DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

05.40. Kļūst diezgan možs, atspiedies pret platfor­mas stieņiem, pieceļas sēdus. No piedāvātā dzēriena atsakās.

05.45. Snauž, gulēdams augšpēdu, brīžiem ieņur­das.

05.55. Pagriežas uz sāniem, pēc tam uz vēdera. Reaģē, ja viņu maigi uzrunā. Klusi ņurd. Piedāvā­jam dzert. Liekas, viņš pieņems dzērienu, jo piece­ļas sēdus, tad atkal atlaižas guļus.

06.00. Guļ ciešā miegā. Vēdera muskuļu kontrak- cijas nav vērojamas.

06.50. Pamostas. Ar lielu piepūli pieiet pie stie­ņiem. Ieņem divus malkus šķidruma, kam pievienots keflekss, tad lēnām noslīd gar režģiem uz grīdas,

07.05. Viss ķermenis trīc un raustās.

07.12. Elpas ātrums — 20 reizes minūtē.

07.50. Elpa — 24 reizes minūtē.

09.15. Guļ uz muguras, elpo skaļi ar atvērtu muti.

09.20. Konvulsijas, pirmsnāves vēmas.

Džersijas patoloģijas laboratorijas direktors Dr. Džons Krogs laipnā kārtā neatteicās izdarīt sekciju, kurā atkla- jās, ka Oskars slimojis ar čūlojošo kolītu, kas ir ļoti reti sastopama kaite cilvēkam un vēl jo retāk — orangutā­niem. Slimība skar resnās zarnas gļotādu, kas sāk čūlot, un pēdīgi slimība beidzas ar nāvi. Mēs bijām pagalam pārsteigti, kad sekcijā atklājās, ka Oskars, jādomā, sli­mojis jau ilgi, neizrādot nekādas pazīmes; daļa resnās zarnas bija sākusi atjaunoties un dzīt, bet tieši tajā brīdi slimība kļuva liktenīga.

Ko gan mums līdzēja apziņa, ka šādu slēptu slimību nekad nebūtu bijis iespējams diagnosticēt pēc tiem sīka­jiem simptomiem, kurus mums būtu izdevies novērot, un ka cilvēku, ja viņam konstatē šo kaiti, ārstē ar kortizona klizmām — procedūru, kurā nepieciešama pacienta līdz­dalība, ja grib gūt panākumus. Ja mēs būtu Oskaru anes- tezējuši, viņš mums nespētu palīdzēt. Un, būdams pie pilnas apziņas, viņš ne tik nebūtu to darījis.

Salīdzinājumā ar medicīnu, kura kalpo cilvēkam, vete­rinārmedicīna vēl nav tikusi tālāk par viduslaikiem. Mums, jāatzīst, ir gaužām laimējies, jo izdevies tresta kolekcijas aprūpē iesaistīt ne tikai ļoti saprātīgus, bet arī ieinteresētus veterinārārstus; vispār gan jāteic, ka ne­vienā citā cilvēku sabiedrības daļā neesmu sastapies ar tik lielu neziņu par savvaļas dzīvniekiem kā veterinār­ārstu aprindās, izņemot varbūt vienīgi zooloģisko dārzu īpašniekus, direktorus un biologus. Vidusmēra veterinārs, ārstēdams jebkuru dzīvnieku, sākot ar feneklapsu (kas ir mazāka par pundurpūdeli) un beidzot ar suņu cilts žirafi — krēpjvilku, rīkosies tā, it kā feneklapsa un krēpjvilks būtu dzinējsuņa viena metiena kucēni. Struk­turāli, protams, tiklab feneklapsa, kā krēpjvilks ir suņu dzimtas pārstāvji, bet starp viņiem ir vesela atšķirību pa­saule, turklāt ne tikai auguma, bet arī dzīves veida, pa­rašu un psiholoģiskajā ziņā. Par veterinārārsta rīcību nav jābrīnās, jo sava šaurā profesionālisma dēļ ikviens ve­terinārārsts gandrīz katrā dzīvā radījumā prot saskatīt vienīgi mājdzīvnieku. Tikai retumis kāds vēlas paspert piesardzīgu solīti veterinārijas bīstamajā jomā, kur da­rīšana ir ar savvaļas dzīvniekiem.

Savvaļas dzīvnieku veterinārzinātnē ir milzum plašas iespējas pētniecības darbam. Ja būsim pietiekami saprā­tīgi, mēs varbūt nākotnē, kad izmisīgi būs jāmeklē iespēja sagādāt pārtiku kaut dažiem cilvēkiem, varēsim lopkopībā izmantot tādus eksotiskus dzīvniekus kā kanna, žirafe, Indijas antilope vai anoa, un tad zināšanas ekso­tiskajā veterinārijā būs ārkārtīgi vērtīgas. Par savvaļas dzīvnieku ārstēšanu zināms tik maz, ka ikviens izziņas krislītis, ko iegūstam, jau uzskatāms par progresu. Pie­mēram, mākslīgā apsēklošana, ko plaši un sekmīgi iz­manto lopkopībā. Runājot par savvaļas dzīvniekiem, šī metode vēl ir bērna autiņos, taču ir katrā ziņā kaut kas jādara, lai pierādītu, ka tā var izvērsties par visefektī­vāko līdzekli apdraudēto sugu saglabāšanā, metodiski pavairojot dzīvniekus nebrīvē. Kornela universitāte, pie­mēram, guvusi labus panākumus piekūnu mākslīgajā ap­sēklošanā un iecerējusi nebrīvē dētās olas novietot sav­vaļā dzīvojošo putnu ligzdās (savvaļas piekūnu olas, kas satur insekticīdus, parasti ir vai nu neauglīgas, vai ar mīkstām čaumalām; ļoti bieži no tām izšķiļas kropli put­nēni). Tādēļ ir cerības, ka tādu sugu kā lielais piekūns varbūt būs iespējams reintroducēt tajos apvidos, kur šie putni piedzīvojuši tādu likteni, kādu Reičela Kārsone at­tēlo savā grāmatā «Klusais pavasaris».

Ļoti nopietni vēl jāpētī uztura problēma, jo nav ko domāt turēt un sekmīgi pavairot savvaļas dzīvniekus, ne­zinot, kāds ir pareizais uzturs, kas tiem nepieciešams. Vai sēņu piedeva barībā nosaka veiksmi vai neveiksmi dzīv­nieku audzēšanā? Varbūt noder sūna? Varbūt jūras aļ­ģes? Bet varbūt mēs dzīvniekus gluži vienkārši pārba­rojam?

Mūsu neziņa ir neizmērojama. Mēs, piemēram, gandrīz nekā nezinām par stresa faktoriem, par bailēm, ko dzīv­niekā var izraisīt publikas tuvums vai citas sugas dzīv­nieks, kas atrodas pārāk tuvu kaimiņos. Mūsu jaunajā pundurpērtiķu kompleksā nepiemērota ventilācija gai­tenī starp iekštelpu guļamkambariem rada stresa pro­blēmu. Dziļāk nepadomājot, tas šķiet smieklīgi, bet tam, neapšaubāmi, ir noteikts pamats, jo šie mazie primāti iezīmē savu teritoriju ar aromātisku sekrētu no smarž- dziedzeriem, kurus berzē gar zariem vai krātiņa režģi. Nepiemēroti vēdinātā gaitenī viņi, protams, tūliņ saož kaimiņos dzīvojošo sugu pārstāvju atstātās «zīmītes». Vi­ņiem liekas, ka teritorija apdraudēta, tādēļ viņi drudžaini cenšas savus krātiņus iezīmēt ar divkāršu sekrēta dau­dzumu, bet rezultāta kā nav, tā nav.

Ja nākotnē liela daļa mūsu planētas savvaļas dzīvnieku būs sastopami vienīgi zooloģiskajos dārzos, tad ir gau­žām svarīgi atrisināt vai vismaz censties atrisināt pēc iespējas vairāk problēmu. Zooloģiskajiem dārziem vaja­dzēs uzņemties gādību par ļoti reti sastopamiem dzīv­niekiem, un ar šiem pēdējiem savas sugas pārstāvjiem mēs nedrīkstēsim riskēt. Savvaļas dzīvnieku veterinārijas problēmas būtu jārisina ar tādu pašu entuziasmu, kādu pašlaik veltī govīm, aitām un zirgiem. Šīm sugām, galu galā, iznīcība pagaidām vēl nedraud..

Redzot tik lielus draudus un briesmas, varētu gan gaidīt, lai mūsu suga, kas vienīgā visā dzīvnieku ciltī apveltīta ar loģiskas secināšanas spējām, sāktu drudžaini darboties dabas aizsardzības jomā. Taču īste­nībā ir grūti saklausīt kaut vienu pašu publisku brīdinātāja balsi, ne­maz jau nerunājot par aktīvu darbību…

Runa nav par ekskursiju zinātniskajā fantastikā: turpinot pašrei­zējās tendences, tas būtu visoptimistiskākais vērtējums cilvēces nā­kotnei. Kad dabā sākas spietošanas stadija, masveida mirstība kļūst neizbēgama … Varbūt tie, kas ceļa galu iedomājas šādu, kļūdās, var­būt ir iespēja rast kaut kādu izeju. Ja izeja ir, tad atrast to var vie­nīgi, izdarot neiedomājami krasu pagriezienu visos mūsu zinātniskajos pūliņos no resursu ekspluatācijas uz to aizsardzību. Cerēsim, ka tie, kas izmērījuši visas pesimisma dzīles, nemitēsies stimulēt konstruktīvus pasākumus, lai novērstu to, kas jau liekas gandrīz nenovēršams.

Dr. S. R. Eirs. Populācija, produkcija un pesimisms

Četriem Ceļiniekiem nu vajadzēja samierināties ar domu, ka ceļo­jums būs jāturpina pa sauszemi, un, viņiem par laimi, garām pašreiz gāja vecīgs Degunradzis, kuru viņi izmantoja, lai visi četri uzsēstos tam mugurā …