DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Orangutani, šķiet, ir visretākā un savvaļā visvairāk apdraudētā cilvēkpērtiķu suga. Ir aprēķināts: ja Borneo orangutana un viņa Sumatras pasugas, izspiešana no ierastajām dzīves vietām netiks ļoti stingri kontrolēta, šie brīnišķīgie primāti savvaļā izmirs tuvākajos divos gadu desmitos. Ja šī prognoze atbilst patiesībai, kā tas diemžēl laikam ir, tad ārkārtīgi nepieciešami ir ieaudzēt orangutanu vaislas kolonijas zooloģiskajos dārzos ne tikai tādēļ, lai aizkavētu savvaļas populācijas samazinā­šanu, izķerot dzīvniekus, bet ari tādēļ, lai saglabātu šo sugu — kaut vai vienīgi nebrīvē.

Mums laimējies iemantot tiklab Borneo orangutana, kā arī tā Sumatras pasugas pārstāvjus un iegūt no abējiem pēcnācējus. Kad Borneo orangutana mātīte Bali kļuva grūsna, mēs viņu atšķīrām no tēviņa — Oskara, jo visi vienprātīgi domājām, ka Oskars, kaut arī majestātisks un neapšaubāma personība, tomēr ir gatavais velns. Neviens neņēmās paredzēt, kā viņš izturēsies pret mazuli. Tā viņš Bali grūsnības pēdējā laikā nodzīvoja vecpuisī. Pēdīgi Bali piedzima jauks, sprigans mazulis, kuru nosaucām par Surabaju.

Bali bija tik jauka, maiga un vientiesīga, ka mēs viņu uzskatījām par mazliet nepilnīgu. Un tā bija mūsu laime, ka tā domājām, jo, lai gan Bali bija par mazuli sajūsmi­nāta un ar to milzīgi lepojās, viņai nebija ne mazākās nojēgas, kā ar to apieties. Pastāv visā pasaulē pieņemts uzskats, ka cilvēkpērtiķu mazuļi dzimumiemaņas iegūst, novērojot, pieaugušos dzīvniekus; jauns tēviņš iemācās pāroties, vērodams savu tēvu, bet jaunule mātīte mācās mazuļu aprūpēšanu no mātes. Mūsu bērni darbojas ar lellēm; jaunie pērtiķēni praktizējas ar dzīviem mazuļiem. Bet, ja cilvēkpērtiķis tiek sagūstīts ļoti jauns, tam nav iespējas apgūt šīs iemaņas un tādēļ var rasties lielas grū­tības vēlāk, kad pērtiķienei pašai piedzimst mazulis.

Bali nokļuva pie mums divus gadus veca, tātad viņai droši vien bija gadījies novērot mazuļu aprūpēšanu sav­vaļā. Var jau būt, ka viņa šo to redzējusi, bet atkal aiz­mirsusi, un, kā jau minēju, viņa gan bija ļoti jauka un maiga, taču nebija pārslogota ar saprātu. Lai nu būtu kā būdams, par meitu viņa izrādīja nepārprotamu sa­jūsmu, kārtīgi to apkopa un notīrīja un pēc tam cieši ieskāva rokās. Un tad viņai likās, ka nekas vairāk ar tādu mazuli nav darāms. Nabaga mazais pērtiķītis, ik pa brīdim mainīdams vietu no mātes gurna uz viņas mugu­ras, rausdamies pāri galvai, izmisīgi un nesekmīgi mek­lēja pupu, kur pazīsties, bet Bali sēdēja un staroja laimē.

Beidzot bijām spiesti iet iekšā pie viņas krātiņā un parādīt, kā jātur mazulis, lai tas varētu zīst. Tas prasīja vairākas dienas, taču pēdīgi viņa saprata, kas darāms, un šķita pilnīgi apburta no tāda jaunuma mazuļa audzēšanā.

Gaužām nelaimīgi sagadījās, ka tēviņš, tas pats Oskars, nomira — par šo zaudējumu pastāstīšu vēlāk. Kad pie­nāca laiks Surabaju atšķirt no mātes, mēs salaidām Bali kopā ar jaunu orangutanu, kuru nosaucām par Džailzu. Lai gan Džailzs bija daudz jaunāks par Bali, viņi satika gluži labi, un mēs cerējām, ka viņi veiksmīgi sapārosies.

Nelaimīgā kārtā Džailzam ir īsts Makiavelli raksturs un viņam patīk izjaukt visu, ko mēs darām. Kad mēģinā­jām iegūt no Bali urīna paraugu, lai aizsūtītu to uz labo­ratoriju un uzzinātu, vai Bali ir grūsna, Džailzs darīja visu iespējamo, turklāt ļoti efektīvi, lai mums tas neiz­dotos. Mēs, protams, vēl kādu laiciņu centāmies panākt savu, bet tad nomierinājāmies un padevāmies maldīgai drošības sajūtai, jo Bali neizskatījās grūsna. Orangutā­niem ir visai apaļš vēders un tādēļ grūsnību grūti no­teikt, pie tam pirmajā reizē Bali apmēri bija milzīgi, tur­pretī tagad viņa izskatījās tikai mazliet piebrieduši. Bijām pārliecināti, ka viņa nav grūsna. Un tad, kamēr mēs vēl joprojām centāmies atvilt Džailzu, lai iegūtu urīna paraugu, viņa dzemdēja. Tas bija noticis ļoti agrā rīta stundā, kad darbinieki tikko bija atnākuši uz darbu. Džailzs bija nozadzis mazuli un to nogalinājis. Vienīgais pozitīvais šajā gadījumā bija tas, ka mēs nu vismaz skaidri zinājām: nākamajā reizē pirms mazuļa piedzim­šanas Džailzs jāaizvāc, taču šī atziņa bija pirkta par dārgu cenu un notikušais negadījums aizkavēja mūsu vaislas programmas izpildi par veselu gadu.

Ar Sumatras orangutāniem Gambaru un Džīnu situā­cija bija citāda. Džina pēc dabas bija īgna un neuzticīga, turpretī Gambars — viens no saprātīgākajiem pērtiķiem, kādus vien man savā mūžā bijis gods satikt. Jau pirmajā mirklī, ar viņu sastopoties un ielūkojoties modrajās, vē­rīgajās acīs, atklājās viņa spēcīgais intelekts. Mēs viņu dabūjām no Londonas Zooloģijas biedrības, un, vēl at­razdamies tur, viņš bija apaugļojis mātīti un atstāts krā­tiņā, kad piedzimis mazulis; tā mēs. zinājām, ka viņam nav slepkavīgu tieksmju. Tomēr viņš bija tik varens augumā un spēka pārpilns (viņš viens pats rāpaļāja un kāpelēja vairāk nekā visi mūsu orangutani kopā), ka mums šķita: viņš savās straujajās pastaigās pa krātiņu nejauši varētu nogalināt vai sakropļot trauslo mazulīti. Pārdalījām Gambara un Džinas guļamtelpu tāpat, kā da­rījām gorillu mītnēs, proti, ar stieņu starpsienu. Mums likās, ka būs labi, ja Gambars, atrazdamies vienā pusē,, varēs redzēt Džinu ar atvasīti otrā pusē un pat pieskar­ties mazulim, ja Džina to atļaus, un tomēr nebūs riska, ka viņš, aizrāvies ar saviem cirka numuriem, neviļus varētu uzsēsties mazulim virsū.

Tajā svētdienas rītā, kad, pēc mūsu aprēķiniem, Džinai vajadzēja dzemdēt, Filips Kofijs, kurš pārzina lielo pēr­tiķu koloniju, redzēja viņu pošam no zāģskaidām guļ­vietu un nemierīgi rosāmies pa krātiņu. Iestūmām krā­tiņā pusķīpas salmu, no kuriem Džina tūdaļ sačubināja migu. Tad viņa tajā apgūlās augšpēdu, plaši ieplestām kājām un ļoti ātri, bez mazākajiem sarežģījumiem viņai piedzima dūšīgs vīriešu kārtas mazulis. Gambars, kuram bija iespēja redzēt gan Džinu, gan mazuli, izrādīja par notiekošo visai dzīvu interesi.

Pēc apmēram četrdesmit septiņām dienām, kad mazu­lis, kuru nosaucām par Tunku, bija paaudzies un pieņē­mies spēkā, Džīna sāka ar viņu- rotaļāties, balansēdama viņu uz rokām un kājām un šūpodama pa gabaliņu no sevis gaisā. Vēlāk viņa bieži vien ļāva mazajam kāpaļāt pa starpsienas stieņiem, kur Gambars varēja ar to paro­taļāties un, izbāzis rokas pa stieņu starpu, tam ari pie­skarties. Gambars allaž izturējās apbrīnojami maigi, ko nemaz nevarēja gaidīt n'o tik liela un strauja tēviņa. Lā­giem viņš notupās uz grīdas un izbāza rokas pa stieņu starpu. Tunku nosēdās tēva plaukstās, un tēvs viņu uci­nāja; šķiet, šī izprieca abiem sagādāja varenu prieku. Kad mazais bija jau pietiekami spēcīgs un mobils, ielai­dām Gambaru atpakaļ pie Džīnas un mazuļa. Viņš uzve­dās nevainojami. Tunku reizumis izrāpojās pa tēvu pēc sirds patikas, un Gambars neiedomājamā pacietībā ļāva, lai mazais viņam plūkā matus, izpētī viņa ķermenī katru vietiņu, baksta viņam ar pirkstiem acīs, un neprotestēja pat tad, kad dēlēns izčiepa viņam kumosu no mutes.

Vairākums cilvēkpērtiķu spēj staigāt divkājās kā cil­vēki, bet tikai mazu gabaliņu, turklāt ceļos ieliektām kājām. Taču Gambars prata iet stalti, taisnām kājām, liekot visu pēdu uz zemes; viņš savā grīļīgajā gaitā līdzi­nājās vecam, korpulentam pensionētam kara flotes ģe­nerālim, kas pastaigājas Braitonā. Viņš turklāt neapmie­rinās ar īsu brītiņu, bet dažkārt ilgi staigā pa krātiņu loku lokiem ar kareivīgu izteiksmi sejā, it kā inspicē­dams godasardzi. Šis skats gaužām uzjautrina pats par sevi, bet, kad Gambars tā soļoja apli pēc apļa, nesdams milzīgajās rokās savu mazo dēlēnu, aina bija tik ko­miska, ka neviens nespēja palikt nopietns.