Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

- Es nezinu, ko par viņu domāt, tiešām nezinu, - Deivids teica.

- Nedomājiet, — es ieteicu. — Ejiet iedzert un pasakiet Luidži, lai ieraksta manā rēķinā.

- Jūs esat ļoti laipns, suer, - Deivids atplauka un devās augšā uz bāru.

- Kāda laime, ka jūs te nācāt garām, - Čarlijs teica, kad Deivids bija nozudis. - Tie abi idioti bija gatavi viens otru nogalēt — ar to sasodīto gaļas cirvi.

- Sakiet, — es jautāju, - kas ir Andžela?

Čarlijs brīdi blenza manī. — Jūs gribat teikt …, - viņš iesāka, un tad sāka smieties.

- Nu, kaut ko man taču vajadzēja teikt, - es paskaidroju, - citādi mums te vajadzētu stāvēt visu dienu.

- Un es tā pieņemu, ka ari Naidželu Merivezeru jūs nekad neesat redzējis? - Čarlijs ķiķināja.

- Es neesmu viņu redzējis, - es teicu, - bet man stāstīja, kas viņš esot vispievilcīgākais no jaunajm direk­toriem, traks uz skuķiem un bez naudas problēmām.

- Pilnīgi pareizi, - Čarlijs teica. - Viņš ir īsts putnusuns.

- Putnusuns? - es pārsteigts jautāju.

— Nūjā, ziniet, vienmēr skrien kādam putniņam pakaļ [20] .

— Jā, - es piekritu. — Putnusuns. Kāds labs apzīmē­jums. Nu, viss labs, kas labi beidzas.

- Sakiet, - Čarlijs teica, - kas tā ir par grāmatu, par ko viņi tā satraucās?

Es paskaidroju. - Tie ir teicami sējumi, ja tos pienā­cīgi izmanto, — es teicu, — bet šajā iestādē visi, kas vien tos lasa, kļūst pilnīgi traki.

— Vai tajās ir arī kādi padomi par laulības dzīvi tādā, nu … intīmā lietā? - Čarlijs noprasīja ar cerīgu izteiksmi acis.

Mana sirds sažņaudzās. — Nu … jā, - es teicu, - bet atcerieties, ka tā tiešam ir tikai tāda kā mācību grāmata.

—Jā, - Čarlijs uztvēra, - Tas varētu būt tieši tas, kas man vajadzīgs. Mācību grāmata - kā skolā, vai tā verētu teikt?

- Ak kungs. Vai esat pārliecināts?

— Ziniet, - čarlijs konfidenciāli iesāka, — mēs ar sievu pēdējā laikā nevaram īsti labi sadzīvot. Viņa ir tāda kā mazliet nospiesta, un mazliet kašķīga, ja saprotat, ko es gribu teikt. Nekas nav tā, kā vajag. Pirms pāris nedēļām viņa bija skatīties vienu no tām seksīgajām fonogrāfa filmām, un viņa saka, ka es to lietu nedarot pareizi. Viņa saka, ka tas pats vecais paņēmiens visu laiku darot viņu traku. Viņa saka, ka man neesot nekādas iztēles. Es viņai teicu, ka šī pati arī nav nekāda Kama-johai'-Sutra, bet viņa saka, ka tā esot tikai mana vaina.

— Nu, var jau būt.

- Un tajās jūsu grāmatās … vai tur ir kaut kas teikts par tādām lietām? Ziniet, dažādi paņēmieni un tādā garā?

— Jā, — es piesardzīgi atbildēju.

- Tātad es varu to mazliet aizņemties? - viņš lūdzās. - Tā, lai uzlabotu tehniku?

Kā gan es varētu atteikt druknam pusmūža vīriedm, kas izlūdzas mācību grāmatu par to, kā uzlabot kaislīgo tuvošanos savai sievai? Tas būtu augstākajā mērā ciet­sirdīgi.

— Lai notiek, — es samierinājies teicu. — Es jums aizdošu otro sējumu.

— Paldies, ser. - Viņš pavīpsnāja. — Bā! Varu derēt, ka tas manu veco skuķēnu sapurinās. Varu derēt, ka viņa būs līksma līdz neprātam.

Viņš maldījās. Divas dienas vēlāk, kad es pusdienoju, viņš izkliboja no virtuves un pienāca pie mana galda, nesdams otro sējumu. Viena viņa acs bija pa pusei ciet, un uzpampums laistījās visai interesantās krāsu kombinā­cijās, sākot no purpura virs vaigukaula līdz koši sarkanai un rožainai ap aci.

— Sveiki, — es teicu. - Ko jūs esat izdarījis ar savu aci?

Viņš rūpīgi nolika Hevloku uz galda.

- Es neko neesmu izdarījis, — viņš teica. - Tā vecā sieva šito visu paveica. Pēc visas tās trakās šķendēšanās par nolādēto seksu viņa man uzklupa un notēsa kā sasodīts pāļdzinis. Un vai zināt, kāpēc, ser?

- Kāpēc? - es saintriģēts jautāju.

čarlijs izdvesa grūtsirdīgu tāda vīrieša nopūtu, kurš saskāries ar sievietes loģiku. — Tāpēc, ka es atnesu uz mājām neķītru grāmatu, ser. Lūk, kāpēc, - viņš teica.

Es nolēmu, ka Hevloks ir jau izraisījis pietiekoši daudz problēmu, un tāpēc man vajadzētu savākt visus aizdotos sējumus atkal kopā. Turklāt pēc divdesmit čet­rām stundām es gatavojos pamest viesnīcu, un tā kā Hevlokam kā vieglai lasāmvielai bija tik lieli panākumi, tad baidījos, ka varu neatgūt visas grāmatas.

Es tikko biju apstaigājis viesnīcu, atstādams zīmītes Denisam, Gevinam un Stellai (istabenei, kas bija satrau- kusies par savu draugu: Viņš domā tikai par seksu. Nopietni, viņš neinteresējas pat par futbolu.), kad uzskrēju virsū pašam pārvaldniekam, misteram Vzerstonam-Tompsonam.

— O! Labdien, mister Darel, - viņš teica. — Es tā saprotu, ka parīt jūs mūs pametīsiet?

—Jā, diemžēl, - es atbildēju. — Man jāatgriežas Džersijā.

— Protams, protams, jūs droši vien esat ļoti aizņemts ar visiem saviem gorillām un tamlīdzīgi, - viņš māksloti iesmējās. — Bet mēs tiešām priecājamies, ka apmetāties mūsu viesnīcā.

— Es arī priecājos, — es atbildēju un kāpos atpakaļ uz liftu. — Un visiem kapotājiem jūsu ļoti pietrūks, — misters Vezerstons-Tompsons turpināja, veikli iespraukdamies starp mani un liftu, - manuprāt viņiem tāpat pietrūks jūsu mazās … ha, ha! … bibliotēkas.

Es pie sevis novaidējos. Misters Vezerstons-Tompsons bija aptucis, gārdzošs, allaž iesviķojis piecdesmitgadnieks, kas spēcīgi oda pēc viskija, Parmas vijotītēm un lētiem cigāriem. Viņš bija precējies ar kādu iznīcinošu, pašrocīgi balinājušos blondīni, savus divdesmit piecus gadus jau­nāku par pašu. Viņa ne tikai meta aci uz vīriešiem, viņa tos zvejoja kā ar tīklu. Misteram Vezerstonam-Tompso- nam bija problēmas, bet es netaisījos aizdot viņam Hev­loku, lai tās atrisinātu. Es izmanīgi paspraucos viņam garām un no jauna uzņēmu vīli uz liftu. - Ak jā, Hevloks Elliss, — es teicu. - Ārkārtīgi interesanta sērija.

— Esmu par to pārliecināts, esmu pārliecināts, - misters Vezerstons-Tompsons dedzīgi piebalsoja. - Es tā iedomā­jos, ka varbūt tad, kad visi kalpotāji būs beiguši … ēēē … veldzēties pie šī gudrību avota … es varbūt drīkstētu …

—Ak vai, ļoti žēl! - es ar nožēlu izsaucos. - Jums vajadzēja man to pateikt ātrāk. Es tikko visus sējumus iesaiņoju un aizsūtīju uz Džersiju.

Viņa vilšanās bija dziļi patētiska, bet es nocietināju savu sirdi. - Ak, — viņš teica, - nu, labi. Neņemiet galvā. Tur nekas nav līdzams. Es vienmēr esmu teicis, ka šāda veida grāmatas ir savā ziņā interesantas, bet patiesībā, ja cilvēks ir tik pieredzējis kā jūs un es … nu, tad tās mums neko daudz nevar iemācīt.

- Nē, nudien, - es teicu, - būtu vajadzīgs kaut kas vairāk par grāmatu, lai papildinātu jūsu pieredzi.

Misters Vezerstons-Tompsons iesmējās un viņa acis iezibējās, apcerēdams savas iztēlotās spējas. — Nu, neno­liegšu, man ir šis tas, ko atcerēties, - viņš iespurcās.

- Esmu pārliecināts, ka ir, - es piekritu, iekāpdams liftā. - Patiesībā jums vajadzētu raksūt grāmatas, nevis lasīt.

Es atstāju viņu (Kazanovu, Marku Antoniju un Ramonu Navarro vienā personā) noraidoši smejamies par manu komplimentu viņa pavedinātāja spējām.

Līdz nākošajam ritam es biju atguvis visus sava Hev- loka Ellisa sējumus, izņemot to, kuru biju aizdevis Gevi- nam. Hevolks, es atklāju, nebeidza viņu valdzināt. Deniss atzinās, ka nu viņš ir pilnīgi apjucis. Pirms iepazīšanās ar Hevloku viņš bija domājis, ka pastāv tikai viens šķīsts un nevainīgs seksa veids. Stella teica, ka Hevloks ne tikai nav izraisījis viņas draugā interesi par futbolu, bet pada­rījis viņu trakāku nekā jebkad, un pagājušajā naktī viņai nācies izmisīgi cīnīties par savu nevainību.