Džeralds Darels - Ņirgu putns

Kad visi bija izvietojušies krāšņajā, saules pielietajā pils dārzā, svētki varēja sākties.

Abus neprātīgi satrauktos ņirgu putnus izlaida no krātiņa, un tēviņš nekavējoties iecirta ar knābi karaliņam kājā (Zenkali Balsī nākamajā rītā parādījās virsraksts: "DIEVS IEKNĀBJ KARALIM"). Kopš tā mirkļa viesības ritēja nevaldāmā līk­smībā. Tika izdzerti daudzi galoni Lese-Majeste iztukšoti lieli šķīvji brieža un piena sivēnu gaļas un milzu trauki ar daudz­krāsainiem dārzeņiem. Likās, ka karaliņš ir itin visur - viņš sarunājās ar visiem, un viņa skaļie smiekli vēlās pāri pūļiem kā draudzīgs pērkons.

Pīters un Odrija pēkšņi atklāja, ka ir iemīlējušies. Sadevu­šies rokās, viņi klaiņoja pūlī.

- Vai zini, - Pīters ieminējās, jau ceturto reizi piepildīdams Odrijas glāzi, - te ir gluži kā līcī - peldi tik no vienas vietas uz citu un vēro arvien jaunas dīvainas zemūdens ainavas.

- Hmm, - Odrija prātoja, - papeldēsim mazliet tālāk.

Un viņi, savijuši pirkstus kopā, turpināja ceļu.

Viņi atklāja neticamu kombināciju - Harpu un Džugu, kuri viens otram līdzās gulēja atpūtas krēslos. Harps tobrīd beidza ārkārtīgi iedvesmojošu Ziemeļamerikas aļņu tēviņa pārošanās bauru paraugdemonstrējumu, kas bija prasījis ievērojamu jodelēšanas māku un ādamābola vibrināšanu.

- Jā, - Džugs drūmi noteica, kad baurošanas pēdējie ska­nīgie akordi bija izskanējuši, - mums reiz piederēja vairāki tādi aļņi. Bet visi nomira. Tie aļņi ir vieni jokaini radījumi. Mirst vienā laidā. Es cenšos vairāk turēt tādus radījumus, kas tik traki nemirst. Ziloņi, protams, ir labi, bet, kad esi redzējis vienu, esi redzējis visus, vai ne? Vajadzīgi tādi lopi, kam ir klase un kas piesaista publikas uzmanību. Bet visi tie lopi, kuriem ir klase, ņem un mirst nost - sasodīti izvēlīgi radījumi, tieši tā!

- Lamantīns, - Harps ierosināja, - tev vajadzīgs lamantīns. Atceros, reiz es un mana toreizējā sieva Meimija bijām Floridā un peldējāmies kopā ar lamantīnu. Un mana toreizējā sieva Meimija teica man: - Hairem, viņa teica, viņi izskatās gandrīz kā cilvēki. Uzvelc tiem bikini, un tie izskatīsies gluži kā tava mamma, tā viņa teica.

- Un ko tu šai teic'? - Džugs apstulbis noprasīja.

- Neko neteicu, - Harps ar cieņu atbildēja. - Es no viņas

izšķiros.

Odrija un Pīters peldēja tālāk.

Viņi uzdūrās godātajam Alfam, kas tobrīd stāstīja Drūmam garu un sarežģītu stāstu ar trīs grāfu, radžas un dažādu sīkāku prinču piedalīšanos.

- Un tādēļ es apgalvoju - ja iesaista pareizos cilvēkus, dabas aizsardzības darbs risinās neizmērojami vieglāk, - viņš vā­vuļoja.

- Pareizie iesaistāmie cilvēki ir zinātnieki, - Drūms atteica. - Bez viņiem visi pārējie cilvēki ir bezpalīdzīgi.

- Te nu man nākas nepiekrist, - godātais Alfs iebilda, - te nu es tiešām nepiekrītu. Ja nevarat dabūt palīdzību no īstās raudzes cilvēkiem, uzdevums kļūst daudz grūtāks.

- Ņemsim kaut vai šo te manu ievērojamo atklājumu, - Drūms, nemaz neklausīdamies, turpināja. - Kur vispār Zen­kali būtu nonākusi bez manis? Kad mana atklājuma apraksts tiks publicēts, tas izraisīs zinātnisku sensāciju!

- Jā, jā, - godātais Alfs nerimās, - bet jūs izglābāt ne tikai ņirgu putnu un ombu koku, bet arī amelas koku, un, zināt, visā tajā bija iesaistīts karalis.

- Tam nav nozīmes, - Drūms klāstīja. - Ar putniem un kokiem šie tagad var darīt, kas ienāk prātā. Svarīgi ir tas, ka es to visu publicēšu un tādā veidā gūšu atzinību zinātnes acīs. Vai spējat aptvert: mazas kļūdas dēļ, kas bija ielavījusies manis izdarītajos aprēķinos par cece mušu apdzīvotības blīvumu Ngorongoro krātera apvidū - turklāt šī kļūda visā pilnībā radās mana stulbā asistenta dēļ -, visa akadēmiskā pasaule pie­nagloja mani pie kauna staba! Nu es viņiem par visu esmu atlī­dzinājis. Kad manu atklājumu publicēs…

Pīters un Odrija peldēja tālāk.

Nākamā pietura bija pie gubernatora un lēdijas Emeraldas, kuri bija iegrimuši neatšifrējamā sarunā ar Karmenu.

- Vai zinhiet, - Karmena klāstīja, - hes esmu priechīga, ka visi šhie putni un koki ir nosarghāti, hes nudien priecājos, un hes jau nu melot neiešhu, jūsu hekselence.

- Neparasti… ārkārtīgi nozīmīgi… dievs un tā tālāk… vi­siem pienākas uzslava… zemes sāls…, - gubernators murmi­nāja.

- Un man jums jāatzīstas, jūsu hekselence, ka runa nav tik- hai par politiskiem sarežģījhumiem, man bija raizhes par ma­nām meitenhēm. Viņas kļuva niķīghas, nudien, niķīghas, kaut arī taisnīgas lietas labā. Nu, jūs jau zinhiet, kā tas ir, gluži kā neizvedot sunhi pastaigāties.

- Sievietes godājamais ķermenis… impērijas mugurkauls… neparasti, - gubernators komentēja.

Lēdija Emeralda iesaistījās sarunā, iesprauzdama klausāmo stobriņu ausī.

- Jums biežāk jānāk pie mums pusdienās, - viņā ārkārtīgi labsirdīgi aicināja, - mēs tik reti redzam jūs un jūsu burvīgās meitas.

- Nu, jā, - Karmena atbildēja, no prieka nosarkdama, - ja jūs esat pilnīgi pārliecināthi, ka vēlaties viņas uzņemt guber- natorha rezidencē… hes gribu teikt, hes pieskatīšhu, lai mei- tenhes uzvedas kā pieklājas un lai neuzplijas kunghiem.

- Zemes sāls, - gubernators atkārtoja.

Odrija un Pīters peldēja tālāk, pa ceļam piepildīdami glāzes. Tālāk iedami, viņi sadzirdēja drūmi saviebušos kapteini Pa­pasu spriedelējam ar lordu Hammeru.

- Jā, - Papass tobrīd teica, - un tā pie manis ir visi šitie pa­pīri, ko tas bandubērns Lūja iedeva man paglabāt. Tas, redz, notika, pirms vēl es zināju, ko viņš sadarījis.

- Saprotu, - lords Hammers teica, - un kas tieši tie ir par papīriem?

Papass saviebās vēl negantāk.

- Es nez', - viņš atteica, - es nelasu cilvēku privātos papīrus. Bet tagad, kad tas bandubērns ir prom no salas, ko man ar tiem iesākts? Kājās domā?

Sejai starojot nevainībā, Papass ar mazajām, melnajām acīm cieši vērās lordā Hammerā.

- Varbūt, - lords Hammers piesardzīgi ieminējās, - ja mēs kopā tos caurskatītu, mēs varētu nonākt pie secinājuma, ko ar dokumentiem iesākt - kā jums šķiet?

- Labiņi, - Papass attrauca, pavērdams zelta zobus platā, absolūti uzticamā smaidā, - es tos rīt atnesīs, e?

- Kā viņš ticis pie Lūjas papīriem? - Odrija pārsteigta no­čukstēja.

- Viņš ir grieķis, - Pīters atteica. - Tas visu izskaidro.

Nākamajā vietā gāgināja dabas aizsargātājs šveicietis, kuram

admirālis lasīja garu, mazliet nepatiesu lekciju par Eiropas vēs­turi.

- Un tad mēs nonācām Jitlandē un jūs, puiši, no mums pa labi, - admirālis stāstīja satraukumā valgām acīm, - bijāt iz­vietojušies visapkārt…

- Bet mums nav jūras kara flotes, ser, - šveicietis iebilda, būdams precīzs līdz nāvei.

- Nav jūras kara flotes? - admirālis šausmās sastinga. - Ne­var būt, ka jums nav jūras kara flotes - ikvienam jābūt jūras kara flotei!

- Šveice ir maza valstiņa, - šveicietis skaidroja un salika kopā rokas, kā attēlodams putnu ligzdu. - Un tā atrodas iekš­zemē.

- Iekšzeme ir bīstama lieta, - admirālis apgalvoja. - Klausiet manam padomam, izcīniet ceļu līdz jūrai.

Pīters un Odrija peldēja tālāk. Karaliņš, ģērbies izsmalcinātā talārā, no saviem augstumiem uzsmaidīja seram Lanselotam, kuru vispārējās labvēlības atmosfēra bija tiktāl aizgrābusi, ka viņš pat reizumis ļāva sejā zagšus atspīdēt kādam smaidam.

- Priecājos, - sers Lanselots tobrīd visžēlīgi sacīja, - ka varu jums nodot labas vēstis no Penzansas hercoga. Viņš īpaši lūdza atgādināt par sevi.