DŽERALDS DARELS: BAFUTAS PĒDDZIŅI

Sos radījumus sauc par sauslapas krupjiem, jo viņu mugura ar īpatnējo krāsojumu (krēmkrāsa ar tumšām dzīsliņām) gan pēc formas, gan līniju izkārtojuma ir ļoti līdzīga nodzeltējušai, savītušai lapai. Kad krupis mežā pieplok pie zemes, tas pilnīgi saplūst ar savu ap­kārtni. Sauslapas krupis — tas ir šī dzīvnieka anglis­kais nosaukums; zinātniskais nosaukums ir «uzacu krupis», kas latīņu valodā skan visai trāpīgi — Bufo superciliaris'; krupis patiešām no pirmā acu uzmetiena liekas varen augstprātīgs. Virs lielajām acīm āda vi­ņam it kā savilkusies kopā un izveido divus mazus izcilnīšus, tā ka rodas dīvains iespaids: krupis pasauli vēro uzrautām uzacīm. Ļoti platā mute ar mazliet no­šļukušajiem kaktiņiem vēl vairāk pastiprina aristokrā­tiskās iedomības iespaidu un piešķir sauslapas krupim izsmējīgi nicinošu izteiksmi, kāda piemīt tikai vēl vie­nam dzīvniekam starp tiem, kurus es pazīstu, — un tas ir kamielis. Ja nu pavēro vēl krupja lēno, dižmanīgo gaitu un paradumu pēc katriem diviem trīs soļiem ap-

1 Buļo superciliaris (lat. vai.) — burtiski: augstprātīgs krupis.

tupties un blenzt tevī ar nievājošu nožēlu, tad gan lie­kas — tavā priekšā ir uzpūtīgākais radījums pasaulē.

Abi mani sauslapas krupji tupēja groza dibenā viens otram blakus uz svaigas zāles kušķa un nicinoši vērās manī. Es pagāzu groziņu uz sāniem, viņi gāzelēdamies cienīgā gaitā izčāpoja uz grīdas, turklāt izskatījās tik sašutuši kā lordmēru pāris, kas nejauši ticis ieslēgts publiskā tualetes telpā. Krupji pagājās pa istabas grīdu kādus trīs soļus, tad, acīmredzot noguruši no piepūles, attupās un norīstījās. Viņi mani cieši vēroja kādas des­mit minūtes, un likās, ka abi jūt pret mani arvien pie­augošu riebumu. Viens krupis attālinājās un beidzot attupās pie galda kājas, laikam maldīgi noturēdams to par koka stumbru. Otrs turpināja glūnēt manī un pēc ilgākām pārdomām ļāva nojaust, ko es viņa acīs esmu vērts; viņam sametās nelabi, — viņš izvēma pus- sagremotu sienāzi un divus naktstauriņus. Tad viņš veltīja man aizvainotu, pārmetošu skatienu un nolīda zem galda pie sava biedra.

Tā kā man nebija krupjiem piemērota krātiņa, abi sauslapas krupji pirmās dienas pavadīja ieslēgti manā guļamistabā, kur viņi domīgi čāpoja pa grīdu vai arī tupēja tādā kā transa stāvoklī zem manas gultas; vērot abu krupju izturēšanos man likās bezgala interesanti.

Pēc pāris stundām, kad biju labāk iepazinies ar sa­viem lempīgajiem istabas biedriem, atklāju, ka esmu viņus novērtējis gaužām nepareizi, jo viņi nebūt nebija tie augstprātīgie, iedomīgie radījumi, par kādiem izli­kās. īstenībā tie bija kautrīgi, viegli samulsināmi dzīv­nieciņi, kuriem trūkst jebkādas pašapziņas; man pat likās, ka viņus moka nepārvarama mazvērtības sajūta un neciešamā uzpūtība ir tikai poza, kuras nolūks slēpt pasaulei apkaunojošo patiesību, ka uz sevi viņi nevar paļauties. To es atklāju gluži nejauši tai pašā vakarā.

Kamēr es izdarīju atzīmes par abu dzīvnieku krāso­jumu, krupji tupēja uz grīdas man pie kājām tik cie­nīgā izskatā, it kā viņiem pienāktos apdomāt savas biogrāfijas ierakstam Lordu grāmatā. Man ievajadzējās tuvāk aplūkot krupja ķermeņa pakaļdaļu, tāpēc es no­liecos, ar īkšķi un rādītājpirkstu satvēru vienu krupi aiz padusēm un pacēlu gaisā — nu tas pavisam necienīgi šūpojās man rokā. Viņš skaji, aizvainoti iekvarkstējās un spārdījās ar resnajām kājelēm, bet es turēju stingri, un viņam nekas cits neatlika kā šūpoties gaisā, kamēr būšu viņu appētījis. Kad beidzot noliku krupi zemē blakus biedram, ar viņu bija notikusi pār­vērtība. Uzpūtīgā izteiksme bija pazudusi, šis krupis nu bija sašļucis, padevīgs abinieks. Viņš pieplaka pie ze­mes, lielās acis nervozi mirkšķinājās, ģīmītī iezīmējās skumja, nedroša izteiksme. Izskatījās, it kā viņš pat taisītos raudāt. Pavisam negaidot krupis bija tā pār­vērties, ka es viņu vairs nevarēju pazīt un muļķīgā kārtā jutos vainīgs, ka esmu viņu pazemojis. Lai kaut cik savu vainu nolīdzinātu, pacēlu gaisā otru krupi un ļāvu tam tāpat brītiņu pašūpoties, un arī otrais krupis zaudēja savu pašpārliecināto izteiksmi, — nolikts at­pakaļ uz grīdas, bija apmulsis un bikls. Tā nu viņi abi tur tupēja — divi pazemoti, nožēlojami radījumi, un galu galā man par viņiem sanāca smiekli, tomēr mana nepiedienīgā jautrība laikam bija pārāk aizvainojusi viņu jūtīgās dvēseles, jo abi tagad gāzelēdamies stei­dzīgi rāpoja projām, lai zem galda kādu pusstundu sajustos drošībā. Bet tagad es biju uzzinājis krupju no­slēpumu un varēju tos sodīt, kad tie kļuva pārāk augst­prātīgi: man tikai viegli ar pirkstu jāuzsit krupjiem pa degunu, un tūlīt tie vainīgi saraujas, pieplok pie ze­mes un tādi kā piesarkuši raugās manī lūdzošām acīm.

Es pagatavoju lielu, jauku krātiņu saviem sauslapas krupjiem, un viņi tajā gluži labi iedzīvojās, bet, lai krupji būtu veseli, es laidu viņus katru dienu ārā dārzā pastaigāties.

Dzīvnieku kolekcijai pieaugot, man radās ļoti daudz darba, un es vairs nevarēju dīkā stāvēt un pacietīgi gaidīt, kamēr abi mani zilasiņu aristokrāti saelpojas svaigu gaisu, — pastaigu laiku vajadzēja saīsināt, un tas nu viņiem nepatika.

Tad kādu dienu es nejauši atradu krupjiem sargu, kura ziņā es tos droši varēju atstāt, kamēr pats tiku galā ar darbiem. Sis sargs bija neviens cits kā patas pērtiķītis Pavlova.

Pavlova bija ļoti drošs un mīlīgs pērtiķis, viņa izrā­dīja lielu interesi par visu, kas ap viņu notika. Kad es pirmoreiz izlaidu sauslapas krupjus pastaigāties pēr­

tiķa tuvumā, Pavlova bija par tiem sajūsmi­nāta, viņa nostājās uz pakaļkājām un staipīja kaklu uz visām pusēm, lai labāk redzētu, kā krupji lēni un cienīgi rāpo pa dārza terito­riju. Pēc minūtēm des­mit, iznācis ārā palūko­ties, kā krupjiem klājas, es ieraudzīju, ka abi atceļojuši pie dārzā pie­sietās Pavlovas. Pēr­tiķis tupēja starp abiem krupjiem un ar rokām tos maigi glāstīja, prie­kā un labpatikā skaļi murrādams. Abi krupji izskatīj ās gaužām smiek­līgi — tik pašapzinī­gas bija viņu fiziono- mijas, laikam jau Pav­lovas glāsti glaimoja un viņus nomierināja.

Katru dienu es nesu krupjus ārā un noliku Pavlovas tuvumā, un pērtiķis viņus uzmanīja. Krupjus ieraudzī­jusi, Pavlova dažreiz satraukti iespiedzās, bet pēc tam ņēmās tos glāstīt, kamēr tie gulēja kā pusnemaņā. Ga­dījās, ka krupji aizklīda pārāk tālu un bija jābaidās, ka tie var pazust biezajos dzīvžoga krūmos, tad Pav­lova ļoti uztraucās un griezīgi kliedza, lai darītu man zināmu, ka viņas audzēkņi aizbēguši; es tādās reizēs steidzos lejā dārzā, atnesu krupjus atpakaļ un nodevu viņas uzraudzībā.

Kādu dienu, kad krupji bija aizklīduši pārāk tālu, Pavlova mani atkal sauca, bet es viņu netiku dzirdējis, un, kad es mazliet vēlāk nogāju lejā, pērtiķītis sa­traukti lēkāja, raustīdams auklu, un briesmīgi kliedza. Sausiapas krupji nebija nekur redzami. Es atlaidu vaļā Pavlovu, un viņa mani tūlīt aizveda uz dzīvžoga bie­zajiem krūmiem; pēc maza laiciņa pērtiķītis bēgļus bija

atradis un, skaļi murrādams un priecīgi spiegdams, me­tās tos apmīļot.

Pavlova patiešām ļoti iemīļoja manus resnos saus­lapas krupjus, un man sila sirds, noskatoties, kā viņa rītos tos apsveica ar maigiem glāstiem un paijām un kā raizējās un satraucās, kad tie aizklīda pārāk tālu. Vienu gan Pavlova nespēja saprast: kāpēc krupjiem nav mīksta kažociņa — kā pērtiķiem? Viņa taustīja ar pirkstiem krupju gludo ādu un centās pašķirt neesošu vilnu, un pērtiķīša melnā sejiņa izskatījās gaužām no­raizējusies; dažreiz Pavlova noliecās un domīgi laizīja krupju muguriņas. Pēc kāda laika viņa tomēr samieri­nājās ar krupju kailumu un izturējās pret viņiem tik maigi un sirsnīgi, it kā abi resnuļi būtu viņas pašas bērni.