Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Karaļa vārdā - nometiet ieročus, - viņš teica drebošā balsī, lepns par labi padarītu darbu, - jūs visi esat arestēti!

Mirkli valdīja apstulbuma pilns klusums, tad visi Lūjas vīri nosvieda šaujamos, mačetes un degvielas kannas un metās at­pakaļ pie klints, cīnīdamies, spārdīdamies un grūstīdamies, lai pa virvēm ātrāk uzrāptos klintī un aizbēgtu.

- Gvardi, uz priekšu, apcietiniet viņus! - Krakšķis no sa­traukuma spalgā balsī iekliedzās. Kā melns šļūdonis gvardi haki krāsas uniformās gāzās uz priekšu, un klints pakājē vienā mirklī sacēlās jandāliņš. Tā kā pretinieki bija nometuši šaujam­ieročus, gvardi rīkojās tāpat, toties vērsa pret spiedzošajiem, bē­gošajiem vīriem savus īsos, taču spēcīgos stekus.

Lūja stāvēja kautiņa vidū uzcirties, sīks un briesmīgs. Pīters no sākuma iedomājās, ka Lūju būs tik ļoti satriecis negaidītais notikumu pavērsiens un visu viņa plānu sabrukums, ka viņš atzīs sakāvi un padosies, saglabādams atlikušās cieņas paliekas. Taču viņš kļūdījās. Lūja nogaidīja, līdz visi gvardi šķita aiz­ņemti, savaldot viņa bandas histērisko pretošanos un sasienot viņus, un tad izmantoja savu iespēju. Viņš visu laiku bija stā­vējis nekustīgi, tāpēc gvardi, tāpat kā Pīters, bija nolēmuši, ka tāda poza liecina par padošanos, un netika viņu pieskatījuši, visu uzmanību pievērsdami tiem, kuri nepārprotami centās aizbēgt. Lūjas ašais, blēdīgais prāts to bija paredzējis. Viņš pēkšņi sakņupa un pārsteidzošā ātrumā metās skriet starp ombu kokiem, taču nebija zinājis par Hanibala un pārējo klātbūtni turpat krūmos. Mirklī, kad Lūja metās skriet, Pīters pietrūkās kājās un centās aizšķērsot viņam ceļu. Lūja līkločiem skrēja starp kokiem un krūmiem līdztekus Hanibala un cienmātes slēpnim. Pīteram nācās grūti piekļūt tuvāk savam pretiniekam, kas izrādījās neticami ātrs skrējējs. Hanibals uzskatīja, ka Lūja ir likumīgs Pītera medījums, tāpēc nevēlējās iejaukties, tomēr nolēma vērst iznākumu Pīteram par labu. Tāpēc viņš pacēla noderīgo, Odrijas glābšanai Papasa izgatavoto nūju un, Lūjam skrienot garām, rūpīgi nomērķējis, svieda no visa spēka kā šķēpu. Nūja svilpdama pāršķēla gaisu un ar skaidri dzirdamu plakšķi trāpīja bēgošajam starp lāpstiņām, notriecot to gar zemi un aizsitot elpu.

- Bravo, lielisks metiens! - cienmāte aplaudēja un priekā ņēmās lēkāt.

Lūja novēlās zemē, viņa seja bija pelēka un elpa plūda aiz­smakušiem gārdzieniem. Viņu vienlīdz pamatīgi satrieca kā negaidītais, spēcīgais belziens pa muguru, tā Pītera parādī­šanās. Aizelsies un izspūris Pīters pieskrēja klāt, viņam sekoja Odrija un visi pārējie.

- Foksglavs! - Lūja noķērkstēja, acīm ļauni ieziboties.

- Jā, dārgumiņ, - Pīters draudīgi apstiprināja, noliecās un uzrāva Lūju kājās, sagrābis aiz virsjakas, - un tā vien liekas, ka esmu tev, mazajam briesmonim, šo to parādā!

Rūpīgi nomērķējis, Pīters trieca ar dūri Lūjam pa žokli tā, ka tas sagrīļojās un smagi nokrita zemē; Lūjam pa seju tecēja asinis, acis liesmoja. Sitiena radītais trieciens nepatīkami caur­strāvoja Pītera rokas. Viņš šajā aperkotā bija ieguldījis visus pēdējo nedēļu uztraukumus un vilšanās un uzskatīja, ka tas izdevies lieliski.

- Tas nāca no manis, - Pīters teica, no jauna tuvodamies Lūjam, sagrābdams viņu aiz jakas atlokiem un uzraudams kā­jās kā lelli, - un te laikam būs viens no Damjēnas jaunkundzes.

Viņš pacēla dūri, lai vēlreiz iesistu sīkajam vīriņam, taču Lūja veikli kā uzbrūkoša čūska izrāva no piedurknes nazi ar plānu asmeni un trieca to Pīteram krūtīs. Pītera dzīvību izglā­ba mazā sudraba blašķīte, ko viņš bija aizņēmies no Damjēna. Viņš to bija ieslidinājis virsjakas krūšu kabatā, un tagad Lūjas naža asmenis,nepareizā leņķī izurbies cauri drānai, trāpīja pret sudrabu un atsitienā iedūrās augstāk, iešķeļot Pītera žokli no zoda līdz ausij. Pīters no pārsteiguma palaida mazo vīriņu vaļā un, palūkojies lejup, ieraudzījis uz jakas asiņu straumīti. Ap­stulbis viņš pacēla acis, un tieši tajā mirklī Lūja, atiezis mazos, baltos zobeļus asinīm notraipītajā sejā, no jauna metās Pīteram virsū, ar nazi tēmēdams pretiniekam vēderā. Pīters centās sa­kopot spēkus aizsardzībai, taču liela, brūna roka, ko klāja biezs melnu matu mežs, no mugurpuses sagrāba Lūjas roku kā skrūvspīlēs. Lūja sāpēs iekliedzās. Tajā pašā mirklī otra roka karatē sitienā ietriecās Lūjam sprandā. Lūja acumirklī sabruka un palika guļam kā lupatu lelle.

- Ha! - nodārdēja kapteiņa Papasa - masīvās rokas īpaš­nieka balss, pilna pretīguma. - Tas bandubērns pat neprot pa­reizi rīkoties ar nazi.

- Pīter, vai tev nekas nekaiš? - Odrija noprasīja, pieskrējusi klāt. Pīters pievērsa viņai pussarecējušām asinīm klāto seju, bet no brūces joprojām urdzēja asinis. Zobena cirtienam līdzīgais iegriezums no zoda līdz ausij bija pāršķēlis vaigu līdz kaulam.

- Nazis, - Pīters īsi paskaidroja, cenzdamies pasmaidīt. - Izskatās trakāk, nekā ir.

- Ja būtu trakāk, nekā izskatās, tu būtu beigts, muļķis tāds, - Odrija iesaucās un izplūda asarās. - Pie velna, kāpēc tu ļāvi sevi sadurt?

- Tāpēc, ka viņš ir uz pusi mazāks par mani, - Pīters asprā­tīgi paskaidroja.

- Nāc šurp un ļauj man apkopt brūci, - Odrija pavēlēja.

- Nē, nē, - elsodama piesteidzās cienmāte, - ļauj man. To labāk darīt rūpīgi, ja negribi, lai viņam paliek rēta līdz mūža galam.

Sadabūjuši mazu pirmās palīdzības aptieciņu, cienmāte no­tīrīja asinis abpus brūcei, tad pārlīmēja tai pāri divas šauras plākstera strēmelītes.

- Tā, dārgā, - viņa teica Odrijai, - tev tagad pēc iespējas ātrāk jānogādā viņš slimnīcā. Dakteris Mafūzi ir īsts lietpratējs darbā ar adatu - jā, ser, īsts lietpratējs. Viņš, protams, parasti nav tik prasmīgs, bet iedod viņam rokā adatu - nu, viņš piecās sekundēs padarīs puisi par Bajo gobelēnu [28] , tikai vēl divreiz skaistāku. Tā, ņem tēvu līdzi - gadījumam, ja Pīters noģībtu, un laidieties prom!

- Noģībtu? - Pīters aizkaitināts noprasīja. - Es negrasos ģībt. Es tikai gaidu, lai tas mazais nelietis atgūstas, un tad…

- Neko tādu tu nedarīsi, - Odrija stingri paziņoja. - Cien­mātei taisnība.

- Atstāj Lūju mūsu ziņā, - Hanibals teica. - Manuprāt, ap­sūdzība slepkavības mēģinājumā viņu padarīs gluži rāmu.

- Āmen, - cienmāte nobeidza.

Tieši tajā mirklī no visām pusēm krūmos ņirgu putni sāka klaigāt "Ha ha… ha ha… ha ha…". Viņu mežonīgie, žēlabainie saucieni atbalsojās ombu koku birzīs, gluži kā rekviēms Lūjas sīkajam, starp lapām čokurā sabrukušajam ķermenim.

Karaliņš zvilnēja savā milzu guļamtlklā, kustināja to ar kāju un neganti viebās. Viņam līdzās sēdēja Hanibals un Pīters ar apsaitētu seju. Visi cieši turēja rokās lielas glāzes ar Lese-Ma- jeste, tomēr, par spīti spirdzinājumam, neviens no viņiem lai­mīgs neizskatījās.

- Saproti mani pareizi, Pīter, - karaliņš ierunājās, iemalko­dams dzērienu, - pat uz mirkli nepieļauj domu, ka es neesmu pateicīgs tev un Odrijai par ielejas glābšanu un nelietīgā pun­dura Lūjas pievārēšanu. Es esmu sajūsmināts. Ja vien Zenkali piešķirtu kaut ko līdzīgu Viktorijas Krustam vai Purpursirdij, es jūs abus nekavējoties apbalvotu, kaut arī šādai pateicības iz­rādīšanai ir tikai vienas dienas raksturs. Domāju, ka es spētu vēl labāk izrādīt savu pateicību, taču par to nav mūsu stāsts. Tracis ielejā neatrisina mūsu problēmu, ja neskaita, ka Lūja dabūts nost no ceļa. Pie manas pils durvīm joprojām taurē sers Osberts un sers Lanselots, katrs velk pilnīgi pretējos krūmos, turklāt katram ir lielisks pamats tā rīkoties. Tieši tāpēc es jūs abus šorīt esmu uzaicinājis. Sers Lanselots un sers Osberts iera­dīsies pulksten vienpadsmitos, lai mēs varētu apspriest situā­ciju.