Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

Bija bauda redzēt viņus kopā, monsieur. jo vairāk Morso luncinājās ap Albertu Henriju, jo augstprātīgāks un valdo­nīgāks kļuva Alberts Henrijs, un jo viņš kļuva valdonīgāks, jo vairāk Morso ap viņu luncinājās. Mans topošais sievas­tēvs līda vai no ādas laukā, lai nodrošinātu panākumus. Virtuve bija izberzta tā, ka katrs vara katls un panna laistījās kā mēness ap pļaujas laiku. Pieliekamais bija līdz augšai piedzīts ar visiem iespējamajiem augļiem un dārze­ņiem, visa veida gaļu un medījumiem. Vēl vairāk, tam gadījumam, ja pēkšņi atklātos, ka viņam nav nepieciešamo sastāvdaļu katras "Mišelina cilvēka" iegribas apmierināša­nai, mans topošais sievastēvs bija spēris pat tik nepieredzētu un dārgu soli kā nolīdzis mašīnu ar visu šoferi, kas vienmēr bija gatavs pilnā ātrumā nesties uz tuvāko lielo pilsētu un sagādāt itin visu, ko vien augstais viesis būtu iekārojis.

Vecais vīrs apklusa un, atmiņās kavēdamies, iesūca vīnu, pie sevis nosmiedamies. — Nekad es vēl nebiju redzējis tādu gatavošanu, monsieur, un tādu ēšanu arī nē. Morso ģēnijs bija pilnā plaukumā, un ēdieni, kas plūda ārā no virtuves, bija komplicētāki, lieliskāk pagatavoti, aromātā un noformējumā brīnišķīgāki par visu, ko viņš līdz šim bija gatavojis. Protams, tas ļāva atplaukt Alberta Henrija dižēdāja ģēnijam. Viņi sacentās viens ar otru, monsieur, kā divas armijas par pārākumu kaujaslaukā. Tā kā ēdieni kļuva arvien izsmalcinātāki, Alberts Henrijs tos pasūtīja arvien lielākos kvantumos, tā ka beidzot viņš katrā maltītē ēda sešus vai septiņus ēdienus, neskaitot sieru un saldo.

Ja ēšana, aizskalojot veselas vīna upes, bija Hērakla varoņdarbs, tad ēdienu gatavošana arī bija neprātīgs pasākums. Nekad es vēl nebiju tik smagi strādājis, par spīti tam, ka mēs bijām nolīguši vēl trīs pagaidu strādnieces, kas sagatavoja dārzeņus un darīja tamlīdzīgus darbus. Morso uzvedās kā vājprātīgs: viņš plosījās pa virtuvi kā dervišs, izspiedza instrukcijas, kapāja, maisīja un nogaršoja, un laiku pa laikam elsdams ienesās ēdamistabā paskatīties, kā Alberts Henrijs stumj iekšā ēdienu tādos apbrīnojamos daudzumos, ka bija grūti ticēt savām acīm. Viens uzslavas vārds no Alberta Henrija lūpām, un Morso, aiz laimes pietvīcis, galopā nesās atpakaļ uz virtuvi, kur ar entuziasmu metās pie jauna, vēl apbrīnojamāka ēdiena gatavošanas.

Varat man ticēt, monsieur, ka tad, kad viņš gatavoja savu Lievre Royale [17]— un tā pagatavošana ilga divas dienas, - aromāts bija tāds, ka to varēja saost visā ciematā, un ciematnieki, visi kā viens, metās ārā no mājām, lai, stāvēdami savos dārziņos, varētu sevi aplai­mot kaut vai tikai ar šī ēdiena smaržu. Tajā brīdī, kad rosība bija sasniegusi kulmināciju un Alberta Henrija apetīte likās pieņēmusi visgigantiskākos apmērus, viņš (tikko notiesājis neticami bagātīgu un aromātisku zoss cepeti) piecēlās kājās, lai uzsauktu tostu pietvīkušajam Morso, … un nokrita zemē beigts.

Vecais vīrs atgāzās krēslā un ar labpatiku vēroja manu reakciju.

- Augstā debess! - es iekliedzos. - Un ko jūs darījāt?

Patron svinīgā izskatā nobraucīja zodu.

- Neslēpšu jums situācijas nopietnību, monsieur, - viņš teica. - Ievērojiet, kā viss samudžinājies. Ja izsauktu ārstu, tas neglābjami atklātu, ka Alberts Henrijs nav Mišelina cilvēks, un tad Morso atsauktu manu saderinā­šanos ar savu meitu, jo tajos laikos bērni klausīja vecā­kiem, īpaši meitas. To es nevarēju pieļaut. Par laimi tajā brīdi, kad Alberts Henrijs sabruka uz grīdas, ēdamistabā bijām tikai mēs ar topošo sievastēvu. Man vajadzēja domāt ātri. Lieki teikt, ka Morso krita histēriskā izmisu­mā, kad atklāja, ka Alberts Henrijs ir beigts, un līdz ar viņu — visas izredzes uz zvaigznīti. Lai noskaņotu viņu pareizā virzienā, es izskaidroju visu situācijas šaušalī- gumu: ar savu kulinārijas mākslu viņš faktiski nogalinājis Mišelina cilvēku. Ja viņš grib cerēt, lai viesnīca vispār kādreiz parādītos Mišelina Ceļvedī, par zvaigznītes iegū­šanu nemaz nerunājot, šo šausminošo faktu par katru cenu jānoslēpj Mišelina kompānijai.

Pat savā patreizējā stāvoklī, histēriski raudādams, viņš saprata manu vārdu gudrību. Ko gan, viņš lūdzās, mums tagad darīt? Mon Dieu, es nevarēju viņam teikt, ka man par to tikpat maz jēgas kā viņam. Man vajadzēja pārņemt iniciatīvu, vai ari visa situācija sabruktu.

Pirmkārt, es teicu, viņam jānoslauka asaras, jāsaņem sevi rokās un jāatgriežas virtuvē, jāaizsūta meita uz viņas istabu ar ieganstu, ka viņa pārstrādājusies (kas bija balta patiesība). Viņam jāatlaiž visi virtuves puikas, sakot, ka monsieur Albertam Henrijam Perigordam sāp galva un viņš licies gulēt. Ne ar kādu ieganstu neviens nedrīkst rādīties ēdamistabā.

Savedis mazliet kārtībā viņa izskatu - jo šausmu neprātā viņš bija norāvis pavāra cepuri un samīdījis zem kājām, un sviedis pudeli teicama Medoc pret sienu, tā ka lielākā daļa vīna bija apšļakstījusi viņu — es aizsūtīju Morso uz virtuvi. Tad es aiz vilku Alberta Henrija ķer­meni no ēdamistabas cauri hallei lejā uz pagrabu, kurā mēs vēsumā glabājām vīnus, medījumus un putnus. Es atgriezos augšā un atklāju, ka Morso izpildījis visus manus rīkojumus, tātad uz brīdi mums iestājās atelpa.

Morso bija sācis izrādīt ievērojamas panikas pazīmes, un es zināju, ka viņš sabruks, ja es viņu neatbalstīšu. Es atkorķēju šampanieša pudeli un iedevu viņam iedzert. Viņa galēji sasprindzinātajā stāvoklī vīnam bija pārstei­dzoša iedarbība, tas viņu jūtami nomierināja. Mēs apsē­dāmies kā divi noziedznieki, monsieur, apspriezdami labā­kos paņēmienus, ka tikt vajā no līķa, kas sver vairāk kā 100 kilogramus. Tā bija šausminoša apspriede, varat man ticēt.

Morso par visu vari gribēja nogaidīt, kamēr satumst, un tad līķi ar ponija ratejiem aizvest uz mežu vairākus kilometrus aiz ciemata un tur meža norā pamest. Es iebildu, kas gadījumā, ja līķi atradīs, ļaudis ciematā atce­rēsies, ka Alberts Henrijs dzīvojis viesnīcā, un jautās, kāpēc līķis atrasts tik tālu. Tas tūlīt radīs aizdomas pret Morso. Vai viņš, es apjautājos, gribētu kļūt pazīstams visā Francijas garumā un platumā kā šefpavārs, kurš ar savu gatavošanu nobendējis Mišelina cilvēku? Morso atkal izplūda asarās un teica, ka izdarīs pašnāvību, ja par viņu tā sāks runāt.

Es teicu, ka mums jābūt saprātīgiem un jāizdomā veids, kā atbrīvoties no līķa, pašiem neiepiņķējoties. Es pastāstīju, ka mans "tēvocis" ir vecpuisis un viņam ir ļoti šaurs paziņu loks, tā ka viņa nozušana nekādu trauksmi neizraisīs. Tā tiešām bija patiesība, Albertam Henrijam bija ļoti šaurs paziņu loks, jo viņš bija visai neuzticams. Es skaidri zināju, ka Parīzē ikvienā viņa nozušana drīzāk izraisīs atvieglojumu nekā bažas. Man grūti nācās to iestāstīt Morso, tāpēc, lai viņu nomierinātu, es apgalvoju, ka pa nakti izdomāšu, kā atrisināt šo problēmu. Bet varat būt drošs, monsieur, es nudien biju pilnīgā neziņā, ko iesākt.

Tajā brīdī pie galda pienāca viesmīlis un paziņoja, ka mana maltīte ir gatava.

- Labi, labi, - vecais vīrs teica, - nekavējieties. Iesim, monsieur, es atļaušos jūs pavadīt uz ēdamistabu.

Viņš piecēlās un ieveda mani viesnīcā, un no turienes mazā, bet brīnišķīgi iekārtotā ēdamistabā, un atvilka krēslu, lai es varētu apsēsties. Viesmīlis atnesa šķīvi ar grauzdiņiem un lielu šķīvi ar pastēd. Pēkšņi pār mani nāca apskaidrība.