DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Novērojumi

Pl. 16. N'Pongo sāk atjēgties: pagriež galvu un zīž apakšlūpu. 16.48. N'Pongo kustas pa telpu: nespē­dama nostāvēt, veļas velšus. 18.00. Uz vēdera aiz­velkas no režģiem līdz telpas vidum. 18.30. Uz vē­dera gulēdama un uz elkoņiem atbalstījusies, mie­gainu skatienu palūkojas visapkārt. Paceļas tupus uz pakaļkājām, balstīdamās pret režģiem, noveļas un rāpjas uz kalorifera pusi. 19.00. Pievelkas tuvāk

kaloriferam, mazliet pakustina rokas. Guļ uz vēdera sienā. 19.30. Stāvoklis bez pārmaiņām. 20.00. Daudz možāka — pussēdus stāvoklī var pacelt galvu, at­saucas uz savu vārdu. 20.08. Tai pašā stāvoklī pie režģiem. 21.30. Rāpo uz visām četrām, locekļiem grūti noturēt ķermeņa svaru. 22.15. Guļ uz vēdera, nereaģē uz trokšņiem. 22.50. Paceļas sēdus, ap muti vēmekļu paliekas, skatiens joprojām miegains, vieg­las trīsas. 24.00. Gandrīz nekādu pārmaiņu. Gaisma tiek nodzēsta.

Novērojumi

Kad Nendiju iznes no vecā krātiņa, viņa klepo un siekalojas, žāvājas un mirkšķina acis. 18.00. Guļ » telpas vidū uz mutes. 18.30. Mazliet sakustas. Ap galvu un pleciem siens un ēveļskaidas. 19.10. Guļ, galvu ierušinājusi sienā, nekustas, elpo viegli. 19.30. Rāpo uz visām četrām, bet ļoti grīļīgi. Atsaucas uz savu vārdu. Aposta krāsojumu un padauza ar pirk­stu kauliņiem pa klonu. Tup uz klona, elpošana mazliet apgrūtināta. 19.55. Izrāda interesi par ba­rību, aktīvi kustas, lāgiem paklūp, bet turpina kus­tēties; pat tad, kad noveļas atmuguriski, tūliņ uz­slienas. Izdalījumi no deguna. 20.00. Nendija uzrāp­jas režģos, paliek tur trīsarpus minūtes karājamies. 20.10. Siekalojas, grasās vemt. 20.15. Nendija vemj. 20.19. Vēlreiz grasās vemt. 20.20. Vēlreiz ākstās, cenšoties vemt. 20.27. Nendija iedzer siltu pienu ar desmitprocentīgu glikozes šķīdumu. Ne­koordinē kustības — dzerot izstiepj vispirms augš- lūpu. 20.31. Nendija stāv, iebrēcas un dauza sev pa krūtīm. 20.33. Atkal pieceļas, dauza sev pa krū­tīm un klaigā, tad neapklusdama apsēžas. 20.35. Vēlreiz padzeras. 21.50. Nendija novietojusies uz nāras, kustību' koordinācija daudz labāka, izturē­šanās rāmāka. 22.15. Sēž un pēc tam staigā pa nāru. 22.45. Izskatās aizmigusi. 23.30. Guļ uz nā­ras, poza pilnīgi normāla. 24.00. Guļ uz nāras. Šķiet mierīga. Gaisma tiek nodzēsta.

Sl vienkāršā pārvietošanas operācija nozīmēja, ka ta­gad mums ir abu cilvēkpērtiķu precīzais svars un iz­mēri, asins paraugi, pilnīga bakterioloģiskā aina no de­guna, rīkles un vaginas uztriepēm un visai plaša infor­mācija, kā lietot iemidzināšanas un anestēzijas līdzek­ļus. Mēs bijām viņus izmeklējuši tik pamatīgi, kā ne­būtu bijis iespējams parastajos apstākļos, kaut arī abi dzīvnieki ir samērā miermīlīgi. To visu ieguldījām savā kartotēkā izmantošanai nākotnē.

Ar to zinātniskā daļa bija galā. Es atrāvu vaļā pāris pudeļu šampanieša, jo jutu, ka tas mums pašreiz ļoti nepieciešams.

Precīzi un detalizēti dati ir ārkārtīgi vērtīgi veterinā­rijas un parazitoloģijas pētījumos. Spilgts piemērs tam, cik cieši un sarežģīti parazitoloģija dažkārt ievijas ve- terinārzinātnē, ir mūsu bēdīgie ieraksti vulkāntrušu kar­tītēs. Bēdīgie tādēļ, ka tās noliktas malā līdz tam laikam, kad mums izdosies iegūt vēl dažus šos burvīgos mazos dzīvnieciņus. Vulkāntruši atrodami vienīgi netālu no Mehiko — apdzisušo vulkānu Popokatepetla un Ikstak- sivatla apvidū. Tāpat kā daudzos citos gadījumos, likums šos dzīvniekus ņēmis savā stingrajā aizsardzībā vienīgi uz papīra: par spīti likuma aizsardzībai, tos medī un no­galina pat tur, kur tiem it kā paredzēts drošs patvē­rums, — Popokatepetla nacionālajā parkā. Mežsargi ap­galvoja, ka trušus šeit medījot ēšanai. Šādos apstākļos un vēl ņemot vērā, ka šo interesanto dzīvnieku palicis tik maz, man likās, ka svēts tresta uzdevums ir apdrau­dētajai sugai palīdzēt. Tādēļ 1968. gadā es finansēju un noorganizēju ekspedīciju uz Meksiku. Ekspedīcijas gal­venais mērķis bija iegūt vulkāntrušus vaislas kolonijas izveidošanai.

Meksikas varas iestādes pret mani izturējās ļoti at­saucīgi, sniedza man tiešām lielu palīdzību, un pēc trim mēnešiem es apmierināts atgriezos Džersijā. Mēs bijām dabūjuši sešus trušus, tie labi pārcieta ceļojumu un drīz iejutās jaunajos apstākļos. Mums pat izdevās iegūt pēc­nācējus, kas nebrīvē notika pirmo reizi un ko mēs uz­skatījām par īstu triumfu. Bet tad mums uzbruka ne­laime: pazaudējām vienīgo tēviņu, un sekcijā atklājās, ka tas slimojis ar kokcidiozi. Pavadījuši dažas raižu un baiļu pilnas nedēļas, mēs sagaidījām no Meksikas vēl vienu vulkāntrušu tēviņu, bet nepaguvām viņu pielaist pie mātītēm, kad viņš nobeidzās. Sekcija uzrādīja to pašu kaiti, un ir interesanti piezīmēt, ka šis dzīvnieks bija atvedis jaunu šās slimības ierosinātāja sugu.

Fakts, ka mēs tagad pazinām vulkāntrušu ienaidnieku un zinājām, kā pret to cīnīties, mums maz līdzēja, jo man nebija pietiekami cieša kontakta Meksikā, lai iegūtu trušus, no kuriem izveidot jaunu vaislas koloniju. Es tomēr ceru vēl kādreiz atgriezties Meksikā un tikt pie vulkāntrušiem, un tad mums radīsies iespēja vairot šos mazos, burvīgos dzīvniekus pareizos, stingri kontrolētos apstākļos.

Dīvainā kārtā daudzi cilvēki nepievērš uzmanību bū­tiski svarīgajam faktam, ka, cenšoties aizsargāt un sa­glabāt kādu dzīvnieku sugu savvaļā, jāpārzina ne tikai šo dzīvnieku funkcijas, bet arī to "savstarpējās attiecī­bas ar daudziem citiem dzīvniekiem. Tuvāk paskaidro­jot, var teikt, ka nav nekādas nozīmes iedalīt 5000 kvad­rātjūdzes savannas, lai saglabātu savvaļas dzīves apstāk­ļus lauvām, ja šai apvidū nav antilopju. Ja neesat novērojis (vienalga, savvaļā vai nebrīvē), ka lauva ir plē­soņa, tad jūsu aizsardzības darbs nolemts neveiksmei. Lai gan visiem skaidrs, ka dzīvnieki jāpētī dabiskajā vidē, daudzas norises nenoliedzami ir vieglāk novēro­jamas, ja dzīvnieks atrodas kontrolējamos apstākļos; da­žas norises vispār var novērot vienīgi šādā situācijā.

Ilustrēšu teikto ar diviem piemēriem: pirmais piemērs no mūsu kartotēkas, kur savākti dati par tenreku au­dzēšanu. Šo īpatnējo mazo, ezim līdzīgo dzīvnieciņu dzimtene ir Madagaskara. Viena no viņu burvīgākajām savdabībām ir paradums, tikko viņus paņem rokā, no­laist vaļigo pieres ādu gandrīz pāri acīm, kas viņiem piešķir dusmīgu, sašutušu izskatu. Esam ar labiem pa­nākumiem vaislojuši šos mazos kukaiņēdājus, ieguvuši jau piekto paaudzi un izsūtījuši pēcnācējus pa visu pa­sauli. Mūsu vaislas kartītēs savākti ļoti daudzi novēro­jumi par tenreku uzvedību, mazuļu skaitu, dzemdībām un tā joprojām — visi tie dati, kuru savākšana savvaļā izmaksātu dārgi, būtu ļoti laikietilpīga un dažos gadīju­mos pat neiespējama. Liela daļa savāktās informācijas var noderēt citu tenreku sugu saglabāšanā. Pavisam ir zināmas divdesmit piecas sugas (dažas no tām ļoti re­tas), un, uzkrājuši pieredzi ar diviem samērā parastiem tenrekiem (mazajiem un lielajiem ežtenrekiem), ceram nākotnē savākt vaislas kolonijas no ietāko un vairāk apdraudēto sugu pārstāvjiem.

Mēs, starp citu, atklājām, ka varam ietekmēt lielā ež- tenreka uzvedību, attiecīgi regulējot temperatūru. Pa­rastā temperatūra šo dzīvnieku turēšanai svārstās no 27 līdz 29 grādiem. Ja temperatūru pazemināja līdz 21 vai 24 grādiem, dzīvniekiem tika radīti šķietami apstākļi ziemas guļai. Manipulējot ar temperatūru un gaisa mit­rumu, mums izdevās dzīvniekus noturēt visu gadu ak­tīvā stāvoklī, turklāt vaislas kondīcijā. Šādā situācijā mātītes spēja apaugļoties jau divu mēnešu vecumā (līdz tam uzskatīja, ka dzimumgatavību tās sasniedz tikai ot­rajā sezonā). Tādā veidā mēs bez grūtībām ieguvām di­vus trīs metienus gadā. Ja apdraudēto sugu saglabāša­nai varēs izmantot tamlīdzīgu tehniku, tai būs milzu vērtība lielu, spēcīgu koloniju izveidošanā un dzīvnieku paglābšanā no iznīcības. Stāstītais noder ilustrācijai, kā vācams uzziņas materiāls labi vadītā dzīvnieku kolek­cijā un kā tas izmantojams praksē.