukt vienu no medniekiem, kas pa to laiku uzjautrinājās virtuvē, lai viņš Fonam paskaidro. Mednieks stāvēja Fona priekšā, atbildē­dams uz viņa jautājumiem caur taurītē saliktām plaukstām. Pagāja krietni ilgs laiks, kamēr Fons tika pie skaidrības, jo apvidus, kur mēs tikām medījuši, bija neapdzīvots un mednieks varēja to aprakstīt vie­nīgi pēc dažām pazīmēm — klinšu formas, kokiem un īpatni veidotajiem kalniem. Beidzot Fons sāka ener­ģiski māt ar galvu, pēc tam dažas minūtes sēdēja, iegrimis domās. Plātīdamies ar garajām rokām, viņš sāka kaut ko steidzīgi skaidrot medniekam, tas piekrī­toši māja ar galvu un klanījās. Nu Fons pagriezās pret mani un, mīlīgi smaidīdams, nevērīgi, gandrīz iz­klaidīgi sniedza savu tukšo glāzi.

Es tam vīram pateicu, — viņš sacīja, ar māk­slotu vienaldzību vērodams, kā es piepildu viņa glāzi, — lai viņš tevi aizved uz kādu īpašu vietu kalnos. Tur tev būs atrast kādu sevišķu medījumu.

Kādu? — es jautāju.

Nu tas ir viens īpašs zvērs, — Fons izvairīgi at­bildēja', vicinādams pusizdzerto glāzi. — Tāds zvērs tev vēl riav.

Vai viņš ir nikns? — es tincināju.

Fons nolika glāzi uz galda un izpleta savas milzī­gās rokas.

Nu, šitik liels, — viņš sacīja, — nav slikts zvērs, bet kož gan daudz. Viņš dzīvo pie tās lielās, lielās klints, un viņš lien tur apakšā. Dažreiz viņš briesmīgi bļaut, lūk, tā: vī-ī-ī-ī.

Es sēdēju un gudroju, kas tas varētu būt par dzīv­nieku, bet Fons cerīgi lūkojās manī.

Tas zvērs ir dikti līdzīgs zāles griezējam, tikai bez astes, — viņš vēl izpalīdzīgi piebilda.

Man piepeši atausa gaisma, es aizgāju sameklēt kādu grāmatu, atradu tajā vajadzīgo attēlu un parā­dīju Fonam.

Vai šis? — es apjautājos.

Ja! Tas pats ir, — Fons sajūsmināts iesaucās, ar saviem garajiem pirkstiem glāstīdams klinšu damana attēlu, — šitas ir tas zvērs. Kā tu viņu nosaukt?

Klinšu damans.

Klinšu damans?

Jā. Bet kā jūs Bafutā viņu saucat?

Te mēs viņu saukt par n'īīru.

Es ierakstīju šo vārdu īpašā lapā, kur man bija sa­rakstīti vietējie nosaukumi, tad no jauna piepildīju Fona glāzi. Fons vēl arvien bija iegrimis damana ap­lūkošanā un vilka ar slaido pirkstu pa viņa auguma kontūrām.

I-jā! — viņš beidzot domīgi noteica. — Sitas zvērs ir viens gards kumoss. Mēs to vārām ar saldiem kartupeļiem …

Fons apklusa un, kavēdamies atmiņās, aplaizīja lū­pas.

Mednieks raudzījās manī un mīņājās no vienas kā­jas uz otru par zīmi, ka grib kaut ko sacīt.

Nu, ko teiksi?

Vai masa iet uz to vietu, par ko stāstīt Fons?

Jā. Mēs dosimies turp rīt no rīta.

Jā, ser. Lai noķert šitas zvērs, masa, vajag daudz ļaudis. Tas zvērs dikti ātri skriet.

— Labi, ej un pasaki maniem puišiem, ka rīt doda­mies medībās.

Jā, ser.

Mednieks atkal sāka mīņāties.

Kas tad vēl?

Vai masa mans vajag?

Nē, draugs. Ej vien atpakaļ uz virtuvi un dzer savu vīnu.

Paldies, ser, — mednieks atteica un pasmaidīja, tad nozuda satumsušajā verandā.

Drīz Fons piecēlās, lai ietu projām, es viņu pava­dīju līdz ceļam. Lielā pagalma malā mēs apstājāmies, Viņš pagriezās pret mani un uzsmaidīja no sava lielā auguma augstumiem.