DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Kādas ir kolekcijas nākotnes ieceres sugu saglabāšanas darbā?

Kādas ir nākotnes ieceres izglītības darbā?

Kādas ir nākotnes iecerēs kolekcijā pārstāvētu sugu zinātniskā izpētē?

Kāds pētniecības darbs ir ieplānots?

Es nepavisam nedomāju, ka ikviena zooloģiskā dārza vadība jums spēs dot apmierinošu atbildi uz visiem šiem jautājumiem, nav arī nepieciešams standartus, pēc ku­riem es jums ieteicu spriest, uzskatīt par obligātu mēr­auklu visur. Mana doma ir tāda: ikviena zooloģiskā dārza vadībai šie jautājumi jāuzdod arvien biežāk un arvien neatlaidīgāk, lai šie ļaudis beidzot būtu spiesti izkustēties no savas letarģijas, uzlabot standartus un nopietni pado­māt par to, kas tad īsti ir viņu uzdevums.

Taču atgriezīsimies Džersijā. Mēs esam centušies šeit izveidot jauna tipa zooloģisko dārzu. Man šķiet, mums tas ir izdevies. Esam pieļāvuši daudz kļūdu un droši vien pieļausim vēl daudzas, jo darbs tikai sākas. Pirms dārza nodibināšanas man milzums cilvēku pareģoja milzums brīnumu, taču neviens no šiem pareģojumiem nav pie­pildījies.

Man centās iestāstīt, ka tik nomaļā vietā kā Džersijā es nekad negūšu atbalstu. Šās grāmatas rakstīšanas laikā mūsu trestam ir vairāk nekā 15 000 biedru visā pasaulē. Gadā mums ir pāri par 200 000 apmeklētāju, un to skaits ar katru gadu pieaug.

Man mēģināja iegalvot, ka neizbēgamās grūtības, kas saistītas ar reto un apdraudēto dzīvnieku turēšanu un ieaudzēšanu, esot ārkārtīgi lielas, daudzos gadījumos pat nepārvaramas. Kaut arī es nepavisam nedomāju apgalvot, ka savvaļas dzīvnieku ieaudzēšana ir vienkāršs darbs, tas tomēr ir iespējams, kā varam pierādīt ar iegūtajiem re­zultātiem, kuri atbilstoši mūsu pasākuma apmēriem ir fenomenāli un kļūst ar katru gadu labāki.

Man sacīja, ka nebūšot iespējams turēt un eksponēt lielu skaitu vienas sugas dzīvnieku, jo publikai tas lik- šoties neinteresanti. Vienā no mūsu plašākajām ekspozī­cijām ir seši aviāriji, kuros dzīvo vienīgi baltie ausfazāni. Turpat atrodas arī plašs stends, kurā izskaidrota mūsu veiksme šo putnu ieaudzēšanā un mūsu mērķis šai darbā. Un gala rezultāts — apmeklētājiem izskaidrojums ļoti patīk, un viņi ir sajūsmināti par mūsu pūliņiem. Neviens nav izrādījis ne mazāko neapmierinātību.

Man gribēja iegalvot, ka nekad neizdošoties atrast cil­vēkus ar augstskolas izglītību, kuri būšot ar mieru «kal­pot» zvēriem. Es tam neticēju; iegūt augstu izglītību ne­pavisam nenozīmē pacelties dievu kārtā. Puse mūsu dar­binieku ir izglītoti un «kalpo» labprāt, jo ciešais kontakts ar dzīvniekiem un pētījumi uz vietas dod viņiem iespēju publicēt sava darba rezultātus mūsu gada pār­skatā un citos zinātniskos izdevumos.

Pēdējais un droši vien svarīgākais arguments, ko vērsa pret mani dažādās variācijās, bija tas, ka manas idejas par apdraudēto sugu pārstāvju vairošanu nebrīvē esot vai nu veltīgas, vai nežēlīgas, vai bioloģiski aplamas. Taču tagad ir piepildījies tas, par ko esmu iestājies kopš sešpadsmit gadu vecuma: nebrīvē izaudzētu savvaļas dzīvnieku grupas tiek izsūtītas uz visām pasaules malām. Ne vienmēr dzīvnieki nokļūst vislabākajās rokās, taču darbs ir sākts. Pat vislielākā un arī viskonservatīvākā organizācija — Starptautiskā dabas un dabas resursu aiz­sardzības savienība —, gan ar zināmu piesardzību, tomēr piekrīt, ka vairošana nebrīvē palīdzēs paglābt daļu ap­draudēto sugu.

Esam nākotnē ieplānojuši pārvērst savu trestu par tādu kā miniuniversitāti savvaļas dzīvnieku turēšanai un audzēšanai. Tūliņ jāpiebilst, ka mēs nedomājam par dar­binieku apmācības programmu, kādu pašreiz ievieš da­žos zooloģiskajos dārzos. Tas ir lielisks un ļoti nepiecie­šams darbs, taču mūsu iecere ir kaut kas pavisam cits, daudz komplicētāks, kas nav vienkāršoti reducējams līdz zooloģiskajiem dārziem un to uzturēšanai.

Ja man atļauts kritiski izteikties par sugu saglabāšanas darba nostādni (galvenokārt, runājot par stingri kontro­lētu audzēšanas programmu), gribu norādīt uz nejēdzīgo un gluži nevajadzīgo plaisu, kas šķiet pastāvam starp tā sauktajiem praktiķiem un izglītotajiem speciālistiem. Plaisa ir dziļa un var nodarīt daudz ļauna. Vaina meklē­jama abās pusēs: praktiķi it kā bīstas no skolotajiem spe­ciālistiem, droši vien viņus mulsina daudzie tituli; kva­lificētajiem zinātniekiem, savukārt, ir nosliece domāt, ka praktiķis, kam nav speciālās izglītības, ir galīgs stul­benis.

Patiesība, kā parasts, meklējama kaut kur vidū starp šīm abām galējībām. Es pazīstu praktiķus, kuriem neuz­ticētu pat beigtu čihuahua, un izglītotus vīrus, kas, no­laidušies no zinātnes augstumiem, spēj identificēt dzīv­nieku tikai tad, kad tas nekustīgs peld formalīnā. Pazīstu labu tiesu praktiķu, kas savu vērtīgo pieredzi prot paust vienīgi neartikulētos ņurdienos, tāpat kā pazīstu labu tiesu zinību vīru, kuri savu vērtīgo informāciju māk iz­teikt tikai garā divpadsmitzilbju vārdu savirknē jumā. Mums jāatrod kopīga valoda starp neandertālieša ņur- doņu un daudzzilbīgo vārdu plūdiem. Praktiķu un zināt­nieku savstarpējā neuzticēšanās noved pie saskares trū­kuma, kas var nodarīt ļoti lielu postu nopietnam kontro­lētas dzīvnieku audzēšanas darbam.

Piemērus teiktajam var atrast daudzās vietās jebkurā Sarkanās grāmatas sējumā, ko publicējusi Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība. Šajos lie­liskajos izdevumos, kur uzskaitīti visas pasaules apdrau­dētie zīdītāji, putni un rāpuļi un sniegta informācija par to izplatību agrāk un tagad, ir nodaļas, kurās stāstīts par attiecīgās sugas pārstāvju skaitu nebrīvē un par vairo­šanās potenciālu gūsta apstākļos. Daudzās vietās aile par vairošanās potenciālu atstāta tukša, kas īstenībā nozīmē korektu un zinātnisku atzīšanos neziņā, bet daudzos ga­dījumos atzīmēts: «nav zināms, droši vien nepastāv» vai «nav zināms, jādomā, niecīgs». Labs piemērs ir servalu pasuga Felis serval constantina. Aili par vairošanās po­tenciālu nebrīvē ievada šādi vārdi: «Servali nebrīvē lab­prāt nevairojas, man zināmi tikai divi gadījumi.» Taču daudzi zooloģiskie dārzi audzē servalus, mums pašiem lidz šim reģistrēti 35 jaunpiedzimušie — vienai mātītei bijis trīspadsmit metienu, kopumā divdesmit deviņi ma­zuļi.

Sāda dezinformācija rodas no tā, ka zinātnieki nekon­sultējas ar praktiķiem. Tuvāk painteresējoties, konstatē­sim arī daudzus gadījumus, kad situācija ir gluži pretēja.

Otrs fakts, kas izraisa ne mazāk bažu, ir tas, ka dabas aizsardzībā sistemātiskas vaislas programmas tiešām kļūst arvien populārākas, ar tām aizvien biežāk sāk nodarbo­ties ļoti izglītoti un kvalificēti cilvēki, no kuriem gandrīz nevienam nav praktiskas pieredzes.

Liekas, ka universitātē iegūtiem grādiem ir hipnotisks spēks. Tie, protams, ir vajadzīgi un derīgi, bet cilvēkam, kas patiesi grib nodoties programmētam vaislas darbam, bez tam jābūt spējīgam izmēzt krātiņu, stiept ūdens spai­ņus un siena ķīpas, viņš nedrīkst baidīties netīrības un noguruma, viņam jāiepazīst īstais, dzīvais radījums, jo tas var būt ļoti atšķirīgs no grāmatā aprakstītā. Kā jau minēju, puse mūsu dārza darbinieku ir izglītoti speciā­listi, bet vienlaikus viņi uzņēmušies dzīvnieku kopšanas smago darbu, kuram nododas tikpat dedzīgi kā pētnie­cībai.

Tresta nākotnes iecerēs ietilpst palielināt audzējamo sugu skaitu (protams, ievērojot mūsu ierobežoto platību), jo ir daudz dzīvnieku grupu, kuras mūsu kolekcijā nav reprezentētas, bet tomēr ietilpst mūsu darba jomā. Mums, piemēram, nav nepilnzobju (skudrulāču, bruņnešu utt.), nedz arī suņu dzimtas pārstāvju (suņu, lapsu utt.). Ceram nākotnē pievienot savai kolekcijai dažus no tiem. Ja tas izdosies, mūsu kolekcija tiešām būs visai plaša un kalpos diviem mērķiem; mēs kontrolētu vaislas grupu veidā va­rēsim pavairot apdraudētos dzīvniekus, kam vajadzīga palīdzība, un piedevām kolekcija dos arī iespēju cilvē­kiem mācīties. Jau tagad ar radniecīgas organizācijas at­balstu Savienotajās Valstīs esam iekārtojuši barības pēt­niecības laboratoriju, kas, cerams, apgādās mūs nākotnē ar ļoti vērtīgu informāciju; otrs dāsns ziedojums palīdz mums celt veterinārslimnīcu ar rentgena un secēšanas iekārtu, kā ari piemērotām telpām, kur novietot dzīvnie­kus atveseļošanās stadijā.