DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Līdz šim gorillu mazulis nebarots bija atstāts pie mā­tes trīsdesmit divas stundas, bet mūsējais -bija tik spē­cīgs un tik enerģiski meklēja pupu, ka mēs viņu atstā­jām pie Nendijas četrdesmit stundu. Taču viņa visu laiku liedzās mazo pabarot. Lai cik ļoti negribējās to da­rīt, mēs tomēr pielādējām anestēzijas pistoli, iemidzinā­jām Nendiju un pievācām mazuli. Aiznesām viņu uz bērnistabu, kuras sienas un griesti bija izlipināti ar iz­grieztiem Volta Disneja varoņu attēliem, lai mazajam būtu kur pievērst skatienu, un ielikām viņu barokamerā. Pirmās pāris reizes pabarojām mazuli ar ūdeni un gli- kozi, ko viņš kāri iezīda; vēlāk devām viņam konden­sētu pienu, un viņš strauji pieņēmās svarā. Nosaucām mazo par Asumbo. Tā sauc kādu vietu Kamerūnā pašos Āfrikas rietumos, kur sastopami zemienes gorillas. Asumbo bija ļoti spēcīgs un dūšīgs mazulis.

Trīs mēnešus vēlāk pienāca N'Pongo kārta. Viņa diem­žēl priekšlaikus ne ar ko neizrādīja, ka gatavojas dzem­dībām, un, kaut ari mums bija atzīmēti vairāki datumi, kad priecīgais notikums būtu gaidāms, viss tomēr nori­sinājās pavisam citādi. Mēs to uzzinājām astoņos no rīta, kad zīdītāju uzraugs Kventins Bloksems atnāca uz darbu un atrada N'Pongo sēžam uz savas guļamnāras un pilnīgi neliekamies zinis par mazuli, kas gulēja uz grīdas un, rociņas mētādams, žēli īdēja. N'Pongo bija apēdusi pla­centu, aptīrījusi mazuli un tad, acīmredzot apzinādamās, ka maksimāli izpildījusi savu pienākumu pret gorillu su­gas nākotni, pametusi to likteņa ziņā. Kventins atvilka bīddurvis, kas ved uz brīvdabas mītni, un N'Pongo, ārā dodamās, pagāja garām brēcošajam mazulim, pat ska­tienu uz viņu nepametuši. Viņa ar savu izturēšanos ne­pārprotami parādīja, ka viss turpmākais ir mūsu darī­šana. Kventins pievāca spiedzošo mazuli, un tas piebied­rojās Asumbo — tika ievietots otra barokamerā. Šis ma­zulis tāpat bija vīriešu kārtas un arī tika nosaukts pēc kādas vietas Kamerūnā — par Mamfi; tur es parasti ierī­koju galveno nometni, kad biju ieradies Rietumāfrikā vākt dzīvniekus.

Abi pērtiķēni auga sacenzdamies, no barokameras tika pārvietoti uz grozu, tad uz rotaļu telpu un beidzot (kad kļuva pārāk draiskulīgi) uz īpašu krātiņu zīdītāju mītnē. Tur svaigā gaisā un saulē mazie auga vēl straujāk, lauza rotaļlietas un bungoja sev pa krūtīm kā īsti pieauguši gorillas, lai pierādītu, cik viņi spēcīgi un varen mežo­nīgi; bet lielīgā izturēšanās bija nepielūdzamā pretrunā ar burvīgajiem mazajiem, vilnainajiem radījumiem un jautrajām dzirkstīm viņu acīs.

Šie abi tikko bija iejutušies jaunajā mājvietā, kad bērnistabai no jauna radās iemītnieki, jo Nendijai un N'Pongo ar dažu nedēļu atstarpi otrreiz piedzima mazuļi. Un arī šoreiz mums tos diemžēl vajadzēja mātēm atņemt. Nendijas otrais mazulis bija sieviešu dzimuma, tika no­saukts par Zairi un izraisīja lielu prieku, jo gorillām ne­brīvē dzimst gandrīz vienīgi vīriešu kārtas pēcnācēji. N'Pongo otrais pēcnācējs atkal bija vīriešu kārtas — Tatu, šķiet, glītākais mazulis, kādu man gadījies redzēt, tēva kopija. Kamēr es rakstu šo grāmatu, Nendija ir grūsna trešo reizi, un es nešaubos, ka N'Pongo sekos vi­ņas pēdās. Ja arī šajās dzemdībās viss izies labi, tas no­zīmēs, ka trijos gados būsim ieguvuši sešus gorillas, ko patiesi var uzskatīt par veiksmi, ja ņem vērā, ka pirmais gorilla nebrīvē piedzimis 1956. gadā, tātad pirms septiņ­padsmit gadiem, un visā šajā laika posmā reģistrētas tikai septiņdesmit četras veiksmīgas dzemdības. Ceram, ka varēsim paturēt vismaz trīs jaunuļus, lai izveidotu spēcīgu vaislas grupu nākotnei, kad Džambo, N'Pongo un Nendija vecuma dēļ vaislai vairs nederēs. Mūsu pū­liņu nolūks ir izveidot stabilas vaislas grupas, lai ne tikai mums vairs nevajadzētu gūstīt savvaļas gorillas, bet. lai mēs no sava kontingenta varētu apgādāt arī citus zoolo­ģiskos dārzus.

Sim zvēram, ko dēvē par jenu, acī ir akmens, ko arī sauc par jenu, un tas piešķirot cilvēkam spēju paredzēt nākotni, ja viņš tur akmeni zem mēles. Un vēl ir zināms: ja jena apiet kādam dzīvniekam trīs reizes apkārt, dzīvnieks vairs nejaudā izkustēt no vietas. Tādēļ tiek apgalvots, ka šim zvēram piemīt burvju spēks.

Dažos Etiopijas apgabalos jena pārojas ar lauveni, un reiz no tiem piedzimis briesmonis, ko sauc par krototu. Šis protot atdarināt cilvēku balsis. Stāsta, ka zvērs nespējot paskatīties uz sāniem stīvā mugur­kaula dēļ, tāpēc tam jāpagriežas ar visu augumu vajadzīgajā virzienā. Un krototam nav mutē smaganu. Visa mute tam pilna ar viengabala zobu kaulu, kas aizvāžas kā lādīte un nav ne ar ko notrulināms.

T. H. Vaits. Gramata par zvēriem

Daudzās pētniecības jomās savvaļas dzīvnieki ir zooloģijas jēlmate- riāls, tādēļ viņu eksistences turpināšanās ir būtiski svarīga. Mums vēl ļoti daudz kas jāizzina par mūsu pašu evolūciju, izturēšanos un slimī­bām, un vispirmām kārtām par mūsu attiecībām pret apkārtējo vidi. Cilvēkam dots spēks zināmā mērā kontrolēt dabu, bet, no otras puses, arī viņš ir dabas sastāvdaļa, un pats sevi pilnīgi izprast cilvēks var vienīgi ciešā sakarā ar dabu un savvaļas dzīvniekiem. Kerolaina Džārvisa. Zooloģisko dārzu loma zinātnē un dabas aizsardzībā

Pitagors saka: «Čūskas ir radītas no miroņu mugurkaula smadze­nēm …» Un, ja mēs uzskatām šos vārdus par pareiziem, tad viss sa­skan: tā kā Čūska ir vainīga pirmā Cilvēka nāvē, tad vienīgi ar cil­vēka nāvi čūska var iemantot dzīvību..

T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem

Nav šaubu, ka cilvēki vēl joprojām nožēlojami maz zina par pasaules dzīvības norisēm. Daudzās vietās uz planētas mēs nododamies iznīcināšanai tik drausmīgā tempā, ka neatliek pat laika nosaukt vārdā vai zinātniski fiksēt to, ko mēs iznīcinām, nemaz nerunājot par iespēju noskaidrot, cik svarīgs tas ir no bioloģiskā aspekta. De­rētu atcerēties, ka, iznīdējot vienu sugu, mēs līdz ar to apdraudam vai iznīcinām saimnieku vairākiem satelītiem, kuru dzīvība atkarīga no šās sugas eksistences. Nocērtot koku, cilvēks nenogalina šo koku vien, bet iznīcina ve­selu lielu, dzīvībā ņudzošu pilsētu, jo šajā kokā patveras daudz dažādu dzīvu būtņu. Visam, ko mēs darām, iespē­jamas tālejošas sekas, kaut arī tās nav pirmajā mirklī saskatāmas; un pienāks laiks, kad šīs sekas gaužām nepa­tīkamā kārtā ietekmēs cilvēces dzīvi. Cilvēki mēdz sevi mierināt ar vecumveco teicienu: «Dabu var kaut vai ar dakšām izvandīt, un tomēr tā atjaunosies.» Vārds, kas šai sakarā iegaumējams, ir «dakšas». Kamēr dakšas bija vismodernākais cilvēka ierocis cīņā pret dabu, šis tei­ciens atbilda patiesībai; taču tagad mēs uzbrūkam dabai ar insekticīdiem, buldozeriem, elektriskajiem zāģiem, mākslīgi izraisītiem plūdiem, cilvēka radītiem lūžņiem un drazu; uzbrūkam sistemātiski, nežēlīgi, un daba vairs nespēj atjaunoties.

Man pagalam apnicis mūžīgais jautājums, kāds labums tiekot no dzīvniekiem, kurus es cenšos saglabāt. Ko labu kaut kāds nenozīmīgs tropu dzīvnieks spējot darīt cil­vēkam, kas dzīvo Sidnejā, Volgogradā, Čikāgā vai Pe­kinā?

Uz šo jautājumu ir divas atbildes. Pirmkārt, mums nav nekādu morālu tiesību iznīcināt sugas, kuru attīstībai bijuši nepieciešami miljoniem gadu un kurām ir tādas pašas tiesības dzīvot uz šīs planētas kā mums. īstenībā tārņ ir lielākas tiesības, jo tās nekad nav mēģinājušas pārkāpt dabas nospraustās robežas un vairumā gadījumu dara labu videi, kurā dzīvo. To, savukārt, nevar apgal­vot par tā saukto civilizēto cilvēci, lai cik mēs mīlētu savas sugas pārstāvjus. Otrkārt, ja nu mēs savā augst­prātībā, pamatojoties uz to, ka esam radīti «pēc dieva ģīmja un līdzības», uzskatām, ka pastāvēt drīkst vienīgi tie radījumi, kuri noder cilvēkam (šī Vecās derības no­daļa ir uzņēmusies milzu atbildību), tad uz jautājumu «kāds no tiem labums?» atbilde ir gaužām vienkārša: mums pagaidām vēl nav ne mazākās nojausmas par to, kas cilvēcei nāk par labu un kas ne.