DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

«Viņš bija pavisam apātisks, vāji reaģēja uz pieskar­šanos: acis iekritušas, skatiens stiklains; pret apkārtni viņš izturējās vienaldzīgi un bieži vien nespēja noturēt skatienu fokusā. Acu āboli iegrimuši dobuļos, viņš izska- tljās tieši kā mazs cilvēkbērns, kuram atūdeņots orga­nisms. Mēle sausa un āda uz vēderiņa šļaugana: kad to saņēmu starp rādītājpirkstu un īkšķi un pēc tam palaidu vaļā, tā neatkrita atpakaļ spraigi, kā parasts. Bija skaidrs, ka nekavējoties kaut kas jādara, lai mazulis pēc iespējas drīzāk atžirgtu. Ja izdotos panākt aizturi, Mamfe ātri vien atgūtu spēkus. Tā kā nebija nekādas iespējas izdarīt in­travenozu injekciju, izmēģinājām trīs dažādus ārstēšanas paņēmienus.

Intraperitoneālā tiansfūzija. So metodi Kārters bija aprakstījis un 1953. gadā plaši lietojis Āfrikā, lai rehidra- tizētu stipri atūdeņotu bērna organismu, un mazie pa­rasti netika izrādījuši gandrīz nekādu pretošanos. Toties Mamfe protestēja gluži mežonīgi un no nepārtrauktās brēkšanas tā pieauga spiediens vēdera dobumā, ka drau­dēja briesmas ar injekcijas adatu iedurt zarnās. Tādēļ adatu izvilka, līdzko bija ievadīti 50 ml Hartmaņa šķī­duma; pēc tam vajadzēja meklēt citu ārstēšanas paņē­mienu.

Zemādas infūzija gurnos. Bija konstatēts, ka Mam- fem ir ļoti vaļīga āda gurnu anteromediālajā daļā, tādēļ nolēma izmēģināt paņēmienu, ko pediatri jau agrāk plaši izmantojuši bērnu slimnīcās: ievadīt zem ādas 150 vie­nību hialuronidāzes, kas izšķīdināta 500 mililitros Hart­maņa šķīduma. Izrādījās, ka bez grūtībām katrā gurnā zemādas audos var ievadīt 80 ml Hartmaņa šķīduma, un atlika vienīgi pabrīnīties, cik ātri šķidrums uzsūcās: ra­dās iespaids, ka nepieciešamības gadījumā Mamfem va­rētu iešļircināt divtik šā šķīduma.

Barošana pa caurulīti. Tā kā Mamfe bija vēmis vie­nīgi pēc lomotila ieņemšanas, nolēma izmēģināt arī šo metodi. Aprēķināja, ka viņam jāuzņem vēl apmēram 180 ml šķidruma, lai aptuveni līdzsvarotu vajadzīgo šķid­ruma daudzumu viņa atūdeņotajā organismā. Medicīnas māsa mis Robinsa, kuras tiešajos pienākumos ietilpa pirms laika dzimušu cilvēkbērnu barošana, ievadīja Mamfem pa muti caurulīti tik ātri un veikli, ka viņš ne­paguva ne iepīkstēties. Lēnām pa caurulīti ielaida 180 ml tīra Hartmaņa šķīduma. Piedevām mazulis turpmākajās dienās ik pēc sešām stundām saņēma muskulī 50 mg am- picilīna un 25 mg kloksacilīna; mis Robinsa apmācīja zooloģiskā dārza personālu barošanā pa caurulīti. īsā laikā caurulītes ievadīšana vairs nesagādāja nekādas grū- tlbas. Mamfes ārstēšanas turpmākā gaita aprakstīta citā vietā, taču organisma atūdeņošanos mēs pārvarējām, un pēc tam šī problēma vairs nekad mums nav radījusi grū­tības.»

Nekad nespēšu aizmirst, kā gorillu mazulis, kas bija tik apaļš, dzīvīgs un vesels, turpat mūsu acu priekšā ļoti īsā laikā sakritās un izkalta. Dr. Kārters man pastāstīja, ka šādi gadījumi esot visai parasti ar neiznēsātiem bēr­niem, kuri, pārvesti no speciāla izolatora, kur viņu kop­šana bijusi pastiprināti rūpīga, uz parasto palātu, bieži vien kļūstot par kolibaktērijas upuriem, jo nespēj preto­ties slimībai.

Protams, jādara viss iespējamais, lai profilaktiski no­vērstu infekcijas draudus. Mēs katru jauniegūtu dzīv­nieku turam pilnīgā atšķirtībā, kamēr izdarītas visas pār­baudes, un tikai tad pievienojam to kolekcijai. Sādā veidā var līdz minimumam reducēt iespēju uzņemt ko­lekcijā slimu dzīvnieku. Ja dzīvnieks šķiet savārdzis vai arī tam konstatēti iekšēji vai ārēji parazīti, viņu nošķir no citiem, kamēr briesmas vairs nedraud. Tā mēs cīnā­mies par to, lai neviens jaunpienācējs neievazātu nekādu sērgu. Sā iemesla dēļ mēs arī nepieņemam naftā samir­kušus vai slimus putnus, jo esam piedzīvojuši, ka tie ienes parazītu izraisītas infekcijas. Mēs nosūtām tos uz Dzīvnieku aizsardzības biedrības Džersijas nodaļu un va­jadzības gadījumā dodam padomus un sniedzam palī­dzību «no distances».

Karantīna un pārbaudes ir mūsu pirmā aizsardzības līnija, taču esam konstatējuši, ka arī tā diemžēl nav ne­salaužama. Piemēram var minēt aspergilozi, ko izraisa patogēna sēnīte, kura iekļūst putnu plaušās. Pret šo sli­mību nav nekādu zāļu. Netrūkst pierādījumu, ka putns spēj gadiem ilgi nodzīvot ar slēptu infekcijas formu. Bet, tiklīdz putns pārdzīvo lielāku satraukumu, piemēram, ja viņu noķer, lai pārvietotu no viena aviārija otrā vai pār­sūtītu uz citu vietu, slimība uzliesmo, un putns īsā laikā ir pagalam. Bieži gadās, ka slimība ir norisējusi pilnīgi nemanāmi: šķietami vesels putns pēkšņi bez jebkāda re­dzama iemesla nobeidzas. Tikai sekcijā atklājas, ka tam plaušās bijis vesels sēnīšslimības perēklis. Jo iespēja­māks šāds pārsteigums ir ar tikko saņemtu putnu. Kā jau šai pašā grāmatā minēju, viens mūsu balto ausfazānu tēviņš bija inficēts ar šo kaiti un nobeidzās divdesmitčetras stundas pēc atvešanas. Ar Džersijā izaudzētajiem baltajiem ausfazāniem mēs esam piedzīvojuši to pašu. Esam tos nosūtījuši uz citiem zooloģiskajiem dārziem šķietami lieliskā kondīcijā un pēc tam saņēmuši ziņu, ka tie nobeigušies no aspergilozes divdesmit četras stundas pēc ierašanās jaunajā vietā. Acīmredzot putni bija infi­cējušies, kamēr vēl atradās pie mums, kaut arī nekādas pazīmes netikām manījuši.

Vēl bēdīgāks piemērs tam, kā piepeši var atklāties, ka spēcīgs, veselīgs, jautrs dzīvnieks sirgst ar nāvējošu kaiti, ir gadījums ar Oskaru — mūsu Borneo oīrangutanu tē­viņu. Mēs ieguvām Oskaru, kad viņš bija pavisam ma­ziņš. Bērnībā viņš pārcieta parastās saaukstēšanās un kāsa reizes, taču nopietni nekad neslimoja. Un tā viņš izauga par vienu no varenākajiem orangutāniem, kādus es jebkad esmu redzējis. No platās, gaļīgās sejas pretī raudzījās mazas saprātīgas ačteles. Oskars bija milzīgs; viņš bija pašā briedumā, un viņam bija divu vīru spēks. Un tad kādu dienu bez redzama iemesla viņš kļuva apā­tisks. Četras dienas vēlāk varenais un šķietami pilnigi veselais dzīvnieks bija pagalam.

Viss sākās ar to, ka viņš pilnīgi zaudēja interesi par barību. Tam varēja būt dažādi cēloņi, sākot ar saaukstē­šanos un beidzot ar zobu sāpēm, taču tajos retajos gadī­jumos, kad dzīvnieks pats izrāda, ka nejūtas vesels, mēs drošības labad allaž pieņemam visļaunāko. Kā parasti, kad runa ir par cilvēkpērtiķiem, mēs tūdaļ pieaicinājām abus veterinārus un arī cilvēku ārstu. Viņi tūliņ pārņēma Oskaru savā aprūpē un darīja visu, ko vien spēja izdo­māt, bet pēc tik niecīgām slimības pazīmēm bija grūti noteikt diagnozi.

Nākamajā dienā sākās caureja, un kopš šā brīža ar Oskaru ātri gāja uz leju. Diemžēl mēs nedrīkstējām viņu anestezēt, lai varētu pamatīgi izmeklēt, jo stāvoklis pa­sliktinājās tik strauji, ka anestezējot varējām viņu noga­lināt. Esam atzīmējuši kartītē, kā viss norisinājās.

Ceturtdien, 25. jūlijā 00.15. Dzīvnieks šķiet viegli klepojam. 00.40. Dzīvnieks izvemj mazliet šķidruma. 01.30—03.15. Dzīvnieks visu laiku ļoti nemierīgs, maz guļ un bieži maina stāvokli. Vēdera muskuļi

brīžiem saraujas, bet tikai vienu reizi dzīvnieks vemj. Acis ļoti spožas, slimnieks kļūst it kā možāks.

03.55. Pagriežas uz sāniem. Vēdera muskuļu kon- trakcijas, gāze.

04.10—05.40. Guļ diezgan ciešā miegā, šad tad mainīdams stāvokli. Elpas ātrums 21, 22 reizes mi­nūtē.