DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Mājās gribu, mājās gribu,

Kad savas mājas ieraudzīšu?

Kad redzēšu mīļo māti?

Majas mūžam neaizmirstu …

šoferis klusu dungoja līdzi refrēnu un jautājoši pavē­las manī, vai man būtu kādi iebildumi. Viņam par iz­brīnu, es arī sāku dziedāt līdzi, un, kamēr mūsu ma­šīna kratīdamās ripoja kalnup, vilkdama aiz sevis sar­kanu putekļu grīsti, aizmugurē atskanēja puišu koris, bet mēs ar šoferi dziedājām līdzi, visvisādi izlocīdami balsis signāltaures staccato pavadījumā.

Jo augstāk kalnos mēs pacēlāmies, jo biežāk mežā parādījās lauces, un drīz vien pārmainījās pamežs; ta­gad ceļa malās kā sazvērnieki pulciņos stāvēja lielas kokveida papardes platiem, resniem un matainiem stumbriem, no kuru virsotnēm kā maigi zaļi fontāni šāvās ārā lapotņu strūklas. Lielās papardes te laikam apsargāja kādu jaunu pasauli, jo piepeši, it kā kalni būtu nometuši savus apmetņus, — mežs bija nozudis. Tas palika aiz mums ielejā kā bieza, zaļa kažokāda, aizviļņodams pretī svelmē trīsošajai tālei, bet virs mums majestātiski slējās kalna nogāze, klāta ar vir­mojošu, zeltainu, saulē nodzeltējušu zāli, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai.

Mašīna rāpās augstāk un augstāk, motors elsa un drebēja no neierastās piepūles. Es jau bažījos, vai tikai atlikušās divsimt trīssimt pēdas mums pašiem nevaja­dzēs uzgrūst augšā šo graustu, bet, kā par brīnumu, mašīna tika galā pati saviem spēkiem — tā svempās augšā kalna korē, trīcēdama aiz paguruma, pūzdama ārā no radiatora tvaiku kā mirstošs valis. Tad tā apstā­jās, šoferis izslēdza motoru.

— Mazmaz jāpagaida, motors pārkarsis, — viņš pa­skaidroja, rādīdams uz radiatoru, kas tvaika mutulī gandrīz nebija redzams.

Priecīgs es rausos ārā no sveilējošās kabīnes un aiz­gāju līdz tai vietai, kur ceļš veda lejā nākamajā ielejā. No šejienes bija labi pārredzams apvidus, kam bijām izbraukuši cauri, un tas, kurš mums vēl jāšķērso.

Aizmugurē gulēja plašais, zaļais mežs, kas no šī at­tāluma izskatījās kā bieza jo bieza aitas vilna; vienīgi kalnu galotnēs gludajā miljonu lapu veidotajā virsmā vīdēja pa spraugai, — koku silueti tur iezīmējās debe­sīs kā saplosītas bārkstis.

Mums priekšā pletās pavisam cita pasaule, pārāk at­šķirīga no iepriekšējās, un likās neticami, ka tās var atrasties viena otrai blakus.

Ainava pārmainījās pēkšņi: aiz muguras palika mežs ar milzīgiem kokiem, kas, tērpušies spīdošu lapu rotā, vizuļoja kā zaļi, pērlēm greznoti karaļi; priekšā līdz pat tālajam, bāli zilgajam apvārsnim saulei pretī stiepās kālni, grēda aiz grēdas, cita ar citu saplūzdamas, cita citai piekļaudamās, kā lieli, sastinguši viļņi; no ielejas līdz pašai virsotnei tos sedza virmojošs, zeltaini zaļš zāles paklājs, kas te iebalsnījās, te satumsa, kad vējš zāli locīja un gludināja.

Mežs aiz mums bija rotāts viskošākajām zaļām un sarkanām — žilbinoši spilgtām krāsām. Mums priekšā, neparastajā zālaino kalnu pasaulē, krāsas bija mierīgas un maigas — dzeltenbrūns, bāli zaļš, gaišbrūns un zel­tains. Liegi krokotie kalni, ko klāja zāle maigos pasteļ- toņos, it labi iederētos arī Anglijas ainavā — tā varētu būt Dienvidu zemiene lielā mērogā. Bet šo ilūziju izbo­jāja saule, kas spīdēja spoži un dedzināja tā, kā nekad nemēdz būt Anglijā.

Tālāk ceļš atgādināja atrakciju «Amerikas kalni» — lejā-augšā, lejā-augšā; mūsu mašīna čīkstēdama un grabēdama laidās lejā ielejās un klepodama, krekstē- dama rāpās augšā pa stāvajām nogāzēm. Kāda kalna galotnē mēs atkal apstājāmies, lai atdzesētu motoru; plašajā ielejā mums priekšā es pamanīju kādu ciematu, kas no tālienes apkārtējā zaļumā iezīmējās kā nere­gulāras formas lauciņš, apaudzis melnām suņu sēnēm.

Kad motors bija izslēgts, pār mums kā sega klājās klusums; vienīgās dzirdamās skaņas bija zāles liegā šalkoņa vējā, suņa rejas un gailēna dziedāšana cie­matā — sīkas, tālas skaņas, bet tik dzidras kā zvans. Ar binokli es saskatīju ciemā kaut kādu kustību: ap bū­dām grozījās ļaužu pūļi, zibēja mačetes un šķēpi, šad tad paspīdēja kāds spilgts sarongs.

Kas tā par burzmu tur lejā? — es vaicāju šoferim.

Piemiedzis acis, viņš paraudzījās no kalna lejā, tad

pagriezās pret mani un jautri pasmaidīja.

Tas ir tirgus, ser, — šoferis sacīja un ar cerībām balsī apjautājās: — Vai masa gribēt tur apstāties?

Tu domā, dažreiz tādā vietā var atrast kādu dzīv­nieku?

Jā, seri

Patiešām?

Patiešām gan.

- Tu melo, bušmen, — es atteicu, izlikdamies dus­mīgs. — Tai ciemā tu gribi apstāties, lai dabūtu iedzert alu. Tā ir?

Nūja! Tā ir gan, — šoferis smaidīdams atzinās, bet dažreiz, masa, tur varēt atrast arī medījums.

labs ir, uz īsu laiciņu varam tur apstāties.

Ja, ja, ser, — šoferis dedzīgi piekrita un traucās ar iiiasiim pa nogāzi leja uz ciemu.

Lielās biidas ar konusveidīgiem salmu jumtiem bija glīti sagrupējušās ap nelielu, apaļu laukumu, ko noēnoja jauni eikaliptu koki. Sajā laukumā atradās tirgus; zem slaidajiem kokiem raibajā gaismas un ēnu mozaīkā tir­gotāji bija izlikuši zemē preces, katrs uz sava maza lau­kumiņa, un ap viņiem drūzmējās ciemnieki, plātīdamies ar rokām, pļāpādami un kaulēdamies. Pārdošanai izlik­tās preces bija ļoti dažādas, dažkārt pilnīgi nesaderīgas. Tur bija saldūdens sami, dūmos kūpināti, uzdurti uz īsiem iesmiem. Dzīvas šīs zivis izskatās nepievilcīgas, bet nožāvētas, dūmos nomelnējušas, atgādina atbaidošā dejā sagriezušās mazas burvju lelles ar velnišķīgiem viepļiem. Tur bija lieli audumu baķi, daži no tiem spilgti apdrukāti, — šādus audumus afrikāņi ļoti iecienījuši, un tie tiek ievesti no Anglijas. Tomēr biezās un mīkstās paš­austās drānas izskatījās gaumīgākas par ievestajām. Starp spilgto audumu kaudzēm juku jukām rēgojās vis­dažādākās preces: olas, bambusa grozi ar cāļiem, zaļie pipari, kāposti, kartupeļi, cukurniedres, prāvas asiņainas gaļas šķēles, tīri izķīķētas, auklās pakārtas lielas niedru žurkas, māla podi un niedru grozi, eroco koka krēsli, adatas, šaujampulveris, alus, putnu slazdi, mango augļi, klizmu trauki, citroni, iezemiešu apavi, glītas no rafijas šķiedrām izpītas somas, naglas, krami, karbīds un rīcineļļa, lāpstas un leoparda ādas, drēbes kurpes ar gumijas zolēm, filca cepures, kalabaši ar palmu vīnu un petrolejas kannas, pilnas ar palmu vīnu un zemes­riekstu eļļu.

Tirgus apmeklētāji bija tikpat dažādi un neparasti kā pārdošanai izliktās preces: hausa cilts vīri, ģērbu­šies žilbinoši baltās drānās, mazām, baltām micītēm galvā; vietējo cilšu virsaiši daudzkrāsainos tērpos un grezni izrotātās cepurēs ar pušķiem; tālo kalnu ciematu pagāni — vīri asi novīlētiem zobiem, tetovētām sejām — gandrīz pilnīgi kaili, vienīgi ap gurniem apsējušies netīru ādas sloksni. Sai burzmā nabadzīgie kalnieši sa­jutās apmēram tāpat kā mēs ļaužu pilnā galvaspilsētas ielā, un tirgus, iespējams, viņiem bija galvenā un lie­lākā izprieca vesela gada laikā. Viņi dedzīgi strīdējās, vicinādami rokas, cits citu grūstīdami, tumšās acis mir­dzēja aiz sajūsmas, redzot tādus gardumus kā kakao jamsu vai niedru žurkas; daļa vīru bija sadalījušies mazās grupiņās un bezcerīgiem, ilgu pilniem skatieniem yērās daudzkrāsaino audumu kaudzēs, pūlēdamies no­stāties izdevīgākā vietā, lai visā pilnībā apbrīnotu šo neiegūstāmo greznumu.