Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Absolūti smieklīgi apzināties, ka visas cilvēces nākotne va­rētu tikt apdraudēta putna un koka dēļ, - sers Osberts noskal­dīja, jau atguvies no bargā aizrādījuma.

- Manās acīs tas ir neaptverami, ka jūs nespējat saskatīt visas cilvēces nākotnes atkarību no dabas aizsardzības, nevis alkatīgas ekspluatācijas turpināšanas, - sers Lanselots nikni atcirta, jo arī jau bija izvests no pacietības.

- Kungi, kungi, - karaliņš mierinoši iejaucās, - es pilnīgi saprotu jūsu vilšanos, tomēr, lūdzu, nezaudēsim līdzsvaru. Jūs abi esat man izklāstījuši savu viedokli un abi izvirzījuši vēr­tīgus argumentus. Ja atļausiet, es darīšu jūsu uzskatus zināmus īpašajai padomei. Ja padomes locekļi vēlēsies uzdot jums jau­tājumus, vai piekritīsiet vēlreiz izklāstīt savas domas?

- Protams, ar prieku, - sers Lanselots atsaucās.

- Lieka novilcināšana, - sers Osberts paraustīja plecus, - bet laikam jau man jāpiekrīt. Kaut arī biju uzskatījis, ka situācijai vajadzētu būt loģiski saprotamai pat…

- Jā? - karaliņš glāsmainā balsī pārjautāja.

- Es vēlējos teikt, ka ikvienam būtu jāsaprot, cik šis lidlauks Zenkali ir nozīmīgs, - sers Osberts aši nobēra.

- Tāpat jāsaprot, cik ļoti nozīmīgs mums ir ņirgu putns un, kaut nedaudz mazākā mērā, arī ombu koks, - karaliņš aizrā­dīja. - Jūs abus neapšaubāmi satrieks ziņa, ka vakar noticis mēģinājums ielauzties ielejā, iznīcināt visus kokus un noga­lināt visus putnus.

- Augstais Dievs, ak, nē! - iekliedzās sers Lanselots. - Kas notika?

Sers Osberts cieta klusu.

- Par laimi, šis plāns tika atklāts un ļaundari arestēti, - kara­liņš mierīgi paskaidroja. - Ceru, ka mēs drīz vien noskaid­rosim, kas bijis šā plāna organizētājs.

Sera Osberta seja kļuva līķa bāla, tad lēni piesarka. Viņš no- kremšļojās.

- Riebīgi, nepateicīgi, - viņš bez mazākās pārliecības balsī noteica. - Vai zināms, kas tur bijis iesaistīts?

- Vadonis diemžēl bijis kāds augsta ranga ierēdnis, - kara­liņš skumīgi atzina. - Viņš, protams, tiks izraidīts no valsts. Tomēr visvairāk mūs interesē, kas stāvējis aiz viņa.

- Šos ļaudis trakoti grūti piespiest runāt, - sers Osberts teica, - pat ja tas izdodas, tādiem cilvēkiem nevar ticēt.

- Ak, es gan domāju, ka viņš neklusēs, - karaliņš apgalvoja. - Tomēr man nav jūs jāgarlaiko ar šīm nevērtīgajām ziņām. Es jums darīšu zināmu, tiklīdz patiesība būs noskaidrota. Kamēr vēl nekas nav zināms, lūdzu, nekautrējieties izteikt savas vēl­mes. Hanibals vai jaunais Foksglavs darīs visu, kas viņu spē­kos, lai jūsu prasības apmierinātu.

Monarhs pavadīja abus līdz ēdamistabas durvīm un uzti­cēja pārvaldnieka gādībai, tad atgriezās pie galda un apsēdās.

- Nu? - viņš pievērsās Hanibalam. - Ko tu domā?

- Atzīšos, manas domas par seru Lanselotu uzlabojas, - Ha­nibals atzina. - Viņš vismaz ir godīgs cilvēks, kamēr sera Os­berta godprātību es atļaujos apšaubīt.

- Piekrītu, - karaliņš noteica. - Tomēr Lūja joprojām ir bezsamaņā, tāpēc par šo jautājumu skaidrību vēl nevaram gūt. Mēs nespējam neko nopietnu pasākt, kamēr nav atradies Drūms un kamēr Lūja nav atguvis samaņu. Jūs abi varētu doties mājās un gaidīt, kas notiks tālāk.

Pīteram nežēlīgi sāpēja galva, visa kreisā sejas puse vai svila no sāpēm. Hanibals satvēra viņa roku, un abi izgāja no pils.

- Esmu uzaicinājis Odriju paēst kopā ar mums pusdienas, - viņš sacīja. - Man vajadzētu ļaut tev likties gulēt, taču es sav­tīgi nojaušu, ka tu man būsi vajadzīgs. Tomēr varu tev pie­dāvāt milzum daudz aspirīna, pieklājīgu maltīti un tik daudz dzērienu, cik tu uzskatīsi par labu.

- Es izvēlos aspirīnu, - Pīters nomurmināja. - Tikai sēdēt un ne par ko nedomāt.

Odrija Hanibala mājā rosījās ar Pīteru, baroja viņu ar aspi­rīnu, piegādāja atvēsinātus dzērienus un lika līdz pat zodam mērcēties Hanibala peldbaseinā. Vēlāk sekoja klusas, lieliski pagatavotas pusdienas, un pēc maltītes Pīters, ar kafijas krūzi rokās zvilnēdams verandā, gandrīz jau sāka justies kā cilvēks. Drīz vien Hanibals kādās darīšanās aizbrauca uz pilsētu un at­stāja abus verandā vienus.

- Nevaru iedomāties, kā tu jūties ar šo savainoto seju un vispār, bet es pati pēc pēdējo pāris dienu notikumiem jūtos garīgi tik satraukta, ka nespēju skaidri domāt, - Odrija atzinās. - Droši vien vainojams kontrasts starp mierīgo eksistenci pirms ņirgu putnu atrašanas un traci, kas pēc tam sekoja.

- Zinu, mans prāts arī ir gluži kā izsists no eņģēm, - Pīters drūmi piekrita. - Reizēm es šaubos, vai bija vērts atrast to sa­sodīto ieleju.

- Ak, Pīter, nerunā tā!

- Nezinu, nudien nezinu. Kāds no tās labums? Veseli bari neaprēķināmu militāristu klaiņo pa Dzamandzaru kā bez- pajumtes kaķi un plēšas cits ar citu, jo netiek uz "Mātes Kerijas cālēniem". Baznīcas ir tukšas. Ginkas ķildojas ar fangoviem. Karaliņš un Hanibals no rūpēm gluži stīvi. Salu piesārņojuši tādi šausmīgi ļautiņi kā Brūsters un plānprātīgi dzīvnieku mī­ļotāji. Šeit bija tik mierīgi, pirms mēs ievārījām šo putru.

- Muļķības, neko mēs neievārījām, - Odrija apgalvoja. - Fan­govi ir laimīgi, ka atguvuši savu dievu. Un tev vajadzēja redzēt doktoru Felugonu, kad pastāstīju viņam par atrastajiem ombu kokiem! Nabaga vīrs izplūda asarās un tik ātri traucās pastāstīt jaunumus Stellai, ka es netiku viņam līdzi. Manuprāt, šis at­klājums radījis vairāk laba nekā ļauna.

- Laikam jau tev taisnība, - Pīters teica. - Es vienīgi vēlos, kaut redzētu izeju no šī strupceļa.

- Strupceļš radies tikai tāpēc, ka nabaga karaliņš vēlas iztu­rēties iespējami demokrātiski, - Odrija sacīja. - Mēs visi zi­nām, ka viņš spēj pārliecināt īpašo padomi mainīt domas par aizsprostu. Taču viņš visiem spēkiem centīsies sameklēt kādu vienkāršāku veidu, ja vien tāds atrodams.

- Pēc šā rīta sanāksmes man gan šķita, ka viņa pacietības mērs ir pilns, - Pīters drūmi noteica.

Nedzirdamiem soļiem pienāca Tomba.

- Lūdzu, masa Foksglavs, masa Drūms atnākt, - viņš ziņoja.

- Drūms! - Pīters pieslējās sēdus. - Tieši laikā. Lūdzu, Tomba, ved viņu iekšā.

- Jā, masa, - Tomba atteica.

Drīz vien Drūms, atiezis smaidā dzeltenos zobus, sāniski ienāca verandā. Viņam mugurā bija tās pašas drēbes, kuras Pī­ters bija ievērojis iepriekšējā reizē, turklāt likās, ka Drūms vai­rākas dienas nav ne mazgājies, ne skuvies. Pāri nīkulīgajam plecam profesors stiepa lielu, plānu kolekcionāra kasti au­duma pārvalkā, un tās svars vilka viņa skolniecisko augumu uz vienu pusi.

- Ak, profesor Drūm, mēs jūs gaidījām, - Pīters teica tik sir­snīgi, cik vien spēja šīs jūtas apkopot, kontaktējoties ar nepatī­kamo, mazo vīreli. - Viņa Majestāte un Olifanta kungs ārkār­tīgi vēlas ar jums aprunāties.

Drūms īsi pamāja ar galvu.

- Tātad nu viņi vēlas ar mani runāt, ko? - viņš noprasīja. - Kā ikviens šajā pasaulē, viņi vēršas pie zinātnes kā pie pēdējā glābiņa, nevis turas pie tās kā pie vadlīnijas. Jā.

- Lūdzu, sēdieties un iedzeriet… iedzeriet laimu sulu, - Pī­ters aicināja. - Hanibals ieradīsies pēc minūtēm desmit.

- Jā, laimu sula sniegtu atspirdzinājumu, - Drūms piekrita, apsēdās un savija kopā spalvainos stilbus. Kolekcionāra kasti viņš nolika sev klēpī un sargādams turēja tai pāri rokas, it kā viņam uz ceļiem gulētu trausls, tikko dzimis bērns.

- Tātad augstprātība kritusi, un mietpilsonība noslīgusi uz ceļiem. Jā, - Drūms atsāka, kāri un skaļi strēbdams Pītera pa­sniegto laimu sulu.