Džeralds Darels - Ņirgu putns

Viņš noņēma brilles un norādīja ar tām uz zāli.

- Profesors Drūms mēģināja barot kāpurus ar četrsimt div­desmit dažādiem augiem, - karaliņš klāstīja un uzsvēra teikto, paceldams rokas ar izstieptiem pirkstiem. - Viņš tiem piedā­vāja ne mazāk kā četrsimt divdesmit dažādu pārtikas veidu, tomēr kāpuri nīka un nobeidzās. Tikai, nonācis ņirgu putnu ielejā un ieraudzījis simtiem kāpuru ēdam ombu koka lapas, viņš saprata šīs vietas nozīmīgumu.

Karaliņš izvilka lielu, baltu zīda mutautu, noslaucīja tajā pieri un paturēja pirkstos kā mušu atgaiņājamo, ar to uzsvēr­dams sava sakāmā jēgu.

- jūs, iespējams, pie sevis prātojat - kas gan var būt vēl ne­parastāks par šo stāstu? Tā nu tas ir - mūsu bagātība un laime ir atkarīga no naktstauriņa. Bet šis mazais radījums savukārt bijis un joprojām ir atkarīgs no koka, kuru mēs jau sen uz­skatījām par izzudušu. Tagad mēs esam koku atklājuši no jauna, un profesors Drūms izdarījis brīnumainu atklājumu - izrādās, ombu koks par savu eksistenci var pateikties nevienam citam kā ņirgu putnam. Tāpēc es minēju, ka mums ir dievs, kas darbojas. Kad ombu koka auglis nokrīt zemē, ņirgu putns to apēd. Sēkla izceļo cauri putnam un tajā laikā kļūst pietiekami mīksta, lai, no jauna iznākusi no putna, spētu uzdīgt.

Karaliņš novāca mutautu, noņēma brilles un ilgi, pētījoši vērās klausītājos.

- Vai mums šeit visiem ir skaidrs, ka mūsu laime vispirmām kārtām atkarīga no naktstauriņa?

Viņš pacēla milzīgo, šokolādes brūno roku ar pavērtu plaukstu tik graciozi, ka tā atgādināja samtainu, tumšu naktstauriņu ar maigi rožainu spārnu apakšu.

- Otrām kārtām - no koka?

Viņš izpleta rokas un šādā stāvoklī pārsteidzoši atgādināja ombu koku.

- Un treškārt, - karaliņš pērkonīgi nodimdināja, pacēlis pa­mācošu pirkstu, - vai jūsos neizraisa pazemību doma, ka jūsu liktenis ir atkarīgs no putna gremošanas sistēmas?

Sapulcējušies savā starpā sačukstējās un žestikulēja.

- Tātad mēs esam savienoti kopā kā ķēdē, - karaliņš tur­pināja, teiktā ilustrēšanai savijis kopā pirkstus. - Amelas koks, naktstauriņš, ombu koks, ņirgu putns un visbeidzot mēs. Ne­viens no mums nespēj iztikt bez pārējiem. Bez šo koku un ra­dījumu palīdzības mūsu cerības uz Zenkali nākotni iznīks un izzudīs. Mēs varam iztikt bez lidlauka. Mēs nevaram iztikt bez dabas palīdzības.

Tad valdnieks noņēma brilles un ārkārtīgi cienīgi izsoļoja no zāles, kurā tūlīt pat sākās satraukuma pilnas sarunas.

Lielajai parādei bija milzu panākumi. Zenkali Balss vēstīja: "KARALIS PIEŅEMS DIEVU PILS DĀRZĀ". Šis ievērojamais virsraksts vainagoja visu pasākumu.

Parādi vadīja pats monarhs savos milzīgajos, kokgrie­zumiem rotātajos karaliņa ratos, viņam sekojošais loamšīriešu orķestris spēlēja Zenkali nacionālo himnu. Himnas pamatā bija "Kalnu meitas" [30] vienkāršā melodija, ko karaliņš, vannā gulēdams, bija mazliet pielabojis, savukārt saviļņojošos vārdus pidžinvalodā bija sacerējis Hanibals. Pirmais pants skanēja tā:

Itā ira, itā ira Zenkali, Zenkali, Itā mūsu pašu, mūsu zeme ira - Zenkali, Zenkali.

Aiz orķestra soļoja divi karaliņa grāmatnieki, nesdami iešķeltajās nūjās lozungu "LAI DZĪVO ZENKA". Izrādījās, ka izšūšanai nolīgtā sieviete pavisam negaidīti bija dzemdējusi, un darbs tādējādi palicis nepadarīts. Aiz viņiem rožainu pu­tekļu mākonī sekoja milzīgi rati, ko vilka seši īpaši audzēti un nosukāti zebu. Ratos kopā ar Pīteru un Odriju atradās lielais būris ar ņirgu putniem. Abi putni bija tik sajūsmināti, redzot lielus cilvēku pūļus, kas droši vien viņus pacienās, ka skraidīja pa būri, klaigādami "ha ha, ha ha" un rībinādami knābjus kā ložmetēju zalves. Visi sapulcējušies fangovi par sava jaunat- gūtā dieva skaļo uzvedību bija neprātīgi sajūsmināti. Pēc tam sekoja vēl vieni brīnišķīgiem griezumiem rotāti karaliņa rati, kuros sēdēja gubernators un lēdija Emeralda. Gubernators bija ģērbies parādes uniformā ar spalvām rotātu cepuri un zobenu.

Procesija virzījās pa zenkaliešu pūļu veidotu daudzkrāsainu tuneli. Visu bija apņēmis sablīvētā, rūpīgi ģērbtā un eļļām ie­ziestā cilvēku pūļa aromāts, kurā jaucās puķu, zebu, karija, sau­les gaismas smaržas un vispārējas labvēlības gaisotne. Tā bija dievišķīgā smarža, kādu sajūt, atverot nobrieduša vīna trauku. Skanot rožaino plaukstu saceltai aplausu vētrai, procesija vir­zījās cauri bronzas, šokolādes un vara krāsas seju alejai, kurā zibēja spoži balti zobi. Tautas laimīgā sajūsma bija gandrīz sa­taustāma.

Cieši pa pēdām gubernatoram un lēdijai Emeraldai sekoja rati ar lielās mucās iedēstītiem sešiem jauniem, ducīgiem ombu kokiem ar kopā savītiem zariem ("Mātes Kerijas cālēnu" īpaš­nieces un meiču dāvinājums). Tajos pašos ratos brauca arī Drūms, jaunajā smalksvītrotajā flaneļa uzvalkā izskatīdamies drausmīgāk nekā jebkad agrāk, un doktors Felugona, kas sa­jūsmā slaucīja asaras milzīgā, baltā mutautā un kā iedroši­nādams nemitīgi glāstīja ombu koku stumbrus. Aiz viņiem glī­tās rindās soļoja karaspēka daļas spožās uniformās, un starp rindām karaliņa ratos brauca visas augstās amatpersonas. Tur bija sers Osberts un lords Hammers, kuri izskatījās kā brīnu­mainā kārtā izglābušies no Kalkutas Melnās alas, sers Lanselots un godātais Alfs smaidīja un māja ļaudīm tik labvēlīgi, it kā tie visi būtu ierakstīti Debreta katalogā. Tālāk sekoja pamatīgi iereibušie preses pārstāvji un pārējie dabas aizsargātāji. Zviedrs izskatījās tik īgns, kā vienīgi zviedrs var izskatīties klaigājošu, plaukšķinošu un līdz neprātam līksmu cilvēku barā; šveicietim bija izdevies salabot pulksteni, un viņš nemitīgi tajā lūkojās, jo pastāvīgi mocījās ar šausmīgu domu, ka tas varētu būt ap­stājies. Harps, kurš kopā ar Džugu nepārprotami bija nodevies "Zenkali nektāram", sēdēja atzvēlies karaliņa ratos, ietinies kaut kur atrastā milzīgā Amerikas karogā, starojoši smaidīja un māja pūlim ar roku. Tā bija īsti pareizās tropu tradīcijās ieturē­ta procesija - laimīga un mazliet nekārtīga. Gadījās tikai viens uztraukuma brīdis: sajūsminātie zenkalieši atklāja Pītera TV komandas vajadzībām uzstādīto platformu un nolēma, ka šis paaugstinājums sniegs viņiem labāku skatu uz parādi. Vienā mirklī apmēram divsimt piecdesmit pārlieku dedzīgu zenka­liešu pārplūdināja diezgan trauslo veidojumu. Neprātīgi pārskai­ties, Brūsters centās no viņiem atbrīvoties, sizdams pirmajiem ar scenārija eksemplāru, taču drīz vien pats nozuda zem uz­brucēju kājām.

- Es esmu no BBC\ - Brūsters nemitējās klaigāt, taču zen­kaliešiem tas neko nenozīmēja. Bloru kopā ar viņa ārkārtīgi dārgo kameru nomēza no platformas, un viņš no piecpadsmit pēdu augstuma nokrita zemē. Vārgie kliedzieni "Jūs nesaprotat publicitātes vērtību!" un "Mēs esam no BBC, nevis ITVl" palika neievēroti, jo trauslā būve, ko Pīters bija uzslējis divu cilvēku svaram, neizturēja un sabruka. Zenkalieši, protams, nogāzās mīksti un neskarti kā zuši. Taču lielākā daļa nogruva pāri Brūsteram, kas iedzīvojās lauztā atslēgas kaulā, daudzos sasi­tumos un zilā acī.

Fangovu un ginku bari dziedāja, klaigāja, rībināja bungas, pūta taures un dejoja tik līgani un eleganti, kā to spēj tikai meln­ādainie.

Pamazām procesija pietuvojās pils vārtiem. Sardze neka­vējoties ieņēma miera stāju un atdeva godu, kad orķestris, ka­raliņš un visi pārējie soļoja cauri. Skatītāji barā apstājās un, smiedamies un čalodami, vērās cauri kaltajiem dzelzs vārtiem, viņu sejas spīdēja kā baklažāni grozā.