DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Ko nu! Nakts laikā, masa, tu to zvēru nedabūt rokā, — skanēja atbilde. — Sitas zvērs gulēt tur augšā tai vislielā kokā, un tur cilvēks neuzkāpt. Bet vakarā vai agri, agri rītā mēs to noķert.

Labi, — es teicu, — rītā agri iesim vāveri meklēt.

Mēs izgājām no Bafutas vienos nakti un pēc ilga, nogurdinoša gājiena pāri kalniem, cauri ielejām un zālainēm stundu pirms rītausmas sasniedzām savu ceļa mērķi. Tas bija neliels plato kādā stāvā nogāzē pusceļā uz kalna virsotni. Sī vieta bija samērā lēzena, cauri tai burbuļoja plats, sekls strauts, kura krastus apjoza šaura, bieza mežaudze.

Mēs apsēdāmies lielas klints aizvējā, notrausām no sejām rasu, lūkodamies tumsā, pētījām apkārtni un ap« spriedāmies, kā rīkoties. Nolēmām izstiept divus trīs tīklus garajā zālē kādus piecsimt jardus atstatu no mežmalas. Tas bija jādara nekavējoties, iekams kļūst gaišs, lai vāveres mūs neierauga.

Uzstādīt tīklus garajā zālē, kas sniedzas līdz viduk­lim un ir piemirkusi ar rasu, nudien nav nekas patī­kams, un mēs bijām priecīgi, kad pēdējais tīkla gabals bija izstiepts un nostiprināts. Tad mēs uzmanīgi za- gāmies uz mežmalu un noslēpāmies zem liela krūma. Sēdējām, pūlēdamies apvaldīt zobu klabēšanu, neuz­drīkstēdamies ne smēķēt, ne sarunāties, pat ne pakus­tēties, un vērojām, kā debess austrumu pusē pamazām kļūst arvien bālāka, it kā no tās pilienu pa pilienam iztecētu nakts tumsa. Debess kļuva pelēkbāla, pērļaini lāsmojoša, tad sārta, bet, kad saule pacēlās virs ho­rizonta, — viss debess jums piepeši iezaigojās žilbi­noši spožs un zils kā zivju dzeņa spalva, Sai skaid­rajā, maigajā gaismā iznira apkārtējie kalni, ko sedza zema migla; saulei kāpjot augstāk, uz kalnu mugu­rām migla sakustējās un slīdēja uz kalnmalām, tad gāzās lejā pa nogāzēm, lai piepildītu ielejas. īsu brīdi mēs redzējām zālaines mierīgi snaužam zem miglas auta, bet tagad šķita pamodušies kalni: tie žāvājās un staipījās zem baltā pārklāja, dažās vietās grūda to nost, citur ietinās ciešāk, līdz beidzot samiegojušies, ra­soti rausās ārā no balto gultu dziļumiem.

Vēlāk daudzreiz esmu vērojis kalnu atmodu, bet ne­kad man nav apnicis tajā nolūkoties. Ja nu vēl iedomā, ka tā ir bijis ik rītu, kopš radušies visvecākie kalni, tad patiesi jābrīnās, cik ļauns un neapjausts mums liekas šis skats katru reizi, kad to ieraugām. Nekad tas nekļūst garlaicīgs vai vienmuļš, allaž tas ir citāds: dažreiz migla paceļoties pieņem pārdabisku dzīvnieku veidolus — mēs redzam pūķus, feniksus, spārnotus drakonus un pīenbaltus vienradžus, citreiz mūsu acu priekšā peld dīvainu jūras zāļu šķieznas, koki vai lieli, ķeburaini krūmi vienos baltos ziedos; brīžiem, kad uzpūš vējiņš, mēs pārsteigti ieraugām, ka miglas vāli iekļāvušies stingrās, ļoti sarežģītās ģeometriskās formās; bet migla visu laiku pārvieto­jas, un zem tās kā kaitēdamies ik pa brīdim pazib kalni, mirgodami vismaigākajās krāsās, tik liegās un gaisīgās, kādām pat grūti rast nosaukumu.

Sēdēdams slēpnī zem krūma un caur tā zariem lū­kodamies, kā mostas kalni, es nodomāju: lai redzētu šādu skatu, bija vērts naktī nostaigāties līdz paguru­mam, salt, paciest izsalkumu un sāpes, kad rokas un kijas velk krampji.

Sīs pārdomas iztraucēja skaļš, izaicinošs «čak, čak!», kas atskanēja no koku galotnēm, un tūlīt viens no medniekiem sagrāba mani aiz rokas, acis viņam satraukumā spīdēja. Viņš lēnām paliecās uz priekšu un iečukstēja man ausī:

Masa, tas pats ir tas zvērs, ko masa gribēt. Mēs sēdēt klusu, un pēc brīža viņš nākt zemē.

Es noslaucīju no sejas rasu un palūkojos pļavā, kur bija izvilkti tīkli. Pēc brīža dziļāk mežā sāka čak- stināt vēl citas vāveres — tās bija jau pamodušās un aizdomu pilnas vēroja austošo dienu.

Mēs nogaidījām, kā pašiem šķita, krietni ilgi, un tad es piepeši pamanīju zālē starp mums un tīkliem vieglu kustību: tur kustējās kaut kas pavisam dīvains — no pirmā acu uzmetiena līdzīgs garam, melnbalti svīt­rotam balonam, kas ik pa brīdim parādījās virs garās zāles. Rīta miglā es nevarēju saskatīt, kas tas īsti ir, un vērsu uz to mednieku uzmanību.

Eku, tas pats ir tas zvērs, — viens no viņiem sacīja.

Nonākt zemē, nonākt zemē! — otrs priecājās.

Kas viņš tāds ir? — es čukstus jautāju, jo ne­kādi nespēju iedomāties, ka balonam līdzīgajam priekšmetam varētu būt kaut kas kopējs ar vāveri.

Tās ir viņš aste, ser, — kāds mednieks paskaid­roja tin, lai izkliedētu manas šaubas, vēl piebilda: — Viņš aste ir pakaļgalā.

Katrs izskaidrots triks kļūst acīm redzams. Arī es tagad ieraudzīju pavisam skaidri, ka melnbalti svītro­tais priekšmets patiešām ir vāveres aste, un nespēju saprast, kāpēc biju iedomājies, ka tā ir līdzīga balo­nam.

Sai vienai astei driz vien pievienojās vēl citas as­tes, un, kad migla pacēlās augšā un izklīda, mēs ierau­dzījām pašas vāveres.

Pļavā lēkāja astoņas vāveres. Tie bija samērā lieli, diezgan drukni dzīvnieki ar prāvām galvām, tomēr pati lielākā un izskatīgākā viņu ķermeņa daļa bija aste. Vāveres piesardzīgi lēkāja no ciņa uz cini, ik pa brīdim apstājās un attupās uz pakaļkājām, lai rūpīgi paošņātu gaisu tai virzienā, kurp gribēja pārvietoties. Tad viņas atkal nolaidās zālē un palēca dažas pēdas tālāk, astes vēdīdamas. Dažubrīd vāveres tupēja pa­visam nekustīgi, astes bija kārtīgi uzklātas uz mugu­rām, un to pūkainie galiņi nokarājās uz pieres, tā ka gandrīz aizsedza purnu. Tās vāveres, kas jau atra­dās pļavā, izturējās klusu, bet kokos mūsu aizmugurē arvien vēl atskanēja pa aizdomīgam čakstienam, — šie dzīvnieki vēl nebija saņēmuši drosmi nokāpt zemē.

Es nospriedu, ka mums pilnīgi pietiek ar astoņām vāverēm, lai pamēģinātu kādu noķert, un devu zīmi medniekiem; mēs atstājām paslēptuvi.

Mēs izkārtojāmies rindā starp kokiem, mednieki ap­stājās un gaidīja signālu, kad varēs doties uz priekšu.

Vāveres tagad atradās apmēram simt piecdesmit jardu no mežmalas, man tas šķita pieņemams attā­lums. Es pamāju ar roku, un mēs izgājām no meža aizsega zālainē. Mežā palikušās vāveres skaļi, trauk­smaini čakstināja, viņu māsas pļavā attupās uz pakaļ­kājām, lai paraudzītos, kas noticis. Viņas mūs ierau­dzīja un acumirklī sastinga, bet mēs lēnām soļojām uz priekšu, ari vāveres attapās un lēca arvien tālāk projām no meža. Viņas droši vien neapjēdza, kas mēs tādi esam, jo mēs virzījāmies uz priekšu ļoti lēni, bez liekām kustībām. Vāveres juta, ka draud briesmas, bet bija neziņā, ko iesākt; dzīvnieki paskrēja dažus jar­dus uz priekšu, tad apstājās, attupās un vēroja mūs, satraukti ošņādami gaisu. Tas bija pats bīstamākais moments visā mūsu pasākumā, jo vāveres vēl nebija

iegājušās izlikto tiklu puslokā un, nogriezdamās &anis_ pa kreisi vai pa labi, viegli varēja aizbēgt tālāk pļava. Lēnam, uzmanīgi mēs tām tuvojāmies; visap­kārt valdīja klusums, bija dzirdama vienīgi mūsu kāju švīkstoņa zālē un klusa, satraukta čakstināšana mežā mūsu aizmugurē.

Piepeši viena vāvere, laikam atjautīgāka par pā­rējām, bija kaut ko izpratusi. Viņa nevarēja redzēt priekšā izstieptos tiklus, jo tos noslēpa garā zāle un tie bija labi nomaskēti, bet viņa apjēdza, ka mēs to dzenam arvien tālāk projām no meža, no augsto koku drošā patvēruma. Vāvere izgrūda skaļu, trauksmainu čakstienu un joza projām pa zāli, garā aste vien noplī- voja nopakaļus, tad viņa pēkšņi pagriezās pa kreisi un lēkšoja prom no tīkliem. Dzīvnieku vadīja vi^na vienīga vēlēšanās — ar līkumu paskriet mums garām un nokļūt atpakaļ mežā. Pārējās vāveres attupušās satraukti vēroja bēgli; man bija skaidrs: tūlīt kaut kas jādara, citādi visas vāveres sadūšosies un skries pakaļ pirmajai. Sākumā biju nodomājis pagaidīt, ka­mēr visi dzīvnieki ieies tīklu puslokā, un tikai tad mesties uz priekšu un triekt pārbiedētās vāveres tīklā, bet nu izrādījās, ka mums tūlīt pat jāpiespiež viņas panikā bēgt izliktajā slazdā. Es pacēlu roku, mēs visi drāzāmies uz priekšu kliegdami un svilpdami, rokas mētādami, lai dzīvniekus jo vairāk nobiedētu. Mirkli vāveres mūs nekustīgi vēroja, tad viņas bēga.