DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Beidzot žurka bija droši ievietota maisā, es apsēdos un apskatīju vilnu, ko ar savu tvērienu biju norāvis no viņas tuklā ķermeņa; vilna bija ļoti gara un bieza, līdzīga raupj-iem sariem; jādomā, ka tā iestiprināta dzīvnieka ādā tik vaļīgi, ka pie mazākā pieskāriena nāk ārā veselām riekšavām. Reiz izrauta, vilna ataug ļoti lēni, un, tā kā kaila niedru žurka it nemaz nav skaista, tad ar viņu jāapietas ļoti uzmanīgi.

Sagūstījuši žurku, mēs lēnām virzījāmies pa ieleju uz priekšu, šur tur izstiepām tīklus, izvandījām aizdo­mīgākos krūmu pudurus.

Kad kļuva skaidrs, ka ieleja mums vairs nekā ne­spēj dot, satinām tīklus un gājām uz kādu lielu kalnu, ap pusjūdzi tālāk. Kalnam bija tik skaista forma, ka tas gluži labi varētu būt arī kapkalns, kurā apbedīts kāds milzis, kas senlaikus klaiņojis pa šim zālainēm; kalna galā vīdēja klintsbluķu kaudze, katrs akmens te bija tik liels kā māja, un visi kopā tie iz­veidoja kaut ko līdzīgu monumentam. Šaurajās sprau­gās un iežmaugās starp klintsbluķiem auga sīki ko­ciņi vēju saliektiem, izlocītiem stumbriem, katram za­ros mirdzēja ķekars zeltainu augļu. Garajā zālē ap koku stumbriem ziedēja purpursarkanas un dzeltenas orhidejas; lielos klintsbluķus vietvietām nosedza kāds tītenis, no kura stublājiem nokarājās ziedu pulksteņi ziloņkaula krāsā.

Varenā klintsbluķu blīva, spilgtie ziedi un mudžek- ligie, kroplīgie koki pēcpusdienas debess zvīļajā zilumā uzbūra mūsu acu priekšā brīnišķīgu gleznu.

Mēs uzkāpām kalnā un apmetāmies garajā zālē klinšu ēnā, lai ieturētu maltīti. No mums uz visām pu­sēm pletās kalnu pļavas, vējā tās ņirbēja un mainījās viskošākajās krāsās.

Kalnu galotnes blāvoja nespodri zeltainas un bal­tas, bet ielejas vizmoja maigā, zilganzaļā krāsā, kas vietām kļuva tumšāka, — tur, kur virs tām peldēja bieza mākoņu tūce, vilkdama aiz sevis violetu ēnu.

Tieši mums pretī pacēlās gara, maigi robota kalnu grēda, tās pakāji nosedza milzīgu akmeņu krāvumi un sīku kociņu gūzma. Kalni bija tik gludeni un glezni veidoti, klāti ar zāli, kas mirguļoja tik neiedo­mājami dažādās zaļās, zeltainās, sarkanās un baltās krāsās, ka tie šķita līdzīgi milzīgai skrejošai bangai, kas ceļas augšā, lai sašķīstu un pāršļāktos pāri nie­cīgajai akmeņu un sīko kociņu barjerai grēdas pakājē.

Šajā augstienē valdīja neparasts miers un klusums; vienīgās skaņas radīja vējš, kas rosīgi šaudījās gan te, gan tur, likdams katrai dabas būtnei dziedāt savu dziesmu. Vējš sukāja zāli, un zāle klusi šalca un ča­bēja, tas vijās virs mums starp klinšu radzēm un plaisām, un izklausījās, it kā tur ievaidas pūce un brī­žiem kāds skaļi uzgavilē; tas grūstīja un lauzīja sīkos, mazos kokus, koki čīkstēja un stenēja, to lapas plivi­nājās un murrāja kā mazi kaķēni. Taču visas šīs sīkās skaņas nevis traucēja, bet gan drīzāk padziļināja kalnu pļavu klusumu.

Piepeši šo klusumu sagrāva briesmīgs troksnis, kas bija izcēlies aiz masīvo klintsbluķu kaudzes. Ar grū­tībām izlauzies līdz turienei, atradu visus medniekus un suņus vienkop kādas milzīgas klints pakājē. Trīs mednieki savā starpā par kaut ko dedzīgi strīdējās, bet ceturtais lēkāja, kaukdams aiz sāpēm, šķiezdams asinis no brūces rokā; satrauktie suņi lēkāja viņam apkārt un vaukšķēja kā apdulluši.

Kas jums te par traci? — es jautāju.

Visi četri mednieki pagriezās pret mani, katrs gri­bēja pastāstīt notikušo, viņi runāja visi reizē arvien skaļāk un skaļāk, mēģinādami cits citu pārkliegt.

Kāpēc jūs kliedzat? Kā lai es jūs saprotu, kad runājat visi reizē kā sievu bars? — es sacīju.

Viņi apklusa, un es, rādīdams uz asinīm aptraipīto mednieku, vaicāju:

Nu, draugs, kas tev tā par brūci?

Masa, viens zvērs man iekost.

Zvērs? Kāds zvērs?

Ak, masa! Es nezināt. Viņš tik dikti kost, ser.

Es apskatīju savainoto roku un atklāju, ka mednie­kam no plaukstas it līdzeni izkosts gabaliņš miesas šiliņa lielumā. Sniedzu viņam pašu nepieciešamāko

pirmo palīdzību, tad sāku izjautāt par dzīvnieku, kas viņu sakodis.

No kurienes tas dzīvnieks iznāca?

Vei, vei, no šitā alas, ser, — ievainotais teica, rādīdams uz plaisu kādas lielas klints pamatnē.

Tu nezini, kas tas bija?

Nē, ser, — mednieks bēdīgi sacīja, — es to ne­redzēt. Es nākt šurp uz šito vietu un redzēt to alu. Tūlīt man nākt prātā — dažreiz tādā caurumā var būt iekšā zvērs, un tā es tur iebāzt roku. Tad tas zvērs ņemt un kost man.

Redziet nu! Tas tik ir vīrs, kas ne no kā nebīs­tas, — es runāju, pagriezies pret pārējiem, — viņš vis nepaskatās, kas tai alā ir. Viņš tūlīt bāž roku iekšā, un tā nu dzīvnieks viņu sakoda.

Pārējie mednieki noirgājās. Es atkal pagriezos pret ievainoto.

Draugs mīļais, tu tātad iebāzi roku šajā alā, vai ne? Nu zini, šādā caurumā kādreiz var būt čūska. Ja nu čūska tev iekodīs, ko tad tu darīsi?

Es nezināt, masa, — viņš atbildēja un pasmai­dīja.

— Beigts mednieks man nav vajadzīgs, mīļais draugs, tāpēc tādas muļķības vairs nedari, vai sa­prati?

Sapratu, ser.

Labi, tagad pameklēsim to dzīvnieku, kas tevi sakoda.

Es izņēmu no dzīvnieku pārvadājamā maisa kaba­tas bateriju, noliecos pie alas un ielūkojos tajā. Bate­rijas gaismas starā vispirms iekvēlojās divas mazas, rubīnsarkanas acis, tad ap tām iezīmējās mazs, smails, rūsgans purniņš; dzīvnieks izgrūda griezīgu brēcienu un nozuda alas tumsā.

Ahā, — viens no medniekiem izsaucās, izdzirdis šo brēcienu, — tas ir bušdogs. Trakoti nikns, ser.

35

Diemžēl no mednieka paskaidrojuma es gudrāks ne- kļuvu, jo šai pusē angļu vārdu bušdogs piedēvē vis­dažādākajiem zīdītājiem, starp kuriem nedaudzi ir tikai attāli suņu radinieki, tā es ari neuzzināju, kāds dzīvnieks slēpjas alā.

Mazliet apspriedušies, nolēmām, ka pareizākais, kā dzīvnieku dabūt ārā, ir sakurt alas priekšā uguni un tad ar lapotiem zariem vēdināt iekšā dūmus. Tā mēs ari izdarījām, bet vispirms aizvilkām alai priekšā tīklu.

Pirmais dūmu mutulis vēl tikko bija izplūdis starp akmeņiem, kad medījums jau šāvās ārā un iemetās tīklā ar tādu sparu, ka atrāva to no piestiprinājumu vietām; dzīvnieks, sapinies tīklā, ripoja ar to pa no­gāzi lejā, līdz ievēlās garajā zālē. Suņi, neganti rie­dami, centās to sagrābt, mēs — suņiem pa pēdām, kliedzām un draudējām krančus sodīt, ja tie nodarīs dzīvniekam ļaunu. Bet bēglim mūsu palīdzības neva­jadzēja — drīz vien mēs pārliecinājāmies, ka viņš lie­liski prot aizstāvēties.

Dzīvnieks izķepurojās no tīkla un tad nostājās uz pakaļkājām; nu bija redzams, ka tas ir pundurmangusts, slaids rūsgans zvēriņš, apmēram tik liels kā sermulis. Mangusts stāvēja, viegli šūpodamies no viena sāna uz otru, mute viņam bija plaši atplesta, un viņš spiedza tik sīvi un griezīgi, ka vai ausis plēsa pušu; es nekad vēl nebiju dzirdējis mazu dzīvnieku tik briesmīgi brēcam.

Suņi uzreiz apstājās un stingi blenza mangustā, kā tas viņu priekšā šūpojās un spiedza; viens no krančiem, mazdrusciņ drošāks nekā pārējie, uzmanīgi pa­līda uz priekšu, lai savādo radījumu apošņātu. Mangusts laikam to vien bija gaidījis: viņš aši nolaidās zālē un slīdēja uz priekšu kā čūska, pazuzdams starp garajiem stiebriem, bet tad piepeši atkal parādījās starp mūsu dižciltīgā bara kājām un griezās kā vil­ciņš, koda visās ķepās, kur vien patapa, nemitīgi spiegdams un smilkstēdams.