DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Ir tūkstošiem piemēru, kuri skaidrāk par skaidru pa­rāda, ka mums jāizzina dzīvās dabas norises, pirms sā­kam dabu izmantot savā labā, to neiznīcinot; jāizzina, kā pat visneievērojamākā un šķietami nenozīmīgākā būtne spēj darboties cilvēces labā. Minēšu tikai trīs piemērus.

Saseksas grāfiste Anglijā bija slavena ar savu balto āboliņu, kas deva eksistences iespēju ļoti daudziem cil­vēkiem. Bet tad piepeši āboliņa ražas kļuva arvien naba­dzīgākas, un, lai fermeri centās kā cenzdamies, visi viņu pūliņi bija velti. Izmisumā viņi, pēdējo glābiņu meklē­dami, lūdza palīdzību dabaszinātniekam. Nejauši saga­dījās, ka cilvēks, pie kura viņi griezās, bija vīrs, vārdā Čārlzs Darvins. Izpētījis šo problēmu, Darvins paziņoja raižu māktajiem fermeriem, ka viņiem jātur vairāk kaķu; izdzirduši tādus vārdus, zemnieki nodomāja, ka vecais zēns droši vien ir jucis.

Izrādījās, ka ir tikai viena kameņu suga ar pietiekami garu snuķīti, lai apputekšņotu visai grūti apputekšņoja- mos āboliņa ziedus. Šīs kamenes ierīkoja midzeņus dzīv­žogu apmalēs. Turpat žogu apmalēs mitinājās arī kāda lauku peles suga — grauzēji, kam kārojās medus; peles uzkārpīja kameņu midzeņus un izēda medu un perus. Minētajā laikā peles bija ļoti savairojušās, bet to dabisko ienaidnieku — plēsoņu — skaits nebija pieaudzis tikpat strauji. Pastiprinātie grauzēju uzbrukumi kamenēm bija tik katastrofāli, ka jūtami samazinājās āboliņa raža.

Brazīlijā zemkopji nosprieda, .ka ir muļķīgi tik vērtīgai kultūrai kā Brazīlijas riekstkoki ļaut izklaidus un nekār­tīgi augt mežos, kā daba iekārtojusi. Daudz saprātīgāk būtu tos audzēt kārtīgās rindās plantācijā kā jebkuru citu kultūru. Tā arī izdarīja; koki auga, plauka un ziedēja, bet neizprotamā kārtā nedeva neviena rieksta. īpašos pē­tījumos noskaidrojās, ka situācija ir visai līdzīga gadī­jumam ar kamenēm un āboliņu. Šķiet, Brazīlijas riekst­koka ziedi veidoti tā, ka tos spēj apputekšņot tikai vie­nas sugas bites, kuras ir pietiekami spēcīgas, lai atvērtu kaut ko līdzīgu lūciņai un iekļūtu ziedā. Bites konstatēja, ka plantācijās nav citu puķu, no kā sūkt, kad riekstkoki nezied, un tādēļ gluži saprotamā kārtā nelidoja uz māk­slīgi radītajām plantācijām, bet palika mežos, kur pārti­kas bija pārpārēm augu gadu.

Un tad gadījums ar necilo bruņnesi — šķietami pilnīgi nenozīmīgu dzīvnieku, kas cilvēkam nevar nekur lieti noderēt, ja nu vienīgi ēšanai vai (kā to praktizē Pa- ragvajā) atdodot savu ādu ģitāru pagatavošanai. Un to­mēr ir ļoti iespējams, ka šis it kā nekam nevajadzīgais radījums var kļūt cilvēcei ārkārtīgi noderīgs. Bruņneši varbūt savas ļoti zemās ķermeņa temperatūras dēļ ir vie­nīgie, kuru organismā cilvēka lepras baciļi uzkrājas tik lielā daudzumā, ka var iegūt vakcīnu pret šo slimību.

Minētie piemēri, manuprāt, pietiekami skaidri pierāda, ka vairāk nekā nepieciešams ir pēc iespējas ātrāk izzināt visas mūsu apkārtējās vides norises.

Ja jūs parastajiem vidusmēra cilvēkiem vaicāsiet, kā­dam nolūkam pastāv zooloģiskie dārzi, vairums atbildēs: «Izklaidei», un tikai nedaudzi ieminēsies: «Tādēļ, lai mēs varētu vērot dzīvniekus.» Ja zooloģiskie dārzi ir pieļā­vuši, ka tiem uzlipina izpriecu vietas etiķeti, pielīdzinot tos atrakciju būdām vai zirgu skriešanās sacensībām, tad tie paši ir vainīgi, jo ilgus gadus pārāk daudz laika zie­dojuši, lai kļūtu līdzīgi cirkam, un pārāk maz, lai novē­rotu savus dzīvniekus vai vāktu informāciju par tiem. Patiesi, ja muzeji ar savu materiālu būtu rīkojušies tik­pat bezatbildīgi un izšķērdīgi, kā to darījuši zooloģiskie dārzi, tie jau sen būtu slēgti.

Lai savvaļas dzīvnieku kolekciju turētu nebrīvē, jābūt trejiem mērķiem: pirmkārt, izvērst iespējami pilnīgas visu sugu bioloģiskās studijas, īpaši tajos aspektos, kas savvaļā pārāk grūti noskaidrojami un pārāk dārgi iz­maksā, bet kas var palīdzēt šo sugu saglabāšanā to da­biskajā vidē; otrkārt, paglābt apdraudētās sugas no iznī­cības, izveidojot ideālos apstākļos vaislas grupas un vē­lāk izstrādājot programmu dzīvnieku palaišanai atpakaļ brīvē, lai nodrošinātu sugām pastāvēšanu nākotnē; treš­kārt, plaši izskaidrojot šo darbu masām, pārliecināt cil­vēkus par vispārējas dabas aizsardzības nepieciešamību.

Dažādu sugu dzīvu pārstāvju kolekcijas rūpīga un pa­matīga izpēte spēj sagādāt ļoti vērtīgu materiālu sugu saglabāšanai tiklab ar vaislošanu nebrīvē, kā ar attiecī­gajiem aizsardzības pasākumiem savvaļā un sniegt ba­gātu informāciju, kurai būtu ļoti liela vērtība gan biolo­ģijas zinātnē, gan praksē. Tādēļ dzīvu dzīvnieku zināt­niskai izpētei jākļūst par ikviena zooloģiskā dārza vai jebkuras citas savvaļas dzīvnieku kolekcijas galveno

mērķi. Informācijai jābūt tik plašai un detalizētai, cik vien iespējams; rezultāti jāapkopo un jāpublicē, lai ari citas organizācijas varētu izmantot novērojumos un se­cinājumos savākto ražu. Ja to visu nedara, tad savvaļas dzīvnieku kolekcijas turēšanai nav attaisnojuma; ja mi­nētais netiek ievērots, tad zooloģiskais dārzs kļūst par tādu pašu patētisku, arhaisku, nevajadzīgu iestādījumu, kādas bija deviņpadsmitā gadsimta zvērnīcas un atrak­ciju būdas.

Varētu likties, ka nav nekādas vajadzības šos vienkār­šos, visiem saprotamos faktus sevišķi uzsvērt, tomēr pa­saulē diemžēl bijuši (un ir vēl šobaltdien) nesamērīgi daudz zooloģisko dārzu, kuri neiedomājami nevērīgi iz­turas pret to, kas īstenībā ir šo dārzu raison dētie [2] . Pār­lieku daudzās kolekcijās informācijas sistēmas vispār nav, vai arī, ja ir, tad tā izceļas vienīgi ar savu primitī­vismu un satura nabadzību. Runāsim atklāti: neviens necer sastapt zinātni gadatirgus laukumā, cirkā vai citā zooloģiskā ekstravagancē, bet ikviens meklēs zinātnisku pieeju respektablā zooloģiskajā dārzā vai citā savvaļas dzīvnieku kolekcijā, kas nevēlas tikt ieskaitīta zvērnīcu kategorijā.

Manuprāt, nav nemaz iespējams pietiekami stingri uz­svērt, ka, novērojot dzīvniekus kārtīgi vadītā zooloģis­kajā dārzā, biologs savām studijām iegūst nesalīdzināmi vairāk nekā vislabākajā muzejā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka zooloģiskajā dārzā viņš var vērot neierobežotu daudz­veidību, ko viņam demonstrē dzīvi radījumi. Un tomēr jāpiemin skumjais fakts, ka līdz šim tikai pavisam ne­daudzi zooloģiskie dārzi tiek izmantoti šāda veida zināt­niskajai pētniecībai.

1963. gadā, kad trests tikko sāka savu pastāvēšanu, es cieši nolēmu, ka mēs jau tūliņ izveidosim zinātnisku in­formācijas sistēmu, kura, kā cerēju, vērsīsies plašumā un nozīmībā līdz ar tresta darbības paplašināšanos. Tur­pmākajos gados esmu kontaktējies ar daudziem zooloģis­kajiem dārziem visās pasaules malās, interesējoties par informatīvu datu apkopošanas sistēmu, un daudzos gadī­jumos iepazinies ar to tieši uz vietas. Gandrīz visur, kur informatīvo datu sistēma vispār pastāvēja (lielākajai da­ļai dārzu tās nebija), tā bija absolūti nederīga. Tā nu mēs

bijām spiesti sākt no A, kas daudzējādā ziņā varbūt ari bija vislabākais.

Plānošanas stadija, radot informācijas sistēmu, ir ērk­šķiem klāts ceļš. Daudz no tā, kas sākumā liekas pavisam vienkāršs un nevainīgs, pēkšņi pārvēršas par Gordija mezglu, ko sasējis piedzēries galvkājis. Tomēr pamazām, turklāt ne bez strīdiem un šaubīšanās, mēs izstrādājām sistēmas pamatstruktūru. Tā radās sūrā darbā un pārdo­mās, kur piedalījās rīcības komiteja un zooloģiskā dārza darbinieki, kuriem taču galu galā vajadzēs izdarīt ierak­stus un turēt visu sistēmu kārtībā. Tiekdamies izvairīties no pārliekas vienkāršošanas, mēs centāmies arī uzma­nīgi apbraukt apkārt nevajadzīgas komplicētības atva­riem. Pārmērīgi sarežģīta datu sistēma, lai kādi informā­cijas dārgakmeņi slēptos tās labirintos, nekam neder. Sistēmai jākļūst par darbarīku, ko spēj izmantot jebkurš.