DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Kad pēdīgi salaidām visus kopā, mātītes izturēšanos nemainīja. Bija skaidri redzams, ka N'Pongo, tik ilgi ju­tusies kā valdniece, uzlūko jaunpienācēju ar aizdomām un greizsirdību, bet arī ar zināmu piesardzību. Viņa bija nolēmusi turpināt uzņemto kursu, proti, izlikties, ka turpat 115 kilogramus smagais Džambo vispār neeksistē. Nendija turpretī tagad, kad varēja tik tuvu piekļūt die­vinātajam objektam, sāka izturēties vēl muļķīgāk, ja vien tas iespējams. Viņa aptupās dažus soļus no Džambo un nenovērsa no viņa sajūsmā mirdzošās acis. Kad vē­lāk Džambo, saulē gulēdams, atļāva Nendijai viņu pa- ieskāt, pērtiķiene nezināja aiz prieka kur dēties, tā at­spiedās pret viņa masīvo augumu ar tik stulbi lepnu cilvēka sejas izteiksmei līdzīgu izteiksmi vaigā, ka ne­viens nespēja noturēties nesmējies. N'Pongo bija maz­liet sašutusi par šo aizraušanos, taču joprojām prata saglabāt virskundzību pār Nendiju. Un tad pamazām starp N'Pongo un Džambo sāka veidoties nevēlamas at­tiecības.

Džambo, kaut arī dzīvē jau daudz pieredzējis, vēl bija ļoti jauns un pilns, citādi to nevar nosaukt, jaunības pārgalvības un parupja humora. Viņš zināja, ka N'Pongo viņu lāgā neieredz, un tas viņā izraisīja tieksmi uz blē­ņošanos. Viņš sāka dzīt dažādus skolaspuiku jokus un stiķus, kuri, kā mēs paši zinām, spēj pagalam nogurdi­nāt un nokaitināt. Viņš, piemēram, mēdza uzlēkt N'Pongo skaustā, kad viņa to vismazāk gaidīja, vai arī, garām drāzdamies, pieskriet klāt un paraustīt pērtiķieni aiz vilnas. N'Pongo tūliņ metās pretuzbrukumā, bet viņš aizbēga. Ķircināšana turpinājās, kamēr N'Pongo bija no­kaitināta līdz baltkvēlei un, nejēdzīgi spiegdama, sāka uzbrucēju vajāt; vajāšanā piedalījās arī Nendija, kura gan visai negribīgi nostājās draudzenes pusē. Visiem bija skaidri redzams, ka Nendija šādus Džambo uzma­nības pierādījumus uzskatītu par laimi un tādēļ ir ļoti pārsteigta par N'Pongo neizprotamo izturēšanos.

Džambo, gluži tāpat kā visiem muļķīgiem jokdariem, trūka mēra sajūtas. Viņš nekad nenodarīja N'Pongo no­pietnas sāpes (ja nerunājam par dažiem nenozīmīgiem kodumiem vai skrambām, kas gorillu rotaļās allaž ga­dās), bet, atskārtis, ka spēj izvest N'Pongo no pacietības, viņš to ķircināja bez žēlastības. N'Pongo pamazām sāka izskatīties saīgusi un saskābusi kā profesionāla humo­rista laulātā draudzene un, kas bija daudz ļaunāk, kļuva aizvien vājāka. Gribot negribot vajadzēja viņu un Džambo izšķirt, ļaujot viņiem brīvdabā uzturēties kat­ram savā vietā un sadalot Nendijas laiku starp abiem, lai Džambo negarlaikotos un N'Pongo nekļūtu greizsir­dīga.

Bet tad N'Pongo sāka meklēties, un pēkšņi viņai at­ausa gaisma, kādam nolūkam pasaulē ir gorillu tēviņi, kaut vai tāds muļķīgs jokdaris kā Džambo. Ne drusciņ nekautrējoties, viņa uzmācās Džambo, slaistīdamās gar guļamtelpas starpsienu, un, tikko viņus salaida kopā, viņi gandrīz tūliņ sapārojās. Visu meklēšanās laiku N'Pongo piecieta Džambo. Kaut arī tas viņai nebija tāds dievināms varonis kā Nendijai, miesīgajiem priekiem viņa tomēr nodevās pēc sirds patikas. Taču līdz ar mek­lēšanās perioda izbeigšanos viņu attiecības ieslīdēja ve­cajā gultnē. Atkal vajadzēja viņus izšķirt. Kaut gan turpmākajos mēnešos N'Pongo bija pret Džambo iecie­tīgāka, īsti savu labvēlību viņa izrādīja vienīgi meklē­šanās laikā. Mums būtu bijis daudz vieglāk, ja abi būtu dzīvojuši saticīgi, bet bijām pateicīgi par to pašu. Vis­maz viņi bija sapārojušies, tātad galvenais sasniegts. Arī Nendija meklēšanās periodā baudīja Džambo lab­vēlību, un mums nu atlika vienīgi gaidīt un cerēt, ka abas mātītes būs auglīgas, ka dzemdības norisēs labi un, kas vēl daudz svarīgāk, ka abas būs labas mātes.

Un beidzot mēs saņēmām no laboratorijas, uz kuru bijām aizsūtījuši jaunākos urīna paraugus, satraucošo vēsti, ka abas mātītes ir grūsnas. Pirmajai vajadzēja dzemdēt Nendijai. Sis pirmais gaidāmais gorillu pieau­gums izvērtās par neaizmirstamu notikumu. Nemaz jau nerunājot par pašām dzemdībām, gorillu vairošana ne­brīvē sākta tikai mūsu gadsimta sešdesmitajos gados, un vienīgi četrdesmit septiņus mazuļus līdz šim bija iz­devies izaudzēt. Mēs cerējām, ka sarežģījumu nebūs, kaut gan Nendijai tās būs pirmās dzemdības. Iekārtojām guļamtelpā iekšējo televīziju, lai varētu grūtnieci no­vērot augu diennakti; tādā kārtā konstatējām, ka Nen­dijai dzemdību sāpes sākās pulksten astoņos vakarā. Tūliņ tika izsludināta operācija «Gorilla».

Vairāku mēnešu ilgotnē, kamēr Nendija un N'Pongo brieda arvien apaļākas, mēs bijām sagatavojušies visām varbūtībām. Nedrīkstējām droši pieņemt, ka abas go­rillas būs labas mātes, nedz arī paļauties, ka dzemdības norisēs viegli un normāli; tādēļ bija jāizplāno viss un jāparūpējas par visu, sākot ar ķeizargrieziena iespēju un beidzot ar nepieciešamību atņemt mātēm mazuļus un barot tos mākslīgi.

Visticamāk likās, ka mums vajadzēs aizvākt Nendijas jaunpiedzimušo un pašiem uzņemties mātes lomu. Tādēļ dzīvojamā mājā tika iekārtota bērnistaba. Tajā ietilpa vēdināms sienas skapis, mazgāšanās ierīce un niša; šajā telpā novietojām divas barokameras un — tam laikam, kad mazie jau būs paaugušies — divus no klūgām pītus veļas grozus, kas tiem noderēs gan gulēšanai, gan sā­kumā rotaļām. Bērnistabu apsildīja radiators, tempera­tūra tika kontrolēta un regulēta no 21 grāda līdz 24 grā­diem. Turpat novietojām arī mašīnu autiņu mazgāša­nai un sildāmierīci to žāvēšanai. Bez tam, protams, bija jāparūpējas vēl par sīko inventāru, sākot ar zīdaiņu eļļu, losjonu un autiņiem un beidzot ar mērpudelītēm, ter­mometriem un plastikāta biksītēm. Kaut arī viss izmak­sāja diezgan dārgi, mēs tomēr Cerējām, ka tas nebūs jāizmanto.

Kad Nendijai pulksten astoņos tajā liktenīgajā vakarā sākās dzīšanās, mums likās, ka esam profilaktiski darī­juši visu, kas cilvēka spēkos. Pārējais tagad bija atka­rīgs no Nendijas, mēs varējām vienīgi vērot un steig­ties palīgā, ja radīsies nepieciešamība.

Tās bija stundas, kas plosīja mūsu nervus. No mirkļa, kad pamanījām pirmo dzīšanos, līdz tam brīdim, kad Nendija saņēma mazuli rokās, pagāja deviņas stundas un divdesmit četras minūtes — nepieredzēti ilgs laiks salīdzinājumā ar novērojumiem, ko par gorillu dzemdī­bām bijām savākuši no citiem zooloģiskajiem dārziem.

Mazulis piedzima tā sauktajā ventex. stāvokli, tas ir, ar sejiņu nevis uz augšu, bet uz leju, un šādā situācijā dzemdības neizbēgami ieilgst. Pienāca brīdis (Nendija jau bija pārsniegusi visus dzemdību ilguma rekordus), kad mēs, kaut negribēdami, tomēr nopietni sākām apsvērt nepieciešamibu ķerties pie ķeizargrieziena; taču beidzot izšķīrāmies to nedarīt, jo Nendija, kaut arī cieta sāpes un niķojās, bija fiziski ļoti spēcīga un veselīga. Par laimi, mazulis piedzima, pirms bija apritējis mūsu no­liktais laika limits.

Ikviena Nendijas kustība no sāpju sākuma brīža līdz pat mazuļa piedzimšanai tika reģistrēta — pavisam 260 vērojumi, tātad kopumā viens no pilnīgākajiem zināt­niskiem protokoliem, kāds jebkad sastādīts par gorillas dzemdību gaitu. Nendija rūpīgi notīrīja mazuli, apēda placentu un apvalkus. Pēc tam viņa ļoti maigi pieglauda jaunpiedzimušo pie krūtīm, un mēs jau sākām cerēt, ka viss būs labi. Bet tad atdūrāmies pret parasto klup­šanas akmeni. Nendijai nebija ne jausmas, ka jaunpie­dzimušo vajadzētu pabarot. Četras stundas pēc piedzim­šanas mazulis, kas bija vīriešu dzimuma, mēģināja zīst, bet Nendija viņu grūda nost no pupa.