DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Otram piemēram varu minēt datus, ko esam savākuši mūsu Āfrikas civetas kolonijas kartotēkā. No sākotnē­jām divām ci vētām līdz šim laikam esam izaudzējuši četrdesmit deviņus pēcnācējus; divpadsmit ir ekspor­tēti uz četriem zooloģiskajiem dārziem dažādās pasau­les malās. Balstoties uz savām vaislas kartītēm, esam no­skaidrojuši civetu grūsnības periodu, aptuvenu mūža ilgumu, mazuļu vidējo skaitu un attīstību, augšanas procesu un svara pieaugumu, lenkšanas un pārošanās parašas, dzemdību norisi un tā tālāk. Mums ir pilnīga Atrikas civetu vairošanās aina, kas izveidota no mate­riāla, kuru, dzīvniekam savvaļā uzturoties, būtu bijis grūti, varbūt pat neiespējami iegūt.

Nesen tiklab Eiropā, kā Savienotajās Valstīs uzviļ- ņoja zooloģiskajiem dārziem naidīgs noskaņojums un propaganda. Zinātnieki, kas kritizē zooloģiskos dārzus, nosoda tos tādēļ, ka tie par maz darot zinātnes labā. Un, runājot par daudziem zooloģiskajiem dārziem, kri­tika ir ļoti pamatota. Dažos dārzos, kas mēģina fiksēt datus, rezultāti ii tik nenozīmīgi, ka ikviens nopietns biologs šādu uzziņu krājumu var uzlūkot vienīgi ar ni­cināšanu. Mūsu kartotēkā, piemēram, ir no kāda labi pazīstama zooloģiskā dārza saņemta kartīte, kurā atzī­mēta veterinārās palīdzības sniegšana žirafei. Kartītē mi­nēts vienīgi šāds fakts: pēc tam kad veterinārķirurgs grūsnai žirafei izņēmis beigtu teļu, dzīvniekam «injicē­tas antibiotikas». Ne mazākā norādījuma — cik lielā devā un kādas antibiotiskās vielas lietotas, turklāt pie­zīme uzšņāpta ar roku diezgan nesalasāmi un neko ne­spētu paskaidrot cilvēkam no malas, kurš kartītē mek­lētu informāciju. No kāda cita dārza nākušas kartītes, kur atzīmēts, kad dzīvnieks saņemts un kad tas nomiris; seko sīki detalizēts patoloģijas apraksts. Neviena vārda par dzīvnieka uzvedību. Mums radās iespaids, ka dzīv­nieks no ierašanās brīža līdz nāves stundai nav darījis itin nekā. Gandrīz likās, ka šis zooloģiskais dārzs dzīv­niekam bijis vienīgi uzgaidāmā telpa, lai nokļūtu pie patologa.

1968. gadā, četrus gadus pēc tresta nodibināšanas un mūsu kartotēkas izveidošanas, Sandjego notika plaša konference par zooloģisko dārzu nozīmi savvaļas dzīv­nieku saglabāšanā. Tur Kerolaina Džārvisa (tagad lēdija Medveja), kas tolaik bija «Starptautiskās zooloģisko dārzu gadagrāmatas» redaktore, teica, manuprāt, vis­progresīvāko, gudrāko un konstruktīvāko runu no visām šajā konferencē teiktajām. Runājot par iznīcību, kas mūsu dienās draud tik daudzām sugām visā pasaulē, un par zooloģisko dārzu nozīmi to saglabāšanā, viņa sacīja:

«Pašreizējā situācijā zooloģiskajiem dārziem ir ļoti svarīga loma, bet tikai nedaudzi to atskārtuši. Saskaņā ar «Starptautiskās zooloģisko dārzu gadagrāmatas» vis­jaunākajiem datiem, apmēram pusmiljons savvaļas mu­gurkaulnieku mīt apmēram piecsimt zooloģiskajos dār­zos un akvārijos. Šis milzu skaitlis rāda, kādā mērā zoo­loģiskie dārzi ir saistīti ar savvaļas dzīvniekiem, un arī liecina, ka zooloģiskajiem dārziem ir tiešāka attieksme pret savvaļas dzīvniekiem nekā jebkurai citai organi­zācijai. Zooloģiskajiem dārziem ir tiešs kontakts ar da­žādiem dzīvniekiem un iespēja tos vislabāk iepazīt. Tur ir arī vairāk izdevības savākt dažādus datus un infor­māciju nekā jebkurā universitātē, pētniecības institūtā vai rezervātā. Tādēļ zooloģisko dārzu nozīme ir tik liela gan dzīvnieku sugu saglabāšanā, gan zooloģisko pētī­jumu jomā. Sugu saglabāšanas darba pamatā ir zināša­nas, tāpat arī zooloģiskās pētniecības pamatā ir zināša­nas, un šīs zināšanas mūsu dienās milzu daudzumos ir iegūstamas zooloģiskajos dārzos. Dabu mēdz dēvēt par i izziņas dārgumu krātuvi, un zooloģiskie dārzi lielā mērā ir šis krātuves sargi un kopēji, tikai pārlieku bieži tie neapzinās savus pienākumus vai pat vispār neapzinās, ka ir kopēji.»

Uzsvērdama zooloģisko dārzu nozīmi rūpīgā informā­cijas vākšanā, mis Džārvisa turpināja:

«Nemaz nerunājot par izglītošanu, ir divas citas iespē­jas, kā zooloģiskie dārzi var palīdzēt savvaļas dzīvnieku paglābšanā no iznīcības. Pirmā ir datu vākšana un uz­krāšana par dzīvniekiem un otrā — apdraudēto sugu vaislošana nebrīvē. Gandrīz vai vislielākās grūtības sugu saglabāšanā sagādā informācijas trūkums par tiem dzīv­niekiem, kurus mēs cenšamies aizsargāt. Patiesi jābrī­nās, cik niecīgas ir mūsu zināšanas par lielākās daļas savvaļas dzīvnieku bioloģiju un uzvedību, jo samērā maz ir tādu dziļu pētījumu kā, piemēram, Šallera slave­nais darbs par kalnu gorillām. Daudz nepieciešamas in­formācijas var iegūt tikai brīvdabas apstākļos, piemēram, datus par dzīvnieka attieksmi pret apkārtējo vidi, par tā dzīves vietu ekoloģiju, par uzturu, taču vienlaikus ir arī ļoti daudz tādu datu, kurus brīvdabā vispār nav iespējams vai arī ļoti grūti savākt, turpretī gūstniecībā tas izdarāms it viegli. Vēl nesen zooloģisko dārzu vadī­tājiem nebija ne jausmas par to svarīgās informācijas bagātību, ko iespējams iegūt zooloģiskajā dārzā, un arī par to, cik nozīmīga var kļūt šī informācija, ja ir pa­reizi sakārtota. Tikai dažiem zooloģiskajiem dārziem ir ilgos gados uzkrāta informācija, un pat šī informācija mēdz būt diezgan nabadzīga un dažreiz ari nekārtīga.»

Par kartotēku sistēmu specifiku viņa sacīja:

«Lai zooloģiskajos dārzos uzkrātā informācija tiešām būtu vērtīga, tai jābūt plašākai, metodiskākai, ne tik paviršai, kāda tā ir pašreiz, turklāt vissvarīgākie ir divi aspekti: laba kartotēka un precīza uzrāde dzīvnieka iden­tificēšanai. Kartotēkai nav jābūt komplicētai, tomēr aku­rātai un precīzai. Katram zooloģiskajam dārzam būtu jā­savāc pamatdatu minimums par tajā mītošajiem savva­ļas dzīvniekiem, vislabāk kartotēkas veidā, ierakstot tur ikvienu identificējamo dzīvnieku, atzīmējot tā ierašanās datumu, aptuvenu vecumu un svaru, kā ari vietu, kur tas iegūts, pazīšanas zīmes, dzimumu, pārošanās vai at­nešanās datumu, slimības, nāves vai dārza atstāšanas da­tumu un iemeslus.»

tu

Pēc šās konferences mis Džārvisa Londonas Zooloģi­jas biedrības žurnālā publicēja lielisku rakstu «Norā­dījumi savvaļas dzīvnieku pētīšanai nebrīvē». Spriežot pēc tā, kas mums zināms par kartotēku sistēmām dau­dzos zooloģiskajos dārzos, jādomā, ka šī ārkārtīgi vēr­tīgā publikācija nav guvusi pelnīto atbalsi.

Bija tomēr ļoti patīkami dzirdēt, ka septiņus gadus pēc mūsu kartotēkas ieviešanas mis Džārvisa ieteica arī pā­rējiem zooloģiskajiem dārziem darīt to, ko esam pasā­kuši mēs. Mēs priecājāmies, konstatējot, ka esam ņēmuši vērā visus aspektus, kurus viņa pieminēja savā refe­rātā.

Ja zooloģiskie dārzi un citi savvaļas dzīvnieku kolek­ciju īpašnieki grib apturēt vai vājināt kritikas vilni, tiem daudz nopietnāk, ar lielāku atbildības sajūtu jāapsver šo iestādījumu zinātniskā nozīme. Ir diezgan drausmīgi iedomāties, ka ilgus gadus tūkstošu tūkstošiem dzīv­nieku tika turēti, un vēl tagad tiek turēti, tikai vienam vienīgam nolūkam — publikas izklaidei un ka viņu gūstniecība mums nav palīdzējusi un nepalīdz nekā izzināt.

Turpmākajos gados zinātniski un saprātīgi (šie vārdi nav sinonīmi) vadītu zooloģisko dārzu un parku nozīme nemazināsies, bet gan kļūs arvien lielāka. Tie droši vien izvērtīsies par pēdējo patvērumu ļoti daudzām sugām. Tālab ir gaužām svarīgi, lai šīs organizācijas savus dzīv­niekus rūpīgi koptu, vaislotu un novērotu, neaizmirstot, ka tām ir uzticēts sargāt un saglabāt radījumus, kas grib dzīvot uz šās planētas kopā ar mums, taču vairākumā gadījumu cieš neveiksmi.