Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Es īsti nesaprotu, ko jūs gribat teikt, profesor, - Pīters no­teica.

Drūms pacēla garu, netīru pirkstu.

- Dārgais Foksglava kungs, cik gan reižu es lūdzos pēc au­diences pie karaļa vai Olifanta? Ticiet man, ļoti, ļoti daudz. Jā? Cik reižu viņi mani noraidījuši? Ticiet man, ļoti, ļoti daudz. Tomēr mēs, zinātnieki, neapvainojamies, kad vienkāršā tauta mūs noniecina. Nē. Mēs, zinātnieki, domājam skaidri un sa­protam, ka pār pasauli valda analfabēti. Jā. Tam grūti noticēt, Foksglava kungs, taču pasaulē diez vai atradīsies kāds politiķis, kurš kaut ko sajēdz no bioloģijas. Nē. Lielākā daļa pat nesa­prot, kā funkcionē viņu pašu nieres, nemaz nerunājot par kaut ko komplicētāku. Nē. Ieminieties viņiem par ekoloģiju, un viņi uzskatīs, ka runa ir par kādu mazpazīstamu ārzemju valstsvīru. Bioloģija viņu acīs nozīmē vien pamatskolā apgūtu seksa pa- matkursu. Vai gan tāpēc jābrīnās, dārgais Foksglava kungs, ka krietni zinātnieki ir pēdējie cilvēki pasaulē, ar kuriem vadoņi konsultējas, iekams situāciju galīgi pamatīgi saputrojuši? Tikai pēc tam viņi pinkšķēdami nāk pie mums kā bērni ar salauztu rotaļlietu un lūdzas, lai to salabojam.

- Jūsu vārdos ir laba tiesa patiesības, - Pīters piesardzīgi teica. Godīgums lika Pīteram atzīt, ka pamatā viņš pilnīgi piekrīt Drūmam, taču zinātnieks bija tik nepatīkams cilvēks, ka Pīters vārdos nespēja to atzīt.

- Kā jūs varbūt būsiet ievērojis, situācija ir ļoti sarežģīta, - Drūms turpināja, smīnēdams savu atbaidošo smīnu un drau­dīgi klanīdams galvu.

- Jā, esmu ievērojis, - Pīters sausi atteica.

- Jūsu un Damjēnas jaunkundzes izdarītais atklājums ir ār­kārtīgi nozīmīgs, - Drūms paslavēja, strēbdams sulu un ļau­dams tās lāsēm ritēt pāri zodam. - Es, protams, gribēju teikt - nozīmīgs Zenkali nākotnei. Jā.

- Lidlauka dēļ? - Pīters noprasīja.

Drūma acīs pēkšņi iezibējās viltība.

- Tā un vēl citu iemeslu dēļ, - viņš atbildēja.

- Nu, ja jūs spējat norādīt uz jelkādu gaismu tuneļa galā… - Pīters iesāka, bet Drūms viņu pārtrauca.

- Gaismu tuneļa galā, jūs sakāt, Foksglava kungs? Es varu pieliet visu tuneli ar spilgtu gaismu! Jā, - viņš paziņoja un me­žonīgi, spalgi ieķiķinājās. - Jā. Mūsu valdniekiem ne par ko nav jāraizējas. Esmu atrisinājis problēmu viņu vietā. Par spīti tam, kā pret mani izturējušies - ignorējuši, izsmējuši -, esmu nepagurdams strādājis dienu un nakti, visus savus niecīgos spēkus ieguldījis problēmas risinājuma meklēšanā, gandrīz vai ģēnija cienīgas iedvesmas spārnots…

- Jūs gribat teikt, ka esat atrisinājis ņirgu putnu ielejas problēmu? - Pīters iejaucās, pārtraukdams Drūma dzīvesprie­cīgo pašanalīzi.

Drūms nolika glāzi un vēl ciešāk apķēra ar rokām savu ko­lekcionāra kasti.

- Esmu, - viņš nočukstēja, nemēģinādams slēpt satrau­kumu, - esmu, Foksglava kungs. Atbilde uz visiem jautāju­miem ir te, šajā kastē.

Pirms vēl Pīters un Odrija paguva kaut ko teikt, atgriezās Hanibals. Viņš cēli iesoļoja verandā un pārlidināja smieklīgo pīto platmali pāri visai telpai, tā ka tā skaļi noplakšķēja uz krēsla.

- Aha, Drūms! - viņš smaidīdams iesaucās. - Dārgais draugs, tieši jūs mēs gribējām satikt.

- Nepavisam nejūtos pārsteigts, - profesors atteica, savā raksturīgajā pazemīgajā manierē mādams ar galvu.

- Profesors Drūms mums tikko darīja zināmu, ka esot mūsu vietā atrisinājis ņirgu putnu ielejas problēmu, - Pīters pa­skaidroja.

Hanibals uzmeta Drūmam asu skatienu.

- Ja jums tas izdevies, jūs neapšaubāmi esat gudrākais vīrs visā Zenkali, - viņš skeptiski noteica.

Drūms no prieka nosarka.

- Paldies, paldies. Tā nudien ir uzslava. Jā, - viņš teica.

- Nu? - Hanibals turpināja. - Nelieciet mums mocīties ne­ziņā. Kāda ir atbilde?

- Atbilde atrodas te, manā kolekcionāra kastē, - Drūms atbildēja. - Varbūt te kaut kur atradīsies galds, ko es varētu iz­mantot izskaidrošanai un demonstrēšanai?

- Šeit, - Hanibals norādīja. Viņš visiem pa priekšu iegāja lielajā viesistabā, izvilka priekšplānā ar grāmatām un doku­mentiem augsti apkrautu galdu un notrausa to visu uz grīdas. - Vai šis būs gana labs? - viņš noprasīja.

- Brīnišķīgi, - Drūms atbildēja, nolika kasti uz galda un ņē­mās to izkravāt. Viņš izcēla no kastes vairākas mazas, apaļas skārda kārbas ar sacaurumotiem vāciņiem, plakanu, melnu kasti, mazu herbārija presi un lielu žūksni fotogrāfiju. Odrija, Pīters un Hanibals stāvēja vienā galda pusē un vēroja Drūmu kārtojam šos atribūtus, kā bērni vēro burvju mākslinieku gata­vojamies trika izrādīšanai.

Kad viss bija sagatavots, Drūms salika rokas aiz muguras, pievēra acis, atmeta galvu un spalgā, pedantiskā balsī sāka lek­ciju, it kā uzrunātu pilnu zāli ar studentiem, nevis tikai trīs cil­vēkus otrpus galdam. Profesors nudien bija atbaidošs cilvēks, tomēr viņam piemita kāds hipnotisks spēks, un visi klausījās ar nedalītu uzmanību.

- jums visiem ir zināms, cik nozīmīgs Zenkali ekonomikai ir amelas koks, tāpēc pie šā jautājuma man nav jākavējas. Jā. Tomēr tikai pavisam nesen tika atklāts, ka amelas koku spēj apputeksnēt vienīgi amelas naktstauriņš, kas sava ārkārtīgi garā smecera dēļ ir teicami piemērots šim uzdevumam.

Šajā mirklī profesors apklusa un atvēra plakano kārbu. Tajā, rūpīgi ar kniepadatu pienagloti pie korķa pamatnes, atradās amelas naktstauriņa tēviņš un mātīte ar izstieptu smeceri.

- Tikko šis atklājums bija izdarīts, kļuva ārkārtīgi svarīgi iz­pētīt un uzzināt visu par šī kukaiņa bioloģiju, jo to noteikti va­jadzēja aizsargāt, tādējādi pasargājot arī amelas koku. Jā.

Drūms atkal apklusa un mirkli lūkojās uz savām kājām, koncentrēdams domas.

- Šā iemesla pēc es tiku uzaicināts ierasties Zenkali un lūgts uzņemties uzdevumu, kura veikšanai es biju pilnībā piemērots savas pieredzes un agrāko sasniegumu dēļ. Tomēr es zināju, ka šo problēmu - kā jebkuru neatšķetināmu bioloģisku mudžekli - atrisināt nebūs viegli. Nē. Un tā, iesākumam - ko mēs vispār zinām par šo naktstauriņu? Praktiski neko. Mēs zinājām, ka starp tēviņu un mātīti pastāv neliela dzimumatšķirība - ievē­rojiet, ka tēviņa spārnu apakša ir spilgtāk dzeltena, - un zinā­jām, ar ko barojas pieaudzis kukainis. Taču kukaiņa dzīves cikls joprojām bija noslēpumā tīts. Un kāpēc? Tāpēc, ka augs, no kā pārtiek pieaudzis kukainis, visādā ziņā nav tas pats, no kā barojas kāpurs. Attiecībā par amelas naktstauriņu, protams, mēs ne tikai nezinājām, no kā pārtiek kāpuri, bet neko nezi­nājām arī par pašu kāpuru. Tādējādi mans pirmais uzdevums bija atrisināt šo noslēpumu. Uzdevums bija vienkāršs, kaut arī nogurdinošs: noķert abu dzimumu naktstauriņus, sapārot un vēlāk, kad no oliņām izšķīlušies sīki, melni kāpuri kniepadatas galviņas lielumā, mēģināt tiem piedāvāt visdažādākos veģetā­cijas paraugus. Panākumu nebija. Kaut arī kāpuriem tika pie­dāvāts neiedomājams daudzums dažādu augu, tie vārguļoja un nobeidzās. Jā.

Drūms atvēra vēl kādu kasti. Tajā atradās vēl viens pāris amelas naktstauriņu, mazs zariņš ar sīciņu, baltu oliņu garozu un maza mēģenīte ar vairākiem melniem kāpuriņiem spirtā. Drūms paņēma herbārija presi un atvēra to.

- Šeit, - viņš teica, - atrodas četrsimt divdesmit augu sugu paraugi, gan vietējie, gan ievestie, kurus es bez panākumiem tiku centies iebarot kāpuriem. Jā. Un tad visbeidzot es izdarīju ārkārtīgi svarīgu atklājumu.