DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Atcerēsimies, ka senatnē cilvēki pielūdza dzīvniekus (dažuviet šis paradums saglabājies arī šobaltdien); vēl ne visai sen cilvēki ticēja, ka pasaulē ir vienradži, ka krupim galvā paslēpts dārgakmens, ka bezdelīgas pār­ziemo dūņās dīķu dibenā. Savā lieliskajā grāmatā «Putnu folklora» Edvards A. Armstrongs min «zinātniskas pēt­niecības» piemēru diezgan netālā pagātnē:

«Septiņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Džons Obrijs raksta: «Baronets sers Benets Hoskinss man pastāstīja, kādu eksperimentu izdarījis viņa parku uzraugs Mor- hemptonā Herfordšīras grāfistē. Viņš, proti, iedzinis kokā naglu, aizsprostodams dzeņa ligzdas ieeju, jo pastāv ticē­jums, ka dzeniene atradīšot un atnesīšot kādu lapu, lai

ieeju atbrīvotu. Koka pakājē viņš noklājis baltu pa­lagu, un, raugi, jau pēc dažām stundām nagla no koka izkritusi un uzraugs to atradis guļam uz palaga. Kas tā ir par lapu? Stāsta, ka šim nolūkam noderot ķekarpapar- des lapa. Eksperimentu nav grūti atkārtot.»»

Tādi priekšstati bija lauku muižniekiem pirms pāris gadsimtiem. Sie izglītotie džentlmeņi bija zinātkāri, lab­prāt eksperimentēja, bet izvēlējās gaužām paviršas me­todes un pārlieku lēti noticēja eksperimentu rezultātiem. Džons Rejs atrada varen progresīvu atbildi:

«Tāds nostāsts …, neapšaubāmi, ir izgudrots, tomēr šis izcilais dabaszinātnieks apgalvo: viņa meita esot no­mirusi ar dzelteno kaiti tādēļ, ka slimnieci ārstējuši ar visādām jaunmodīgām zālēm, nevis ar vecveco ārstnie­cības līdzekli — alu, kam piejaukti zirga mēsli.»

Protams, kopš tiem laikiem mēs esam uzzinājuši ļoti daudz par dzīvnieku uzvedību un pasaules ekoloģiju vispār, taču mums jāatzīst: lai cik plašas mūsu zināša­nas, tās tomēr ir aplam niecīgas salīdzinājumā ar to, kas vēl jāizzina. Ja mums izdevies kaut ko noskaidrot par Vienu zvaigzni debesīs, tas nenozīmē, ka esam izpratuši Visumu.

Noslēgumā gribu teikt: informācijas uzkrāšanas sistē­mas kvalitāte ir atkarīga no cilvēkiem, kas ar to nodar­bojas; cilvēkiem, kuru rokās tā nokļuvusi, tā jāpapla­šina, jāveido tālāk, jāuzlabo, jāgroza un, ja nepiecie­šams, jāiznīcina un jāsāk viss no gala. Mūsu kartotēkā svarīgākais ir tas, ka tai savus novērojumus pievieno jebkurš darbinieks, vienalga, vai tas ir kvalificēts vai nekvalificēts, ja vien viņš diendienā saskaras ar dzīv­niekiem. Tieši šāda pieeja piešķir novērojumiem vēr­tību. Skaidrs, ka tādā dzīvnieku kolekcijā kā mūsējā nav vajadzīgs kabineta zinātnieks ar baltu, iecietinātu ap­kaklīti, kurš apskata dzīvniekus reizi mēnesī un gadiem smeļas zināšanas no citu cilvēku novērojumiem. Vēl jā­atgādina viens: nedrīkst pieņemt, ka cilvēki, kas vāc un krāj informāciju, ir viszinoši. Lai cik brīnišķīgi būtu zināt visu, tas nav panākams nedz ar pieredzi, nedz ar reliģisku audzināšanu un pat nedz ar augstskolas izglī­tību.

Var vienīgi balstīties uz to, ka zemē, kur visi ir akli, pat spieķis palīdz tikt kādu soli uz priekšu pretī izziņai.

Stāsta, ka zebiekstes esot vaieni dakteri: kad viņu mazuļi nogalināti, viņas spējot tos atdzīvināt, ja vien tiekot tiem klāt.

T. H. Vaits. Grāmata par zvēriem

Violeta lielā mīlestībā noadīja vilnas mētelīšus vairākām zivtiņām, un Slingsbijs tām iebaroja opiļa piluliņas, tā ka zivtiņas tik gādīgā kopšanā atsila un saldi aizmiga.

Edvards Līts

Heiba Sacta. Senie romieši ticēja, ka «svētā zāle» — verbena — dziedinot negantu zvēru kodienu brūces, apturot čūsku indes iedar­bību, glābjot no mēra, novēršot burvestības ļaunumu, samierinot ar ienaidniekiem utt.

Brūvera. Frazeoloģijas un teiksmu vārdnīca

Atklāt un noskaidrot kāda dzīvnieka slimību un pēc tam ķerties pie ārstēšanas ir tik neaprakstāmi grūts uz­devums, ka tas liktu nodrebēt pat Florensas Naitingei- las* drosmīgajai sirdij. Iedomājieties pacientu, kas ne tikai neprot pateikt, kur viņam sāp, bet daudzos gadīju­mos, tieši otrādi, visiem spēkiem cenšas neizrādīt vai noslēpt slimības simptomus; pacientu, kas, cieši pārlie­cināts, ka gribat viņu noindēt, konsekventi noraida vi­sas zāles, lai cik rūpīgi tās būtu ieslēptas gaļā, banānā vai šokolādē; pacientu, kas (tādēļ, ka jūs nespējat viņam neko ieskaidrot) jebkuru jūsu rīcību, sākot ar rentgenu un beidzot ar injekciju, iztulko kā uzbrukumu viņa dzī­vībai, viņa pašcieņai vai abām kopā.

Cilvēkam, kas ķeras pie slima dzīvnieka ārstēšanas, jābūt apveltītam ar Ijaba pacietību, Sīzifa skaudro ne­atlaidību, Jūdasa divkosību, Samsona spēku un Zāla­mana gudrību, tikai tad ir cerības gūt panākumus — ja jums piedevām vēl ir velnišķīga laime.

Savvaļas dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā (kur jūs sa­viem dzīvniekiem vienlaikus esat namdaris, uzturzinis, krātiņa tīrītājs, pavārs un veterinārsts) var uzkrāt visai daudz zināšanu, kā rīkoties, ja dzīvnieks saslimst. Ja jūsu aprūpē ir kolekcija ar pārsimt dzīvniekiem un jūs at­rodaties 140 jūdzes no tuvākās apdzīvotās vietas (kas nevar lepoties ar ārstu, nemaz nerunājot par veterinār­ārstu), jums jāatrod pašam sava pieeja. Tajā, protams, nebūs nenieka no Hārlijstrītas dakteru liegās bezrūpī­bas, un, ja Britu ārstu apvienības vīriem gadītos redzēt jūs darbā, jūs nezin vai paliktu dzīvs, kad viņu bardzība nolītu pār jūsu galvu.

Kurš cienījams Hārlijstrītas ārsts gan ņemtos uzmaukt galvā pacientam (šai konkrētajā gadījumā mangustam) vecu čību, lai izdarītu tam klizmu ar odekolona pulve- rizatoru (kuru mums izmisīgā nepieciešamībā bija izde­vies nopirkt afrikāņu ciema tirgū)? Kurš respektabls Hārlijstrītas speciālists noģērbtos apmēram divsimt ļoti ieinteresētu afrikāņu klātbūtnē kails līdz ādai un dur­stītu savu miesu neskaitāmās vietās ar injekcijas adatu tādēļ vien, lai pārliecinātu ārkārtīgi aizdomīgu (un ļoti spēcīgu) paviānu, ka tā ir ļoti interesanta nodarbība, kas tikko nākusi modē? Kurš godājams dakteris no Hārlijstrī- tas būtu ar mieru, paklausīdams savas profesijas aicinā­jumam, likties gultā kopā ar jaunu šimpanzi (kas slimo ar bronhītu) un paciest, ka pērtiķis visu nakti cenšas uz­sākt jautras karaspēles, baksta ar pirkstu klātgulētājam acīs un ik pusstundu neskopojoties dziļā apmierinājumā atvieglo pūsli? Vai kādam Gaja, Bārta, Edinburgas vai citas universitātes absolventam draud briesmas, ka pa­cients ieknābs viņam kreisajā nāsī, kamēr viņš tam ap­kops salauzto spārnu? Man tā atgadījās, kad iešinēju tīģergārņa spārnu, un sāpes un sastrutojumu, kas vēlāk izcēlās, gaužām nepilnigi kompensēja apziņa, ka putns nebija trāpījis mērķī. Mērķējis tas bija man acī.

Es nepavisam nevēlos nopulgot medicīnas profesiju, gribu tikai teikt, ka cilvēku ārstiem ir ļoti piemīlīgs darbs salīdzinājumā ar tiem dziedniekiem, kuriem jāsa­skaras ar slimu dzīvnieku. Nezinu, vai ierindas terapeits izmisumā nesaplēstu savu ārsta diplomu, ja viņam gadī- tos ārstēt trīsdesmit septiņus pērtiķus, kas slimo ar akūtu caureju, jo afrikāņu zēns parastā alus rauga tablešu vietā tos sabarojis ar caurejas tabletēm, un tas viss no­tiek desmit minūtes pirms tam, kad jāsēžas kuģī, kura kapteinis plaši pazīstams ar to, ka necieš dzīvniekus. Bet, lai cik nogurdinoši ir šādā veidā gūt pieredzi, tas ir ļoti labs pamats jūsu zināšanām par visu, kas var atgadīties un ko varat gaidīt vēlāk. Un tad, kad beidzot uzsmaida veiksme, jūs jūtaties gan pārsteigts, gan lai­mīgs.