DŽERALDS DARELS: BAFUTAS PĒDDZIŅI

^VLani palīgi un šoferis pazuda krāsainajā, mutuļojo­ša, ā pūlī kā skudras sīrupa kārbā, un man bija jāklīst Apkārt vienam.

Pēc kāda laika es nolēmu pamēģināt nofotografēt kalniešus, sagatavoju fotoaparātu un sāku iestādīt asumu. Bet tai pašā mirklī izcēlās briesmīga kņada: cilšu vīri visi kā viens pameta savu mantību un, mežo­nīgi brēkdami, bēga projām, lai paslēptos. Tas mani pārsteidza, jo parasti afrikāņiem ļoti patīk fotografēties; es pajautāju blakus stāvošajam hausa cilts vīram, kas īsti noticis. Viņš pastāstīja kaut ko ļoti interesantu. Kalnieši, kā redzams, pazīst fotoaparātu un zina — ja to vērš pret cilvēku, iegūst viņa bildi. Bet šie vīri ir cieši pārliecināti, ka ar katru uzņēmumu fotogrāfs iemanto kādu daļiņu nofotografētā cilvēka dvēseles, un, ja šādu uzņēmumu sarodas daudz, fotogrāfs iegūst ne­ierobežotu varu pār savu upuri.

Tas ir uzskatāms piemērs, kā burvestība tiek pārnesta uz mūsdienām; senos laikos cilvēks, _kas bija dabūjis sava upura matu šķipsnu vai kāju nagus, līdz ar to ieguva pār viņu lielu varu; mūsdienās, pēc iezemiešu domām, to pašu panāk fotogrāfs.

Par spīti kalniešu pretestībai, man tomēr izdevās iz­darīt dažus uzņēmumus, pie kam es izrīkojos pavisam vienkārši: nostājos iesānis no viņiem un lūkojos pretējā virzienā, bet padusē man bija fotoaparāts, un es tikai knipsēju un knipsēju.

Pagāja vēl kāds laiciņš, un piepeši es ieraudzīju kaut ko, kas izdzina man no galvas visas domas par fotogra­fēšanu un burvestībām.

Kādā no mazajām, tumšajām teltīm, kas rindojās ap tirgus laukumu, pazibēja rūsgans, spalvains kažociņš, un, piegājis tuvāk, lai izpētītu, kas atrodas teltī, es ieraudzīju burvīgu pērtiķīti, piesietu garas auklas galā; dzivnieeiņš tupēja uz putekļainās zemes un skaļi, griezīgi kveica -pumpi». Pērtiķītis bija gaiši ruds, ar baltu krūtežu, gīmis viņam bija melns, tā izteiksme skumja; savādas skaņas, ko viņš izkliedza, šķita kaut kas vidējs starp putna ķērkšanu un kaķa draudzīgo murrāšanu. Kādu brīdi viņš cieši vērās manī un tad negaidot pie­cēlās, kājās un sāka diet. Vispirms dzīvnieciņš nostājās uz pakaļkājām un sparīgi lēca augšā, lejā, plaši izplētis garas rokas, it kā vēlēdamies mani apskaut un piespiest pie krūtīm. Tad viņš nolaidās uz visām četrām un sāka lēkāt kā gumijas bumba, kājas un rokas atrāvās no ze­mes, pērtiķītis arvien vairāk iekarsa dejā un lēca aug­stāk un augstāk.

Beidzot pērtiķītis aprima, brītiņu atpūtās, pēc tam sekoja dejas turpinājums: dzīvnieciņš stāvēja uz visām četrām, gurni palika nekus­tīgi, bet ķermeņa augšdaļa šūpojās no vienas puses uz otru kā vēzēklis. Iepazīsti­nājis mani ar sava priekšne­suma galvenajām pamatlīni­jām, mazais dejotājs tagad parādīja, ko spēj pieredzē­jis dejojošs pērtiķis: viņš virpuļoja un lēca, un lēkāja, kamēr man gluži noreiba galva. Sis jaukais radījums man tūlīt iepatikās, bet mežonīgā derviša deja mani pilnīgi apbūra, es sapratu, ka pērtiķītis jānopērk. Sa­maksāju īpašniekam otrtik, cik šis dzīvnieciņš bija vērts, un lepns un priecīgs nesu viņu projām. Kādā teltī no­pirku viņam banānu ķekaru, un viņš bija tā sajūsmināts par šo augstsirdību, ka pateicībā noslapināja mana krekla priekšu no augšas līdz apakšai.

Sameklēju šoferi un puišus, kas visi oda pēc alus, un mēs sakāpām mašīnā, lai turpinātu ceļojumu. Pērtiķī­tis tupēja man uz ceļgala, stūķēdams mutē banānus, pa kabīnes logu viņš vēroja apkārtni, reižu reizēm priecīgi iespiegdamies.

Kā atzinību par viņa lielisko priekšnesumu es viņam piešķīru vārdu «Pavlova», un turpmāk mēs viņu saucām par ipatas pērtiķi Pavlovu.

Ceļ ā bijām pavadījuši vairakas stundas, un ap to laiku, kad tuvojāmies savam galamērķim, ielejās jau biezeja tumši violeta krēsla; rietumos aiz pašas augstā­kās kalnu grēdas saule lēnām iegrima neskaitāmu spilgti sarkanu un zaļganu mākonīšu pūkās.

Mēs zinājām, ka esam sasnieguši Bafutu, jo te ceļš izbeidzās. Pa kreisi no mums pletās milzīgi liels, putek­ļains pagalms, ko apjoza augsts sarkanu ķieģeļu mū­ris. Aiz tā vīdēja daudzas apaļas būdas augstiem salmu jumtiem; būdas grupējās ap mazu, glītu villu. Tomēr visas šīs ēkas izskatījās niecīgas un neievērojamas sa­līdzinājumā ar kādu celtni, kas pacēlās tām pāri un at­gādināja tūkstoškārt palielinātu, senlaicīgu bišu stropu. Tā bija milzīga, apaļa būda ar kupolveidīgu salmu jumtu, laika gaitā nomelnējusi un noslēpumaina. Otr­pus ceļa pacēlās stāva nogāze ar platām kāpnēm, tur varēja būt ap septiņdesmit pakāpienu; kāpnes veda uz otru — lielu villu, kam bija kurpju kastes forma; vis­garām ēkas apakšējam un augšējam stāvam stiepās plašas verandas, no kuru masīvajiem pīlāriem izšķēr­dīgā bagātībā nokarājās bugenvilejas un citi vīteņaugi.

Šī villa, es sevī nodomāju, droši vien nākamo divu mēnešu laikā būs mana mītne — tā saucamā Atpūtas māja.

Kad, stīvs nosēdējies, es rausos ārā no mašīnas, lielā pagalma attālākajā sienā atvērās kādi velvēti vārti, pa tiem iznāca neliela procesija un devās pāri pagalmam tieši pie maftis. Šo procesiju veidoja neliela grupa pa­vecu vīru daudzkrāsainos, plandošos tērpos, kas čauk­stēja pie katras kustības, galvā viņiem bija mazas micītes, biezi nošūtas krāsainiem dzīpariem. Grupas vidū soļoja liels, slaids vīrs ar dzīvīgu, smaidošu seju. Vi­ņam bija pavisam vienkāršs balts tērps, micīte bez jeb­kāda rotājuma, tomēr, kaut arī viņa ārienei trūka krāsainības, es tūlīt uzminēju, ka šai nelielajā grupā viņš ir vienīgais pavēlnieks, — tik karaliska bija viņa stāja. Šis vīrs bija Bafutas Fons — plašās savannu karaļvalsts (mēs tai bijām braukuši cauri) un milzum lielās melno pavalstnieku saimes valdnieks. Fons bija pasakaini bagāts, un es zināju, ka viņš pārvalda savu valsti gudri un prasmīgi, kaut arī ir mazliet despo­tisks. Fons apstājās manā priekšā un pastiepa man pretī lielu, slaidu roku.

— Esi sveicināts! — viņš teica.

Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņš var runāt angļu va­lodas žargonā ne sliktāk par jebkuru savu pavalstnieku, bet kaut kāda iemesla dēļ kautrējas, tāpēc mēs sasveicinoties sarunājāmies ar tulka palīdzību; tulks stāvēja ar padevīgi noliektu galvu un tulkoja manu apsveikuma runu caur taurītē saliktām plaukstām.

Fons pieklājīgi noklausījās, ko es viņam gribēju teikt, tad pamāja ar lielo roku uz Atpūtas māju kalna galā virs mums.

— Diža, — viņš smaidīdams teica.

Mēs atkal paspiedām viens otram roku, un viņš ar sa­viem padomniekiem soļoja atpakaļ pāri lielajam pagal­mam, līdz nozuda aiz velvētajiem vārtiem; es paliku viens un varēju sākt iekārtoties viņa dižajā Atpūtas mājā.

Apmēram pēc divām stundām, kad biju nomazgājies vannā un paēdis, pie manis ieradās ziņnesis un pavēs­tīja, ka Fons vēlētos mani apmeklēt, lai patērzētu, ja vien esmu pietiekami «nomierinājies» pēc ceļojuma. Es aizsūtīju atbildi, ka esmu pilnīgi nomierinājies un jus­tos ļoti priecīgs, ja Fons mani apciemotu; sadabūju vis­kiju un gaidīju savu viesi.

Drīz viņš ieradās mazas svītas pavadībā, mēs apsē­dāmies verandā un lampas gaismā sākām sarunu. Es iedzēru uz viņa veselību viskiju ar ūdeni, bet viņš uz­dzēra uz manējo tīru viskiju. Sākumā sarunājāmies paur tulku, bet, kad viskija līmenis pudelē jau bija labi nokrities, Fons sāka runāt angliski.