Džeralds Darels - Ņirgu putns

Viņš apklusa, parakņājās herbārija dziļumos un izvilka no turienes lielu balta papīra loksni, pie kuras bija piestiprināta ārkārtīgi īpatnēja koka lapa bultas formā.

- Lūk, - profesors bezgala svinīgi paziņoja, - šeit ir tas, no kā pārtiek amelas naktstauriņi. Tā ir ombu koka lapa.

- Dievs debesīs! - Hanibals teica, samiedzis acis. - Tātad tas nozīmē…

- Lūdzu, lūdzu, - Drūms protestēja, - ļaujiet man pabeigt. Jā. Sagadījās tā, ka savu kalnos veicamo pētījumu gaitā es uz­dūros neparastajai ielejai drīz pēc tam, kad Foksglava kungs un Damjēnas jaunkundze to bija atklājuši. Tieši tur es konstatēju, ka amelas naktstauriņu kāpuri pārtiek no šīm lapām. Jā. Taču tajā pašā mirklī, kad viens noslēpums bija atklāts, parādījās cits. Kā jums zināms, pirms ielejas atklāšanas pastāvēja viedok­lis, ka pie dzīvības palicis vairs tikai viens ombu koks, un tā sēklas gan nobrieda, tomēr nekad neuzdīga. Tā bija liela mīkla gan man, gan profesoram Felugonam. Jā. Mēs nospriedām, ka jāpastāv kādam katalizatoram, kas nepieciešams dīgšanas izraisīšanai, taču, pirms ieleja tika atklāta, es nevarēju iedo­māties, kas ir šis katalizators…. Toties tagad es to zinu!

Drūms apklusa. Klausītāji nenovērsdamies lūkojās viņā kā apburti. Drūms parakņājās kolekcionāra somā un izvilka no tās kādu fotogrāfiju, ko klusēdams pavērsa pret klausītājiem.

- Ņirgu putns! - Odrija noelsās. - Tas ir ņirgu putns!

- Kā jūs tikko minējāt, Damjēnas jaunkundz, - Drūms ma­jestātiski pamāja ar galvu, - tas ir ņirgu putns, jā.

Hanibals pievilka sev tuvāk krēslu un apsēdās.

- Pārbaudīsim, vai esmu visu pareizi sapratis, - viņš teica. - Amelas naktstauriņš, kas apputeksnē amelas koku un no kura tādējādi atkarīga salas ekonomika, dēj olas uz ombu koka lapām. Ombu koks savukārt nespēj pastāvēt bez ņirgu putna.

- Pareizi, - Drūms apstiprināja.

- Kāpēc?

- Tāpēc, - Drūms paskaidroja, - ka ombu koka sēklas ārējais apvalks ir ārkārtīgi ciets. Nepieciešams, lai putns vispirms sēklu apēstu un pēc sagremošanas iztaisītu, tikai tad tā spēj uzdīgt.

Hanibals gari, ducīgi nosvilpās.

- Citiem vārdiem sakot, ja ieleja tiks applūdināta, visa salas ekonomika būs sagrauta? - viņš noprasīja.

- Tieši tā, - Drūms atbildēja.

- Dieva vārds, Drūm, jūs esat ģēnijs! - Pīters iesaucās, pie­lēca kājās un pakratīja profesora roku.

- Tas nozīmē, ka ieleju nekādos apstākļos nedrīkst applū­dināt, tātad nekāda lidlauka nebūs! - Hanibals klaigāja. - Ak, līksmes diena!

- Vai esat par to pārliecināts, Hanibal? - Odrija vaicāja.

- Pārliecināts, pilnīgi pārliecināts! - Olifants atteica ar plē­sonīgu smīnu sejā. - Karaliņam tieši tas vien vajadzīgs. Nāciet visi, tūlīt pat dosimies uz pili un viņam to pastāstīsim. Nāciet, profesor, savāciet savus paraugus un ņemiet tos līdzi, karaliņš vēlēsies tos redzēt.

Satraukti rejošo suņu bara ielenkumā Hanibals kopā ar pā­rējiem metās laukā no nama, visi sakāpa karaliņa ratos un trau­cās uz pili.

Karaliņš klausījās Drūma skaidrojumā vispirms neticīgi, tad aizvien cerīgāk un visbeidzot nevaldāmā priekā.

- Visudārgo profesor Drūm, - viņš teica, - ne tikai es viens, bet visa Zenkali ir jums pateicīga vairāk, nekā spēju izteikt vār­dos. Varat man ticēt, mēs nekad neaizmirsīsim, ko esam jums parādā.

- Jūsu Majestāte ir pārlieku laipns, - Drūms pateicās, priekā nosarkdams un pārmērīgā sajūsmā savīdams kopā kājas.

- Pīter, esi tik labs un ielej piecus lielus mēriņus Lese-Ma- jeste, - karaliņš izrīkoja, - to vajag nosvinēt.

Kamēr šis rīkojums tika izpildīts, monarhs atzvēlās savā šūpuļtīklā, aizvēra acis un iegrima dziļās pārdomās. Viņš pie­slējās sēdus tikai tad, kad tika pasniegti dzērieni.

- Iedzersim, - viņš ierosināja, - par ņirgu putnu!

Karaliņš domīgi pavērās uz Drūmu.

- Sakiet, profesor, - viņš vaicāja, - vai ombu kokus un ņirgu putnus būtu iespējams pārvietot uz Dzamandzaru?

- No ielejas? Jā, neredzu nekādu traucēkli, - Drūms atbil­dēja. - Cik varu spriest, klimats un augsne abās vietās ir pilnīgi vienādi. Es neieteiktu censties pārvietot pilnīgi visus, jo gan koki, gan putni ir ielejā labi iedzīvojušies, taču nav iemeslu, kāpēc lai nepārvietotu atsevišķus eksemplārus. Nē. Putni ir visēdāji. Tā ir tikai sagadīšanās, ka tiem īpaši garšo ombu koka augļi. Ombu koks ir gana izturīgs un, kā liekas, piemērots aug­šanai krietni liesā augsnē. Ja jaunos kociņus rūpīgi apkoptu, es nezinu iemeslu, kāpēc lai nākotnē neveidotu ombu koku plan­tācijas turpat līdzās amelām.

- Spīdoši, spīdoši, - karaliņš teica un palūkojās Hanibalā ar draiski mirdzošām acīm, - tātad parāde galu galā būs iespējama!

- Parāde? - Hanibals pārvaicāja.

- Jā, - karaliņš dzīvīgi atteica. - Mums te, galu galā, ir visu bruņoto spēku pārstāvji un visdažādāko aprindu viesi. Lielākā daļa ieradušies, cerēdami uz izcili krāšņām ceremonijām, tāpēc sniegsim viņiem to prieku. Būtu tīrais kauns izniekot visas šīs teltis, karogus, rūpīgi saplānotos pasākumus un visu citu, par ko Pīters tik čakli parūpējies, nemaz nerunājot par manu jauno uniformu. Mēs tādēļ noorganizēsim grandiozus svētkus un dalībai parādē atgādāsim šurpu pārīti ņirgu putnu un sešus ombu kokus. Kokus varēsim iedēstīt Botāniskajā dārzā, bet putnus iemitināt šeit manu šausmīgo, trokšņaino pāvu vietā. Vai tā nav laba doma?

Visi piekrita, un pat Drūms, kuram pēc otras Lese-Majeste glāzes iztukšošanas bija piemetusies tieksme žagoties un ķiķi­nāt, atzina šo ideju par noderīgu.

- Man vajadzēs sasaukt īpašu parlamenta sēdi, lai to visu pastāstītu, - karaliņš prātoja. - Varbūt tu, Pīter, un tu, Odrij, piekristu uzņemties atbildību par putnu un koku "operāciju" kopumā?

- Noteikti, - Pīters iepriecināts piekrita, - es par to ārkārtīgi priecātos.

- Manuprāt, to vajadzētu iekļaut vienā milzu parādē, - ka­raliņš klāstīja tālāk, - un tai sekotu grandiozi dārza svētki šeit, pilī. Vai piekrītat?

- Piekrītam, - Hanibals teica.

- Nu, tad esam vienojušies, - karaliņš milzīgi apmierināts paziņoja. - Tā - profesor Drūm, vēl vienu glāzīti? Nu, protams, galu galā, ne jau katru dienu mēs svinam tik ģeniālu atklā­jumu! Droši, Odrij, mīļā, tev arī vēl vienu? Spīdoši!

Nākamās trīs dienas Odrija un Pīters pavadīja ņirgu putnu ielejā. Viņi izvēlējās un iezīmēja pusduci jaunu ombu koku, ko zenkaliešu brigāde rūpīgi izraka un pārstādīja ar augsni pil­dītās lielās pusmucās. Darbu pārraudzīja doktors Felugona, kurš gan, izrādījās, vairāk traucēja nekā palīdzēja, jo pārlieku bieži ņēmās liet prieka asaras, un tādos gadījumos viņam nācās apsēsties un atgūties.

Ar ņirgu putniem bija mazliet citādi. Pīters no tīkla uzkon­struēja lielu krātiņu un, Odrijai palīdzot, ar gardu kumosu pa­līdzību ievilināja tajā pārīti putnu. Ņirgu putni nevilcināda­mies iesoļoja būrī un, kā likās, ieslodzījums viņiem nekādas raizes nesagādāja. Patiesībā viņi raizējās tikai par to, ka varētu nozust Odrija un Pīters ar saviem neizsmeļamajiem gardumu krājumiem. Tiklīdz abi izgāja no būra, pārtikas krājumu izzu­šana iesvēla ņirgu putnus panikā, tie ņēmās skraidīt šurpu turpu, plivināt spārnus un sāpju pilnās balsīs klaigāt. Kad pienāca īstais brīdis, putnu ievilināšana mazākā būrī parādes vajadzī­bām bija pavisam vienkāršs uzdevums.

Pa to laiku Lūja bija atguvis samaņu. Uzzinājis, ka tiek ap­sūdzēts vairāku noziegumu izdarīšanā, tajā skaitā par slepka­vības mēģinājumu, viņš piedāvāja darījumu. Viņi vēloties no­slāpēt lidlauka un aizsprosta ideju? Tādā gadījumā Lūjas rīcībā esot rakstisks pierādījums tam, ka sers Osberts un lords Ham- mers šajā lietā finansiāli iesaistīti un projekta izdošanās gadī­jumā abi grasoties nopelnīt ārkārtīgi lielas summas. Karaliņš tāpat izrādīja zināmu viltību un neatklāja Lūjam, ka lidlauka ideja jau vairs nav realizējama. Toties viņš darīja bijušajam at­tīstības ministram zināmu, ka, atlīdzinot par seru Osbertu un lordu Hammeru kompromitējošajiem dokumentiem un paša