DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

mītne

pamatoti, domāts, ka jāizveido objektīva valdības iestāde, kas inspicētu un kontrolētu zooloģiskos dārzus un, vismaz līdz zināmai pakāpei, ari cilvēkus, kuri vēlas tādus nodibināt. Pārējo noteikumu vidū bija paredzēts, ka zooloģiskajiem dārziem jāiekārto uzskaite par visiem iegūtajiem, piedzimušajiem un bojā gājušajiem dzīvnie­kiem un ka šai informācijai jābūt attiecīgās valdības iestādes rīcībā. Kā jau varēja paredzēt, vairums tīri ko­merciālo zooloģisko dārzu vadītāju šādai iecerei nikni pretojās. Lai aizkavētu likumprojekta izskatīšanu parla­mentā, viņi nodibināja opozīcijas organizāciju, ko nosauca par Zooloģisko dārzu asociāciju, un tajā ietilpa gandrīz visi safari parki. Šādas rīcības mērķis, protams, bija cenšanās nodibināt asociāciju, kurā ietilptu vairāk organizāciju nekā federācijā, lai asociācija varētu griez­ties pie valdības ar apgalvojumu, ka tā ir īstā visu zoolo­ģisko iestāžu pārstāve. Tas, zināms, būtu asociācijai de­vis iespēju vai nu vispār atvairīt likumprojekta izskatī­šanu, vai arī panākt, lai projektā nebūtu nekādu asu šķautņu, lai tas kļūtu par valdības sargātu aizsegu, kura patvērumā un ar kura palīdzību viss varētu turpināties tāpat kā līdz šim, turklāt atvairot jebkādu kritiku, pama­tojoties uz tiesībām, ko asociācijai piešķirtu jaunais likums.

Federācija tomēr palika pie sava un uzstāja, lai likum­projekts pēc dažiem sīkiem grozījumiem paliktu, kāds bijis. Man personiski tas nepavisam nelikās pietiekami stingrs, bet sākumam būtu labi arī tā. Tomēr valdība, sastapusies ar divām organizācijām, kas šķietami nespēja vienoties par to, kādam šim likumprojektam jābūt un vai tas vispār nepieciešams, taisīja Zālamana spriedumu un izlēma apmēram šādi: «Vispirms nokārtojiet paši savas domstarpības, izlemiet, kāda valdības kontrole jums va­jadzīga, un pēc tam iesniedziet projektu no jauna.» Paš­laik ledus mazliet sakustējies, tiek šis tas darīts, lai uz­liktu vietējiem varas orgāniem par pienākumu zināmā mērā kontrolēt zooloģiskos dārzus. Tas būtu labāk nekā nekas, bet, ja jūs, teiksim, esat hercogs, lielākais zemes īpašnieks visā apkaimē un jums ienāk prātā pārvērst savu krāšņo īpašumu par safari parku, tad es gan gri­bētu redzēt tos ierēdnīšus, kuriem pietiktu drosmes pa­celt balsi un apgalvot, ka jūs pret saviem savvaļas dzīv­niekiem izturaties slikti, vai ar kaut kādiem aizliegumiem iejaukties jūsu rīcībā. Šāda nostādne stāvokli neuzlabo.

Kamēr mums vēl nav valdības aizsardzības, pareizākais ceļš, kā panākt uzlabojumus zooloģisko dārzu standartos, būs tas, ja apmeklētāji, ieradušies zooloģiskajā dārzā, sāks uzdot jautājumus un neuzmācīgā kārtā tomēr būs neatlaidīgi (allaž no jauna apjautāsies rakstveidā vai, ja nepieciešams, pa telefonu), līdz saņems atbildi, kas viņus apmierinās. (Ceru, ka šo metodi jūs izmantosiet ari, ierodoties Džersijā. Varat man ticēt, ka mums līdz pilnī­bai vēl tālu.) Iesakāmā aptauja attiecas uz visiem zoolo­ģiskajiem dārziem, uz visām eksotisko dzīvnieku kolek­cijām visā pasaulē. To var nosacīti sadalīt divās daļās: ko ievērot un ko jautāt.

Vispirms pavērojiet, kādā stāvoklī ir dzīvnieks (pagai­dām nepievērsiet uzmanību krātiņam). Centieties saska­tīt, vai dzīvniekam klājas labi, vai putniem ir biezs, spožs spalvojums, zīdītājiem gluds, mirdzošs matojums, rāpu­ļiem, abiniekiem un zivīm — veselīgs vizmojums. Taču galvenokārt mēģiniet ievērot, vai dzīvnieks jūtas brīvi, nesaspringti; nav iespējams, redzot dzīvnieku, to nepa­manīt.

(Neaizmirstiet, ka tikko kolekcijai pievienoti dzīvnieki, tāpat arī veci vai slimi dzīvnieki, var izskatīties draus­mīgi.)

Un tad apskatiet tuvāk krātiņu. Paturiet prātā, ka ļoti bieži tā lielumam nav nozīmes (izņemot gadījumus, ja tas ir pārlieku mazs), tādēļ neļaujiet sev apžilbināt acis ar plašumu vai arhitektonisku krāšņumu. Vai krātiņš attie­cīgās sugas dzīvniekiem piemērots? Vai tas ir «apmēbe- lēts» — ar zariem, koku stumbriem, šūpolēm, mu­cām utt.? Vai dzīvniekiem atvēlēta kāda vietiņa, kur tie var paslēpties no publikas? Vai tiem iespējams nošķirties citam no cita?

(Sašutuma brīdī atcerieties, ka daudzi zooloģiskie dārzi naudas trūkuma dēļ izmanto turpat gadsimtu vecus krā­tiņus. Taču vienlaikus gribu pievērst jūsu uzmanību tam, ka citos zooloģiskajos dārzos uzbūvēti jauni, kas ir daudz sliktāki par pagājušā gadsimta krātiņiem.)

Un kā ar ūdens krājumu? Vai ūdens ir pietiekamā daudzumā un tīrs?

(Lūdzu, neaizmirstiet, ka daži dzīvnieki savus ēdiena traukus, baseinus un dīķus izmanto kā mazmājiņas, tā radot grūtības kopējiem. Citi ūdenskrātuvē mazgā barību vai peldas. Tomēr, ciešāk ielūkojoties, ir iespējams at­šķirt netīru svaigu ūdeni no netīra ūdens, kas nav mai­nīts piecas dienas.)

Pārbaudiet tīrību. Tas nenozīmē, ka jāuztraucas, ja krā­tiņš nav iztīrīts tajā dienā. Vai tas izskatās tā, ka vispār tiktu kādreiz rūpīgi iztīrīts?

(Arī jūsu dzīvojamajā istabā pret vakaru redzams, ka esat tajā dzīvojuši, bet pamatos tā ir tīra; tāpat krātiņam jāizskatās tā, lai var redzēt, ka tajā dzīvo, bet ka tas to­mēr tiek kopts. Nedrīkst par krātiņu rasties iespaids, ka slotu tas pēdējo reizi redzēļis Amerikas revolūcijas laikā.)

Un nu esam nonākuši pie jautājumiem. Ja jūs piederat pie tiem, kas pētī cilvēka dabu un dažādas izlocīšanās un aizbildināšanās variantus, līdz kādiem Homo sapiens spēj pazemoties, jūs piedzīvosiet patiesi jautrus brīžus.

Vispirms pavaicājiet, kāda mērķa labad šī dzīvnieku kolekcija eksistē.

(Mērķis var būt zinātniskā pētniecība, sugu saglabā­šana, cilvēku audzināšana un izglītošana vai vienkārši izklaide. Protams, pareizi būtu, ja kolekcija pastāvētu visu šo uzdevumu dēļ, taču visbiežāk vienīgais mērķis ir tikai pēdējais no minētajiem.)

Pajautājiet, vai dzīvnieki tiek pētīti un, ja tas notiek, vai pētījumus publicē. Ja publicē, tad kur tas lasāms? Apvaicājieties par kartotēku un ierakstu kārtību. Jautā­jiet, vai kolekcijas dzīvniekus vaislo un, ja tas notiek, cik dzīvnieku gadā piedzimst, vai ir iegūta otrā, trešā, ceturtā paaudze. Vai šo informāciju publicē? Kur?

(Kāds ļoti labs un gudrs zooloģiskā dārza direktors man reiz sacīja: «Katrs muļķis, ja viņam laimējas, pratīs no dzīvnieku pāra Iegūt vienu pēcnācēju. Par sekmīgu vais­las darbu var runāt vienīgi tad, kad tas notiek regulāri un ir iegūta otrā un trešā paaudze.»)

Ja kolekcijā ir vienpatņi, pajautājiet, kādēļ tiem nav partnera. Varat arī apjautāties, vai vadība ir ar mieru aizdot savus vienpatņus citiem zooloģiskajiem dārziem vaislas nolūkos.

Pavaicājiet, cik dzīvnieku gada laikā nobeidzas. Vai par to iekārtota uzskaite, un vai rezultāti tiek publicēti? Vai dzīvniekiem izdara sekciju?

Ko kolekcijas vadītāji domā par sugu saglabāšanu un ko dara tās labā?

Kādus apdraudētus dzīvniekus šajā kolekcijā cenšas audzēt? Vai tie šeit ir pa pāriem vai veselām kolonijām?

(Nav nozīmes runāt par lielu ieguldījumu sugu sagla­bāšanā, ja kolekcijā ir tikai viens sugas pārstāvju pāris, kas gadā dod vienu pēcnācēju, kuru tūliņ izstāda ap­skatei.)

Kādi panākumi gūti apdraudēto dzīvnieku audzēšanā?

, Vai kolekcija var iztikt pati ar savu vaislas materiālu gan reto, gan bieži sastopamo savvaļas dzīvnieku vai­rošanā?

(Jebkura laba zooloģiskā dārza galvenais mērķis lr sa­sniegt tādu stāvokli, lai viss vaislas materiāls būtu uz vietas un nevajadzētu gūstīt jaunus savvaļas dzīvniekus.)