DŽERALDS DARELS - NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS

Nepagāja ne astoņpadsmit nedēļu, kad viņi šādā veidā laimīgi no­kļuva mājās, kur viņus sagaidīja sajūsminātie tuvinieki, kuru atkalre­dzēšanās priekam tomēr bija piejaukts nedaudz nicinājuma; galu galā viņi nolēma atlikušo ceļojuma daļu veikt citreiz, labvēlīgākos ap­stākļos.

… Kas attiecas uz Degunradzi, viņi par savas pateicības un atzinī­bas zīmi lika to nokaut un pagatavot izbāzni, kuru novietoja pie tēva mājas durvīm kā Nedzīvo Sargu.

Edvards Lirs

Ceru, ka ar šo grāmatu man izdevies paveikt diezgan daudz. Galvenokārt varbūt esmu panācis vienu: ja jūs esat zooloģisko dārzu pretinieks, varbūt būšu pratis jūs pārliecināt, ka pareizi vadīti zooloģiskie dārzi dzīvnie­kiem palīdz un nenodara viņiem nekādu postu, ka dau­dzos gadījumos tie tiešām kļūs par pēdējo patvērumu daudzām sugām cilvēku pārapdzīvotajā pasaulē.

Taču, par spīti nule teiktajam, es būšu ar jums vienis­prātis (ja esat zooloģisko dārzu pretinieks), ka ne visi zooloģiskie dārzi ir nevainojami. No apmēram 500 dzīvu dzīvnieku kolekcijām, kas pasaulē pastāv, dažas mīt lie­liskos, dažas mazāk labos, bet visas pērējās — drausmī­gos apstākļos. Pamatojoties uz priekšnoteikumu, ka zoo­loģiskie dārzi var būt un tiem jābūt ļoti nozīmīgiem zi­nātnē, audzināšanā un sugu aizsardzībā (ar to izdarot lielu pakalpojumu gan mums, gan dzīvniekiem), mana stingrākā pārlieciba ir, ka jācenšas zooloģiskos dārzus padarīt daudz labākus. Par ironiju var uzskatīt to, ka daudzi zvērudārzu pretinieki, kas nikni pieprasa visu zooloģisko dārzu likvidēšanu, ar mierīgu prātu pieļauj safari parku izveidošanu, kur dzīvniekiem ir daudz slik­tāki apstākļi nekā jebkurā viduvējā zooloģiskajā dārzā. Dzīvnieks var būt tikpat nelaimīgs un dabūt ciest tikpat daudz pārestību kā lielā, tā šaurā teritorijā; bet, pēc šo kritiķu domām, vienīgais, kas dzīvniekiem vajadzīgs, ir plašumi ar pakalniem un- mūžveciem, lieliem kokiem.

Dīvaini, cik apmierināti jūtas cilvēki, redzot dzīvnieku

desmit akru lielā platībā. Safari parki tiek ierīkoti vie­nīgi naudas iegūšanai. To sākotnējā iecerē nebija ne do- miņas par zinātni vai dabas aizsardzību. Kā nelāgas sēnes tie savairojušies visā pasaulē. Gandrīz visos apiešanās ar dzīvniekiem ir riebīga, un bojāejas gadījumu (kas parasti gan tiek rūpīgi slēpts) ir ārkārtīgi daudz. Necentīšos iz­tirzāt motīvus, kādēļ šie parki radīti, jo motīvi ir pārāk nepārprotami, bet piebildīšu tikai: nav iespējams šo milzu koncernu vadīšanai sameklēt kompetentu darbinieku štatus, jo tādā daudzumā kompetenti un pieredzējuši dar­binieki nekur nav atrodami. To es zinu, jo pats nemitīgi meklēju šos dabas brīnumus.

Man nav iebildumu pret safari parkiem vispār. Iebil­dumi man ir vienīgi pret veidu, kā tie noorganizēti. Paš­reizējā formā tie nodara savvaļas dzīvniekiem daudz vairāk ļauna un apdraud tos daudz nopietnāk, nekā kāds zooloģiskais dārzs jel kad nodarījis. Stingri kontrolēti un zinātniski organizēti safari parki var iegūt ļoti lielu no­zīmi tādu dzīvnieku kā antilopju, briežu un lielo plēsēju saglabāšanā. Taču vēl jānoiet garš ceļš, līdz tie vairs nebūs savvaļas dzīvnieku izkaušanas vietas meža krāš­ņajā ietvarā.

Tādēļ es domāju, ka mums jācenšas uzlabot zooloģis­kos dārzus un safari parkus, nevis vienkārši jābrēc, lai tos likvidē. Ja Florensas Naitingeilas vienīgā prasība, kad viņa atmaskoja, cik drausmīgā stāvoklī pagājušajā gadsimtā bija slimnīcas, būtu bijusi likvidēt visas slim­nīcas, tad vēlākajos gados gan neviens nebūtu cildinājis viņas aso uztveri un tālredzību.

Es iesaku mums visiem — zooloģisko dārzu pretinie­kiem un aizstāvjiem — censties padarīt tos teicamus; tikai tā mēs panāksim, lai tie palīdzētu savvaļas dzīvnie­kiem, nevis kļūtu par vēl smagāku nastu radījumiem, kuri nevienlīdzīgajā sacensībā ar cilvēku jau tā tiek ap­spiesti līdz pēdējai iespējai. Tas panākams vienīgi, vēr­šoties ar vēl stingrāku kritiku pret zooloģiskajiem dār­ziem un citām savvaļas dzīvnieku kolekcijām, rosinot tos izturēties arī pašiem kritiskāk, līdz ar to stimulējot pat nedaudzos patiesi labos zooloģiskos dārzus kļūt vēl la­bākiem.

Ir visai zīmīgi, ka zooloģiskie dārzi pastāvējuši jau Ķīnā pirms vairāk nekā diviem gadu tūkstošiem un acte­kiem Dienvidamerikā, kad tur ieradās pirmie konkista- dori, jau bijušas fantastiskas kolekcijas. Zooloģiskie dārzi daždažādos veidos ir eksistējuši kopš tiem laikiem, kad pirmcilvēks pirmo reizi aizvēla priekšā akmeni alai, kurā atradās milzu megaterijs. Taču likumdošanas attiecībā uz zooloģiskajiem dārziem nav gandrīz nekādas.

Lielbritānijā, piemēram, zooloģisko dārzu drīkst atvērt ikkatrs, kas ir saņēmis vietējo varas iestāžu atļauju. Ko­līdz šāds cilvēks savācis dzīvnieku kolekciju, viņš ir at­bildīgs vairs vienīgi vietējām veselības aizsardzības iestādēm par tīrību (varas iestādes daudz vairāk intere­sējas par spodrību dārza kafejnīcās un tualetēs nekā par tīrību krātiņos) un vietējai dzīvnieku aizsardzības bied­rībai par to, lai dzīvniekiem nedarītu pāri. Šīs biedrības ir labs iestādījums, tomēr inspektori ir gluži nevarīgi, izņemot gadījumus; kad konstatē nepārprotamu nežēlīgu apiešanos (ja dzīvnieki apauguši ar kraupi vai arī tiem aiz bada kauli gandrīz spiežas ādai cauri). Viņi nekā ne­zina par savvaļas dzīvniekiem. Un daudzreiz to, kas ne­zinātājam var likties pilnīgi pieļaujama apiešanās, dzīv­nieks izjūt kā drausmīgu nežēlību.

Pēc otrā pasaules kara pēkšņi kā sēnes pēc lietus sa­radās milzums nožēlojamu, ļoti slikti noorganizētu zoolo­ģisko dārzu. Reiz man piezvanīja viena šāda dārza direk­tors un lūdza padomu. Viņam bija brīvs 12X6 pēdu krā­tiņš, un viņš vēlējās tajā ievietot kādu dzīvnieku. Grūtī­bas viņam sagādāja tas, ka viņš ne tikai nezināja, ko vi­ņam vajadzētu, bet viņam pat nebija ne jausmas, cik liels kurais dzīvnieks ir, tādēļ viņš lūdza, lai es pastāstot kaut ko par vairākiem dzīvniekiem (pumu, hiēnu, Indijas antilopi), kurus viņam iespējams iegūt, bet kuru auguma izmēri viņam neesot zināmi, lai viņš varētu izšķirties, ko iegādāties un kādas sugas pārstāvis būtu krātiņam vis­piemērotākais. Ak dieniņ, gandrīz ikvienam speciālis­tam, kas grib ar kaut ko nodarboties, taču vajadzīga licence! Vai nedrīkstētu prasīt, lai likums paredz kaut zināmu kompetenci, kas nepieciešama, pirms cilvēkam atļauj atvērt zooloģisko dārzu? Dīvaini gan, ka šāda si­tuācija var rasties zemē, kuras iedzīvotāji bez mitas cits citam skandina, cik ļoti viņi mīlot dzīvniekus.

Pirms dažiem gadiem apzinīgākie zooloģisko dārzu va­dītāji Lielbritānijā nodibināja Zooloģisko dārzu federā­ciju. Tās nolūks ir censties ar kontroles un ierosinājumu palīdzību uzlabot zooloģisko dārzu saimniecības standar-

Rāpuļu

tus, arhitektūru un vadības tehniku. Mēs iestājāmies fe­derācijā, jo apsvērām: ja nav valdības kontroles, tad vis­maz jānoteic standarti, kas jāievēro kaut vai tiem zoo­loģiskajiem dārziem, kuri sastāv federācijā. Tātad šī zoo­loģisko dārzu grupa pati izstrādāja sev ierobežojumus; tā federācija savos ietvaros veic ļoti svarīgu darbu.

Nākamais solis bija panākt, lai parlamentā tiktu ap­stiprināts likumprojekts, kas noteiktu vismaz kaut kādu kontroli par jau pastāvošajiem zooloģiskajiem dārziem un standartus tiem, kurus organizēs nākotnē. Ar šā likumprojekta ieceri tad arī sākās lielas jukas. Bija, gluži