DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Krupji savā īpašā veidā arī laikam Pavlovu bija iemīļojuši, lai gan pērtiķis reizēm aizskāra viņu cieņu, kas viņiem ļoti nepatika.

Atceros, kādu rītu es krupjus tikko biju izpeldinā­jis — par to viņi bija sajūsmināti —, bet, rāpojot pa dārzu, abiem krupjiem pie slapjajiem vēderiņiem bija pielipuši sīki žagariņi un zemes piciņas. Pavlova ar to bija nemierā, jo viņa acīmredzot gribēja, lai viņas aiz­bilstamie allaž būtu tīri un glīti. Es ieraudzīju viņu sēžam piesaulītē, kājas viņa bija uzlikusi vienam saus­lapas krupim uz muguras, it kā tas būtu kāju soliņš, bet otrs krupis pavisam nepiedienīgi karājās viņai rokā. Kamēr krupis šūpodamies lēni griezās, Pavlova visā nopietnībā cītīgi nolasīja no slapjā vēderiņa tur pieli­pušos gružus un visu laiku purpinādama un murrā­dama kaut ko stāstīja. Beigusi darboties ar pirmo krupi, viņa to nolika zemē, kur tas nu sēdēja pavisam sašļu­cis; otrs savukārt tika pacelts gaisā, un arī viņam nā­cās paciest to pašu aizvainojošo procedūru.

Nabaga sauslapas krupji nevarēja izlikties augstprā­tīgi un uzpūtīgi, kad tuvumā bija Pavlova.

Meklējot dažādos Bafutas dzīvniekus, manā rīcībā bija ne tikai četri Fona atsūtītie mednieki, bet arī bars suņu — veseli seši izkāmējuši, lempīgi kranči, par kuriem to īpašnieki apgalvoja, ka tie esot paši labākie medību suņi visā Rietumāfrikā. So salasīto komandu — cilvēkus kopā ar krančiem es iedēvēju par Bafutas pēddziņiem. Kaut gan mednieki īsti nesaprata, kas tas par titulu, tomēr viņi ar to ļoti lepojās; reiz man gadījās dzirdēt, kā viens no mednie­kiem, strīdēdamies ar kaimiņu, spalgā, aizvainotā balsī paziņoja: «Tu, draugs, uz mani tā nebļaut. Vai tu ne­zināt, ka es ir Bafutas pēddzinis?»

Mums bija savs īpašs medību paņēmiens. Parasti mēs gājām uz kādu tālāku kalna nogāzi vai ieleju un tur izvēlējāmies ar biezu zāli vai krūmiem apaugušu lau­kumu. Piemērotā vietā puslokā izvilkām tīklus, tad kopā ar suņiem bridām biezoknī iekšā un dzinām tīklos visu dzīvo radību, kas pagadījās ceļā. Katram sunim kaklā karājās mazs koka grabulītis, un, kad viss bars nozuda biezajā zālē, šīs rotas lietiņas, dobji grabēda­mas, vēstīja mums, kur suņi atrodas. Šādam medību paņēmienam bija tā priekšrocība, ka es allaž atrados tur, kur tika sagūstīti dzīvnieki, tā ka tie tūlīt nonāca manā gādībā un bez liekas kavēšanās varēja tikt pār­vesti uz Bafutu un ievietoti piemērotos būros.

Saķertos dzīvniekus mēs transportējām maisos, ku­riem sānos bija izgriezti, ar misiņa gredzeniem apma- loti gaisa caurumi; lielākam un spēcīgākam medījumam paredzētie maisi bija no brezenta vai maisauduma, sī­kākiem zvēriņiem — no mīkstas drānas. Tumšajā maisā dzīvnieki parasti vairs nepretojās un mierīgi gulēja līdz tam brīdim, kad mēs tos pārvedām mājā; vislielākās bailes dzīvnieks pārdzīvoja, kad viņu ņēma ārā no tīkla, bet ļoti drīz mēs to iemanījāmies darīt ļoti veikli, tā ka saķerto medījumu varēja izpiņķēt no tīkla un ievietot maisā divu minūšu laikā.

Pirmajā dienā, kad bija jādodas medībās kopā ar Bafutas pēddziņiem, mani mednieki atnāca tik pama­tīgi bruņojušies, it kā mums būtu jādodas lauvu me­dībās. Bez neiztrūkstošajām mačetēm viņiem bija līdzi arī šķēpi un kramenīcas.

Tā kā es nevēlējos saņemt mugurā lādiņu sarūsē­jušu naglu un oļu, visiem par lielu sarūgtinājumu un kurnēšanu, pieprasīju, lai kramenīcas atstāj mājā.

Mans lēmums medniekiem iedvesa šausmas.

Masa, — viens no viņiem žēlabaini iebilda, — ja mēs sastop kādu nelabu zvēru, kā tad mēs to nogalēt, ja mūsu plintes paliek te?

Ja sastapsim bīstamu dzīvnieku, mēs to noķer­sim, nevis galēsim nost, — es stingri noteicu.

Ai, ai! Masa gribēt saķert nelabu zvēru?

Tā ir, mans draugs. Ja tev bail, tad nenāc līdzi, vai skaidrs?

Masa, man nav bail, — vīrs aizvainots sacīja, — bet, ja mēs sastop nelabu zvēru un tas masa no­galēt, tad gan Fons būt briesmīgi dusmīgs.

Nav ko gari runāt, draugs, — es teicu un pa­ņēmu savu šauteni. — Te ir mana šautene. Ja nu patiešām zvērs mani nogalēs, tu par to neatbildi. Vai saprati?

Sapratu, ser, — mednieks atbildēja.

Bija ļoti agrs rīts, saule vēl nebija pacēlusies virs kalnu grēdām, kas apņēma Bafutu. Debesis blāzmoja maigā rožu sārtumā, vietvietām izgreznotas baltām mākoņu mežģīnēm. Kalni un ielejas vēl tinās miglā, gar ceļa malām garā, zeltainā zāle liecās pie zemes, smagas rasas pielijuši. Mednieki soļoja virknē cits aiz cita, kamēr suņu bars skraidelēja pa brikšņiem — te parādījās, te pazuda —, viņu grabuļi tīkami trak- šķēja.

Drīz mēs nogriezāmies no ceļa uz šauras, līkumai­nas taciņas, kas veda pāri kalniem. Te migla bija vēl biezāka un plāvoja tuvu zemei. Sajā baltumā iegrima mūsu kājas, mūs pārņēma dīvaina sajūta, it kā mēs dziļi, līdz pat jostas vietai bristu pa gludu, liegi viļ­ņojošu putu ezeru. Garā, rasotā zāle žņakstēja man gar zābakiem, bet visapkārt zem šī miglas ezera ne­caurredzamās virsmas sīkas vardītes jautriem kurk- stieniem stāstīja cita citai savus varžu jokus.

Virs tālās, robotās kalnu grēdas kā apsarmojis apel­sīns parādījās saule, un, kad tā sāka karsēt, migla pacēlās no zemes un ritinājās augšā debesīs; man bija tāda sajūta, ka mēs soļojam cauri mežam ar bāl­ganiem kokiem, kas vijas augšup, liecas pie zemes, salūst, sapinas no jauna, veikli kā amēbas maina formu un atkal vijas augšā.

Pagāja divas stundas, iekams mēs sasniedzām ceļa mērķi — vietu, ko mednieki bija izraudzījušies mūsu pirmajām medībām. Tā bija plaša, dziļa, mazliet ieapaļa ieleja starp divām kalnu grēdām. Ielejas di­benā starp melnām klintīm zeltainajā zālē vijās mazs strautiņš, zvīļodams saulē kā stikla dzijas šķetere. Zāle bija bieza un ķeraina, vietām to noēnoja sīki krūmu puduri un brikšņi.

Mēs nokāpām ielejā, tai šķērsām pāri izstiepām ap simt jardu tīklu. Tad mednieki pasauca suņus un de­vās uz ielejas galu, bet es paliku gaidot pie tīkliem.

Kamēr mednieki lēnām tuvojās tīkliem, kādu pus­stundu valdīja klusums, ko pārtrauca vienīgi tikko sadzirdamie suņu grabuļu trakšķieni vai spalgi iz­kliegts lamu vārds, kad kāds no medniekiem bija uz­minis uz ērkšķa.

Es jau sāku domāt, ka mēs paliksim tukšā, kad pie­peši starp medniekiem izcēlās kņada un suņi sāka me­žonīgi riet. Mednieki vēl aizvien atradās labu gabalu no tīkla, koku pudurītis viņus noslēpa skatieniem.

Ei jūs, kas noticis? — es centos pārkliegt trok­

sni.

Te ir kāds zvērs, masa, — skanēja atbilde.

Es pacietīgi gaidīju, un pēc brīža no koku pudura izdrāzās aizelsies mednieks.

Masa man dot to mazo ķeramo tīklu, — mednieks teica, rādīdams uz mazākajiem tīkliem, kas bija kār­tīgi nolikti blakus maisiem.

Kādu zvēru tad esat uzgājuši? — es apvaicājos.

Vāveri, ser. Uzskriet tur augšā kokā.

Es paņēmu izturīgu brezenta maisu un sekoju med­niekam cauri krūmiem, kamēr mēs sasniedzām koku puduri.

Te mednieki bija apmetušies, viņi apspriedās un strī­dējās, kā vislabāk noķert vāveri, bet suņi pa to laiku lēkāja un vaukšķēja ap kādu nelielu koku.

ir

Kur tad ir tas jūsu medījums? — es apjautājos.

Rau, tur augšā, masa.

Tas ir labs zvērs, masa.

Mēs to tūlīt saķert, masa.

Es piegāju pie koka stumbra un palūkojos augšup lapotnē, tur, kādas divdesmit pēdas virs mums, zarā tupēja liela, skaista vāvere; spalva tai bija pelēksvēd- raina, ar baltu svītru gar ribām, ķepiņas oranžā krāsā. Vāverei bija gara, bet ne kupla aste, kurā tikko ma­nāmi iezīmējās pelēki un melni gredzeni. Zvēriņš tu­pēja uz zara, reižu reizēm pavicināja uz mums ar asti un drīzāk aizkaitināts nekā satraukts īgni iespie­dzās «čak… čak!». Tas vēroja mūs ar ļaunu aci, ka­mēr mēs izvilkām ap koku tīklus kādas desmit pēdas atstatu no stumbra. Tad mēs piesējām suņus un pa­šam mazākajam medniekam vajadzēja rāpties augšā kokā un dzīt vāveri zemē. Tā bija izlēmuši mednieki, bet man gan likās, ka nav iespējams sagūstīt vāveri, kas atrodas kokā, tomēr vīri pastāvēja uz savu: ja viens no viņiem uzkāps kokā — vāvere tūlīt skries zemē.