DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Mēs centāmies paredzēt visas vajadzības, jo mums likās, ka viena visaptveroša sistēma ir labāka par desmit atsevišķām, tomēr ar nožēlu sapratām, ka no mūsu sā­kotnējās ieceres tikpat kādu dienu kā amēbas izaugs vis­maz desmit atsevišķas sistēmas. Zināmā mērā tā patiesi arī notika. Mēs, piemēram, nolēmām dzīvnieku uzvedības kartītē iekļaut arī foto un skaņu datus, kas, to mēs skaidri zinājām, kādreiz izvērtīsies par atsevišķu karto­tēku. Toreiz trests vēl bija bērna autiņos un tik izmisīgi trūcīgs, ka šie abi informācijas uzkrāšanas veidi likās pa­visam nevajadzīgi un pati ideja — ārprātīga ilūzija. Taču nesen mums tomēr radās iespēja aizsākt fotogrāfiju kar­totēku, un mēs ceram, ka skaņu ieraksti (kas nozīmē at­klāt pagaidām vēl gandrīz neskartu izpētes jomu — dzīv­nieku vokalizāciju), tiklīdz varēsim tos atļauties, kļūs par īstenību un nebūs vairs tikai neaizpildīta aile kartītē. Tā kā uzņēmām kartītē šīs ailes jau tajā laikā, kad skaņu ieraksti vēl bija tīrā vīzija, mums bija atstāta vieta šāda veida uzziņām, lai nevajadzētu vēlāk iespiest jaunas kar­tītes.

Sākām ar trim galvenajām kartītēm: ar vispārējiem datiem par dzīvnieku, par veselibas ainu un uzvedību. Kartītes ir vienpadsmitarpus collu garas, astoņas un trīs- ceturtdaļcollas augstas; tās ir trijās krāsās, lai būtu viegli orientēties: baltas vēsturei, sārtas medicīniskajiem da­tiem un zilas uzvedībai. Laika taupīšanas nolūkā kartīšu augšdaļa ir vienāda un tajā sniegta pamatinformācija:

dzīvnieka vecums, iegūšanas laiks, kondīcija, identificē­šanai nepieciešamais zooloģiskā dārza uzziņas nu­murs utt.

Vispārējo datu kartītē atzīmēts viss, ko esam spējuši izzināt par jauniegūto dzīvnieku, un visi pieejamie dati par tā dzīves veidu savvaļā, lai šos norādījumus varētu izmantot cilvēks, kas dzīvnieku kopj (ja minētā suga vi­ņam nebūtu pazīstama), kā arī jebkurš jauns darbinieks.

Medicīnas izziņu kartītē tiek atzīmēti visi dati par dzīvniekam sniegto veterināro palīdzību, kopš dzīvnieks atrodas kolekcijā; šeit paredzēta arī aile varbūtējas sek­cijas rezultāta ierakstam.

Uzvedības kartīti zinātniski būtu varbūt pareizāk dēvēt par etoloģisko kartīti. Tajā ieraksta novērojumus par attiecīgā dzīvnieka uzvedību, sākot ar mīlas rotaļām un beidzot ar grūsnību un mazuļu attīstību.

Šajās kartītēs nav iespējams izvairīties no zināmas at­kārtošanās. Pēc dažiem gadiem konstatējām, ka zīdītā­jiem katrā ziņā vajadzīgas arī vairošanās kartītes, jo citādi dati par vairošanos būtu ierakstāmi vai nu uzve­dības, vai medicīnisko datu kartītē, kas varētu radīt sa­jukumu. Tomēr tiklab mīlas rotaļas, kā grūsnības perioda ilgums un medicīniskā palīdzība grūsnajai mātītei katrā ziņā jāatzīmē arī attiecīgajās kartītēs. Bez tam es kon­statēju, ka putniem ir ļoti noderīgi iekārtot dēšanas datu kartīti. Tas mums palīdzējis aprēķināt veiksmes procentu perēšanas sezonas beigās. Izmantojot šo kartīšu datus, mums izdevās konstatēt dažām putnu sugām kaiti, kas, pēc mūsu domām, rodas nepareizas barošanas rezultātā un ko pašreiz cenšamies izpētīt.

Zīdītāju un putnu kartotēkas kastu aizmugurē ievie­totas tā sauktās pielikuma kartītes, kas ir sārtā krāsā. Tur ir īsa informācija par anestēziju, barošanu, grūsnības periodu un piebarošanas ilgumu. Šīs kartītes ir ātras uz­ziņas iegūšanai. Kartotēkas kastu priekšpusē ir vēl četras īpašas kartītes, kur reģistrēta dzīvnieka iegūšana, pirk­šana, zudumi un vairošanās rezultāti. Arī tās ir ātru īsu uzziņu iegūšanai. Visas šīs kartītes ir lielas un satur de­talizētu informāciju par attiecīgo dzīvnieku, bet ātram ieskatam par zīdītājiem un putniem ir mazas uzziņu kar­tītes, kas sakārtotas alfabētiskā secībā. Šo kartīšu izmērs ir 4X5 collas, un tajās ietverts rezumējums par katru dzīvnieku, tā iegūšanas dati, iepriekšējās gaitas un inven­

tarizācijas numurs. Lai viegli un ātri iegūtu pamatinfor­māciju par noteiktu dzīvnieku, var izmantot mazās norādes kartītes. Atrodot tajā attiecīgā dzīvnieka inventarizācijas numuru, var ielūkoties lielajā, detalizētajā kartītē un sa­meklēt tur visus vajadzīgos datus. Mazās uzziņu kartītes mums šķita nepieciešamas tādēļ, ka lielajās kartītēs dzīv­nieki piereģistrēti pēc inventarizācijas numuriem, tas ir, tādā secībā, kādā mēs tos iegūstam vai kādā tie pie­dzimst, turpretim uzziņu kartītēs tie piereģistrēti alfabē­tiskā secībā, lai būtu ātrāk sameklējami.

Nesen mums vajadzēja ieviest vēl četras kartotēkas. Pirmā bija bibliogrāfijas kartotēka. Tajā reģistrēti autori un temati, sīki norādot saturu visiem rakstiem, ko zoolo­ģiskā dārza darbinieki rakstījuši mūsu gada pārskatam vai zinātniskajiem žurnāliem. Otra bija uztura kartotēka, kur atzīmēts viss, kas zināms par dzīvnieka barību sav­vaļā un zooloģiskajā dārzā. Mēs ceram šo kartotēku ievērojami papildināt, kad būsim vēl pamatīgāk izpētījuši uztura jautājumu. Seko veterinārās uzziņas. Tā gluži vienkārši ir kartīte, kur ierakstīti visu sugu pārstāvji un slimības, tā ka, uzmetot skatienu kartītei, tūliņ var redzēt, ar kādām kaitēm kādas sugas pārstāvji slimojuši. Un vis­beidzot — fotokartotēka, kas sakārtota pēc sugām alfa­bētiskā secībā. Tā, rakstos izlikta, mūsu sistēma var lik­ties bezgala sarežģīta, bet īstenībā ir ļoti parocīga lieto­šanai. Sekretārei dienā vajadzīga tikai viena stunda, lai turētu kārtībā visas kartītes.

Materiālu kartotēkai sagādā mūsu zooloģiskā dārza di­rektora Džeremija Molinsona neaizstājamais Apgaitas žurnāls, kas glabājas viņa kabinetā. Šajā žurnālā ik dienu ieraksta itin visu, kas attiecas viz katru dzīvnieku: aprūpi, uzvedību, olu dēšanu, grūsnības periodu un tā joprojām. Šos datus sekretāre uz mašīnas ieraksta kartītēs.

Protams, kolekcijai paplašinoties, būs nepieciešamas vēl vairākas citas kartotēkas, bet pagaidām mēs ieska­tām, ka pašreizējā sistēma, kaut arī ne ideāla, tomēr ir efektīva. Mums savākti dati par vairāk nekā divpadsmit gadiem, un mēs jau esam paguvuši izsecināt no tiem visai nozīmīgu informāciju, kuru apkopojam savā gada pār­skatā.

Mēs rīkojamies pēc principa: labāk daži lieki dati nekā dažu par maz. Tas nozīmē, ka pierakstīts viss iespējamais, droši vien arī laba daļa gluži nevajadzīgas informācijas,

Kuru var atsijāt, kad piezīmes apkopo publikācijā. Tādā saskarē ar dzīvniekiem, kāda ir mums, nekad nevar zināt, kurus novērojumus uzskatīt par nozīmīgiem, kurus ne. Tādēļ labāk ir pierakstīt visu, lai brīvā brīdī varētu ap­kopoto nesteidzīgi izvērtēt, nekā sastapties ar tukšām vietām, tāpēc ka nav pierakstīts vajadzīgais, kas tobrīd šķitis nesvarīgs.

Rūpību, ar kādu cenšamies fiksēt pat visvienkāršākos faktus, visuzskatāmāk ilustrē kartītes, kurās atainota vesela operācija — divu gorillas mātīšu pārvietošana uz jauno mītni aptuveni 100 jardu attālumā no vecās. No vienas puses, tas šķietami nebūtu nekas sarežģīts — anes- tezēt divus dzīvniekus un, kamēr tie ir nemaņā, pārvietot tos no punkta A uz punktu B. Taču īstenībā viss bija daudz grūtāk. Pastāv risks, ka anestēzijas deva, kas iemi­dzina vienu gorillu, var būt nāvējoša otrai, kaut arī abas ir vienādā vecumā un vienādā svarā. Brīdis, kamēr go­rillas būs nemaņā, radīs mums ideālu situāciju zobu pār­baudei, asins paraugu noņemšanai, dzīvnieku izmērīšanai un nosvēršanai, tātad iespējas visam tam, ko mēs, par spīti gorillu miermīlīgumam, nevaram izdarīt parastajos apstākļos. Tomēr visa operācija jāizdara ātri, saudzīgi un veikli, lai negadītos, ka gorillas sāk atgūt samaņu, kamēr mēs ar savu darbu esam tikai pusē. Mēs baidījā­mies nemaņu pārāk ievilcināt, kā arī no tā, lai gorillas nesaaukstētos. Pneimonija pēc anestēzijas ir visai parasta komplikācija, kas var kļūt liktenīga.