DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Paoēmieni, kā ar dzīvniekiem apieties nomaļā pasau­les nostūrī un kā rīkoties labi noorganizētā zooloģiskajā dārzā, gan ir līdzīgi, tomēr ne gluži identiski. Zoologu aprindās ilgus gadus turpinājās strīdi par to, vai ietei­cams iekārtot dzīvniekiem hospitāļus. Pastāv divēji uzskati. Pirmējā uzskata piekritēji apgalvo, ka slims dzīvnieks jāizolē no sugas brāļiem, lai novērstu slimī­bas izplatīšanos un lai vājinieks varētu veseļoties higiē­niskā vidē, tā dodot veterinārārstam iespēju strādāt kon­trolējamos un no viņa viedokļa optimālos apstākļos. Otra virziena piekritēji iebilst, ka hospitāļi gan ir ne­pieciešami, lai radītu higiēniskus apstākļus, piemēram, operēšanai, tomēr psiholoģiskais efekts, ko dzīvniekā iz­raisa pārvietošana no ierastās vides citā, viņam nepatī­kamā vidē ar svešu smaku un ierasto kontaktu zaudē­šana ar pazīstamiem cilvēkiem, kuru vietā stājas sveši kopēji, ir daudz nevēlamāks nekā ievietošana atpakaļ nehigiēniskajā, toties drošajā vecajā mītnē. Es no abiem virzieniem izraugos pēdējo. Nopietna slimība pati par sevi dzīvniekam ir dziļš psihisks satricinājums. Pievie­nojiet tam neizbēgamās bailes, ko rada ārstēšana ar zā­lēm vai ķirurga iejaukšanās, un tad vēl atraujiet dzīv­nieku no ierastās vides un pazīstamiem cilvēkiem, un jūs varat būt gandrīz vai pārliecināts, ka dzīvnieks no­mirs aiz bailēm un nomāktības.

Tresta sākuma gados sāpīgais jautājums, iekārtot vai neiekārtot hospitāli, attiecībā uz mums bija tīri retorisks. Mums gluži vienkārši nebija naudas šādai labierīcībai un neatlika nekas cits kā izraudzīties trešo ceļu, proti, to, kuram abēju virzienu piekritēji nebija pievērsuši uz­manību. Tā kā mums nebija līdzekļu hospitāļa iekārtoša­nai, mums vajadzēja darīt visu iespējamo, lai nerastos vajadzība dzīvniekus hospitalizēt. Citiem vārdiem sakot, mēs visu naudu, kas bija mūsu rīcībā, tērējām par visla­bāko barību un maksimāli labu apstākļu radīšanu saviem dzīvniekiem, centāmies profilaktiski novērst saslimšanas iespēju. Lielā mērā tas mums patiesi izdevās. Saslimstī­bas procents, ievērojot mūsu kolekcijas apmērus un sa­stāvu, visu laiku bijis ļoti mazs. Tas tomēr nenozīmē, ka esam pilnīgi no tās pasargāti. Mums, tāpat kā visiem, jāsastopas ar slimībām, epidēmijām un nelaimes gadīju­miem, ko apdrošināšanas sabiedrības (kuras, kā zināms, vienmēr cenšas atrast vainīgo) dēvē par «dieva dar­biem».

Labierīcību trūkums stipri apgrūtināja mūsu tiešām va­ronīgo veterinārķirurgu darbu. Liela operācija vēdera dobumā vienmēr saistīta ar zināmām briesmām. Bet ope­rēt tādā vietā, kur nav iespējams sagādāt ideālus antisep­tiskus apstākļus, ir vēl daudz bīstamāk. Un turēt pēc operācijas pacientu parastajos apstākļos nozīmē divkārt pastiprināt kļūmīga galarezultāta iespējas.

Pirmoreiz mēs to piedzīvojām, kad mūsu lauvene īsi pirms atnešanās inficējās ar mikroorganismiem, kas rada gāzi. Kad sākās dzīšanās, viņa, protams, nebija spējīga dzemdēt. Mūsu stāvoklis bija neapskaužams, jo iebarot lauvenei anestēzijas līdzekli nebija iespējams un mēs savā toreizējā attīstības stadijā bijām pārāk nabadzīgi, lai būtu varējuši iegādāties anestēzijas pistoli. Visu sarežģīja vēl tas, ka bija nedējas nogale. Man tomēr izde­vās pierunāt savu draugu Oliveru Grehemu-Džonsu, kurš tolaik bija Londonas zooloģiskā dārza galvenais veteri­nārārsts, atteikties no tīkamās nodarbības ap savām god­algotajām rozēm nedēļas nogalē, lidot uz Džersiju un at­vest mums anestēzijas pistoli (citam viņš anestezēšanu uzticēt nedrīkstēja, jo policija ļoti stingri raudzījās, lai ar pistoli rīkotos vienīgi viņš). Ar mūsu veterinārķirurga palīdzību lauvene tika anestezēta un sagatavota ķeizar­griezienam. Operācija notika krātiņa brīvdabas daļā, ap­gaismojumam izmantojot dažas vecas zobārsta lampas. Operācijas galds bija neapskaužami vienkāršs: uz diviem krāģiem uzliktas rūpīgi noberztas vecas durvis. Par mūsu zooloģiskā dārza veterināru prasmi liecina tas, ka pēc tam, kad viņi bija izņēmuši uzpūstos lauvēnus (trīs) un sterilizējuši lauveni, neradās nekādas komplikācijas — ne pneimonija, ne vēderplēves iekaisums —, kaut arī par pēcoperācijašT palātu vajadzēja pārvērst zooloģiskā dārza darbnīcu.

Šī operācija norisēja nehigiēniskos apstākļos, taču jā­piebilst, ka var dažkārt būt tāda situācija, kad pārliecīga higiēna nāk par ļaunu. Jūs izberžat dzīvnieka krātiņu ar dezinficējošu šķīdumu, izmēžat to divreiz dienā, kas pa­rasti netiek darīts, ja kolekcija ir liela, dezinficējat ba­rību, rūpīgi sargājat dzīvnieku no saskarsmes ar pub­liku, paši uzliekat masku un uzvelkat cimdus, ejot pie viņa, un viss patiesi ir labi; bet pietiek mazam, nejaukam kukainītim izlauzties cauri jūsu aizsardzības līnijai, un dzīvnieks ir pagalam, jo viņam nav bijis spēka šim uz­brucējam pretoties.

Ļoti laba ilustrācija teiktajam ir gadījums ar abiem mūsu gorillu mazuļiem — Asumbo un Mamfi. Veiksmīgi izaudzēt gorillu mazuļus nebrīvē vēl joprojām ir grūts un neparasts uzdevums, tādēļ nav jābrīnās, ka mēs šiem abiem — mūsu dārza pirmajiem mazuļiem — veltījām sevišķu uzmanību. Bērnistabā tika ievērota maksimāla spodrība, autiņi tika rūpīgi mazgāti, barība sagatavota atbilstoši higiēnas prasībām, visiem kopējiem un apmek­lētājiem bija jāuzliek maska, mazuļi tika sargāti no in­fekcijas, it kā tie būtu kādas svētas dinastijas troņmant­nieki. Ar laiku pienāca diena, kad viņi bija pietiekami pieauguši, lai atstātu barokameru, tad veļas grozu, kur bija gulējuši, rotaļistabu un beidzot arī bērnistabu;

triumfa gājienā viņus nogādāja uz zīdītāju mītni, kur viņiem bija sagatavots īpašs krātiņš.

Un gandrīz vai tūliņ pēc pārvietošanas Mamfe, kas bija jaunākais no abiem, saslima. Sākumā tas izpaudās tikai zināmā vienaldzībā pret ēdienu, vieglā letarģijā un nenozīmīgā ķermeņa svara zudumā. Taču,- kad šīm pazī­mēm pievienojās arī caureja, mēs steigšus izsaucām vie­tējo pediatru Dr. Kārteru, kura uzraudzībā mazuļi atra­dās kopš piedzimšanas brīža. Viņa atzinums slimības sā­kuma stadijā (tas ierakstīts mūsu kartotēkā un publicēts mūsu 11. gada pārskatā) skan šādi:

«Izmeklēšana šai stadijā apstiprināja letarģiju un ēst­gribas zudumu, bez tam slimnieks nevēlējās rotaļāties ar Asumbo; mēle gan bija pasausa, tomēr tīra; rīkle tīra, arī plaušās nekāda anomālija nebija konstatējama. Ne­bija nekādu norādījumu uz limfadenītu, kakla, paduses un elkoņa limfmezgli normāli, arī cirkšņu limfmezgli ne­bija palielināti. Izmeklējot ausis jun kaklu, iekaisums ne­bija konstatējams, arī urīna analīze, ko izdarīja labora­torijā, neuzrādīja urīnceļu iekaisumu. Mamfes ārstēšanai lietoja parasto līdzekli — lomotilu 2,5 ml trīsreiz dienā (2,5 mg sālsskābā difenoksilāta, 0,025 mg atropīnsulfāta 5 mililitros šķīduma). Tā kā viņam pēc lomotila ieņemša­nas radās tieksme uz vemšanu, viņam turpmāk deva tikai piecprocentīgu glikozes šķīdumu vājpienā.»

Caureja tomēr nemitējās, un ekskrementu analīzes re­zultāts uzrādīja kolibaktērijas. Tā ir nelāga infekcijas slimība, kas spēj dzīvnieku arī nogalināt. Laboratorija it priecīgi paziņoja, ka slimības izraisītājs esot jutīgs pret hloramlenikolu, tetraciklinu, streptomicīnu, septrīnu un neomicīnu, taču šī informācija daudz nelīdzēja. Bija sest­dienas pēcpusdiena (kādēļ gan dzīvnieki vienmēr saslimst tieši nedēļas nogalē?) un ļoti grūti sadabūt dažādos anti­biotiskos līdzekļus. Devām Mamfem ik pa sešām stun­dām 125 mg oksitetracikllna sīrupā. Bijām gluži izmisuši, kad šis līdzeklis caureju neapturēja, pat nemazināja. Kad Dr. Kārters ieradās svētdien, Mamfe bija gaužām bēdīgā stāvoklī: organisms ļoti stipri atūdeņots. Dr. Kārters savā ziņojumā tālāk raksta: