Džeralds Darels - Ņirgu putns

- Ak, kungs, - Hanibals noteica.

- Tā ir vienīgā izeja, mīļais Hanibal. Jāļauj viņiem abiem iz­runāties, un tad, kas zina, mēs varētu tikt pie skaidrības.

- Manuprāt, karaliņam taisnība, - Pīters ieminējās, ar grū­tībām veldams vārdus, kas ķērās aiz šuvēm. - Kaut vai tāpēc, ka varēsim tēvocim pastāstīt par Lūju.

- Teicama doma, - karaliņš atplauka. - Par to es nebiju iedomājies. Starp citu, vai esi dabūjis rokā Drūmu?

- Nē, viņš joprojām dzīvojas pa mežiem. Es viņam atstāju zīmīti, - Pīters paskaidroja.

- Apbrīnojami, - Hanibals aizkaitināts sacīja. - Kad mēs viņu negribam redzēt, viņš mūs vajā vārda tiešā nozīmē, bet, kad mums viņu vajag, tad nevaram atrast.

No jauna iestājas nomācošs klusums.

Karaliņš iztukšoja glāzi un iztrausās no guļamtīkla.

- Nu, ko - redzu Malapi tuvojamies, tātad mans liktenis jau klauvē pie durvīm. Iesim, kungi.

Plašajā viesistabā sers Lanselots un sers Osberts sēdēja pie lielā galda viens otram pretī un atgādināja divus neuzticības pilnus kaķus, kas tup uz dārza žoga. Brīdī, kad karaliņš, lie­kulīgā draudzībā smaidīdams, iepeldēja istabā, abi piecēlās un tikko manāmi, atturīgi paklanījās.

- Dārgais ser Lanselot, dārgais ser Osbert, lūdzami, atvai­nojiet manu nosebošanos, - monarhs nodārdināja, smaidā zi­binādams zobus, - valsts darīšanas, jūs jau saprotat, valsts darīšanas. Taču jums, kungi, man par to nemaz nav jāstāsta. Tad kā būtu ar atspirdzinājumu? Nu, protams, tādā karstā dienā, ceru, ka izdosies jūs iekārdināt? Mums, šķiet, te at­rodams viss, ko vēlaties - jā, nu, protams, viskiju ar ūdeni jums, ser Osbert, - un jums, ser Lanselot? Nu, protams, džinu ar toniku… Hanibal, Pīter, te būs kauss ar balto dzērienu, kas jums tā iet pie sirds… tā, vai nu visi ir apmierināti? Jauki, jauki.

Karaliņš apsēdās un pārlaida visiem pie galda sēdošajiem starojošu smaidu - versmainu kā vulkāns un nenovēršamu kā lavīna.

- Un tā, ser Lanselot, vai saņēmāt manu vēstuli? Es, pro­tams, nosūtīju kopiju ari seram Osbertam. Un tagad es ļoti labprāt uzklausīšu jūsu viedokli.

Karaliņš atlaidās krēslā, savilcis seju nopietnā, rāmā izteik­smē, un savija kopā garos, šokolādes brūnos pirkstus. Sers Osberts paskatījās uz seru Lanselotu tā, it kā tikko būtu viņu pamanījis. Mirkli valdīja klusums. Tad sers Lanselots nokrem- šļojās un īsi, kā nožēlodams, pasmaidīja.

- Varbūt… laikam gan… ja nevienam no jums nav iebil­dumu, es varētu pirmais ķerties pie lietas, - viņš ierunājās. - Domāju, ka mans viedoklis palīdzēs mums noformulēt mo­dus operandi [29].

Sers Lanselots neņēma vērā sera Osberta skaļo nosprauslā- šanos.

- Es ļoti rūpīgi izlasīju saņemto vēstuli, Jūsu Majestāte, un ļaujiet man jau pašā sākumā uzsvērt, ka es nudien saprotu un jūtu līdzi zināmā mērā neparastajai situācijai, kādā esat no­nācis. Jūs piekritāt lidlauka projektam, pirms vēl ieleja bija atklāta, un no tā arī radušās visas grūtības. Runājot no dabas aizsardzības viedokļa, varu tikai izteikt nožēlu par paredzamo lidlauka un aizsprosta būvi, taču galīgais lēmums par to ierīko­šanu pieder tikai un vienīgi Zenkali.

Viņš uzmeta ašu skatienu seram Osbertam, iemalkoja dzē­rienu un turpināja.

- Uzskatu, ka man pieklājas nepārprotami deklarēt savu personīgo un manis pārstāvētās organizācijas viedokli. Cilvēks visā pasaulē mežonīgā ātrumā noposta un izskauž neaizstā­jamo. Reizēm mēs pat neaptveram, ko darām, reizēm rīko­jamies pilnīgi apzināti, taču postījumi vienmēr notiek progre­sa vārdā. Ja drīkstu lietot analoģiju, - mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Mēs savā organizācijā apzināti nestājamies progresam ceļā, kaut arī seram Osbertam tā šķiet. Mēs vien­kārši aicinām būt piesardzīgiem. Esam dziļi noraizējušies par dzīvniekiem un to dabisko dzīves vidi, taču lielākā daļa cilvēku neņem vērā, ka šī dabiskā vide var būt gan tropu mežs, gan Londonas grausti. Parastais arguments ir - kāds labums mums ar mūsu brīnišķīgajām tehnoloģijām no šiem radījumiem, ar mūsu varu pār dabu, mūsu spēju pašiem veidot savu likteni - vismaz tiek apgalvots, ka mēs to spējam? Visvienkāršākā at­bilde uz šo jautājumu ir - mēs nezinām.

Sers Osberts vēlreiz nosprauslojās.

- Tieši tā, - viņš komentēja, - jūs nezināt.

Sers Lanselots palūkojās uz savu oponentu.

- Mēs vismaz atzīstamies savā nezināšanā, ser Osbert, mēs necenšamies to slēpt kā jūs.

Sers Osberts pietvīka.

- Jūs gribat teikt, ka visi jūsu protesti un progresa kavēšana balstās uz nezināšanu? - viņš ņurdēja. - Kā gan lai šādā veidā panāk virzību uz priekšu? Pasaule aug, izplešas, bet jūs pastā­vīgi cenšaties to aizkavēt!

- Ja jūs apgalvojat, ka pastāv izvēle starp lidlauka un aiz­sprosta būvi Zenkali vai ņirgu putnu ieleju glābšanu, tad es pilnīgi noteikti esmu par pēdējo, - sers Lanselots paziņoja, - jo, nemaz neņemot vērā bioloģisko interesi, mēs nezinām, cik ļoti nozīmīga šī ieleja var būt.

- Nozīmīga? Nozīmīga? - sers Osberts iesaucās. - Vai jūs uzskatāt, ka mums vienkārši vajadzētu stiept laiku un nedarīt neko, jo ieleja varētu izrādīties nozīmīga? Dārgais ser, jūs esat jucis. Ir divdesmitais gadsimts! Nav vairs vietas ekoloģiskām pārmērībām…

Viņš aprāvās, jo Hanibals bija sācis nevaldāmi smieties. Sers Osberts nikni paskatījās uz viņu.

- Atvainojiet, - Hanibals teica liekulīgas nožēlas pilnā balsī, - bet šis bija lieliskākais izteiciens, kādu esmu dzirdējis kopš ilgiem gadiem, - ekoloģiskas pārmērības… man tas patīk. Šajos vārdos skan progresa fanfaras.

- Jā, - sers Lanselots sausi piekrita, - tomēr bīstos, ka šīs… ēēē… ekoloģiskās pārmērības, par kurām runā sers Osberts, ietekmē mūs visus - gan dabas aizsargātājus, gan progresa vir­zītājus.

- Neiedomājos, ka esmu pateicis kaut ko smieklīgu, - sers Osberts izgrūda caur sakostajiem zobiem.

- Nē, nē, neko smieklīgu, - sers Lanselots aizrādīja, - tikai bēdīgu.

Karaliņš tikko manāmi sakustējās krēslā.

- Kaut arī principā jums piekrītu, ser Lanselot, - viņš ierunājās, - man tomēr, ja atļauts, gribētos, lai diskusija neno­virzītos no konkrētā jautājuma. Kāds ir jūsu viedoklis par mūsu piedāvāto problēmas risinājumu? - viņš uzmanīgi vērās uz vienu, tad otru augstdzimušo viesi.

- Tas ir nejēdzīgs! - sers Osberts paziņoja. - Šādi projekts tiks kavēts līdz bezgalībai. Man kā Viņas Majestātes valdības pārstāvim nepārprotami jāpaziņo, ka mēs nevaram izturēties iecietīgi pret svārstīgu nostāju jautājumā, kas ir tik nozīmīgs gan valstu savienības, gan pašas Zenkali drošībai.

- Man glaimo jūsu pārliecība, ka krievi met kāru aci uz tik pieticīgu nostūri kā Zenkali, - karaliņš nomurmināja.

- Runa nav tikai par Zenkali, bet gan par visu Indijas okeānu, - sers Osberts aizkaitināts turpināja. - Tā vien liekas, ka man neizdodas nevienam no klātesošajiem ieskaidrot, ka miers visā pasaulē tiek likts uz spēles kaut kāda sasodīta koku pudura un stulbu putnu bara dēļ!

- Es jums vienreiz jau aizrādīju, ka ņirgu putns ir fangovu dieva personifikācija, - karaliņš vēsi aizrādīja. - Es ļoti ceru, ka man to nenāksies darīt vēlreiz.

- Piedošanu, - sers Osberts izgrūda.

- Un jūs, ser Lanselot? - karaliņš apvaicājās, novērsis caur­urbjoši nikno skatienu no satriektā sera Osberta.

- Es šeit saskatu, lūk, kādas grūtības. Pat ja izrādīsies, ka ņirgu putns spēj izdzīvot ārpus pierastās vides, un to pašu izdosies pierādīt arī attiecībā uz ombu koku, jūs viņus, tā sakot, saglabāsiet vakuumā. Mana organizācija, kad vien tas iespējams, atbalsta sugu saglabāšanu to atrašanās vietā, tādēļ bīstos, ka principā mēs iebildīsim pret putnu un koku pār­vietošanu no ielejas. Nemaz nerunājot par ko citu, izmaksas būs milzīgas, un es nespēju iedomāties, kur jūs atradīsiet šādu naudu. Es saprotu jūsu viedokli par pārvietošanu kā lietderīgu kompromisa variantu, tomēr bīstos, ka mana organizācija to neatbalstīs.