Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

- Sakiet, — es teicu Patron, - šī Pastēte Alberta Henrija Perigorda gaišajai piemiņai … tā šādi nosaukta par godu jūsu draugam?

- Protams, monsieur, - patrons atbildēja, — tas bija vispēdējais, ko es varēju izdarīt.

Es nogriezu gabalu pastētes, uzliku uz grauzdiņa un iebāzu mutē. Tā bija garda līdz neprātam.

- Fantastiski, Patron, - es teicu, - brīnišķīga pastēte. Jūsu draugs būtu lepojies, ka tā nosaukta viņa vārdā.

- Paldies, monsieur, — viņš paklanīdamies pateicās.

- Bet sakiet, - es atsāku, - jūs nepabeidzāt savu stāstu. Jūs nevarat mani pamest neziņā … ko jūs izdarījāt ar līķi?

Vecais vīrs vērās manī un brīdi minstinājās, it kā prātodams, atklāt šo noslēpumu vai nē. Beidzot viņš nopūtās.

- Monsieur, - viņš teica, — mēs izdarījām vienīgo, ko varējām izdarīt … nudien, vienīgo, ko pats Albrts Hen­rijs, esmu pārliecināts, būtu vēlējies.

- Ko tad? - es jautāju kā tāds cietpauris.

- Mēs pārvērtām manu draugu pastētē, monsieur. Droši vien tā ir kaut kāda likteņa ironija, ka tieši par šo . pastēti Mišelins mums piešķīra zvaigznīti, bet mēs tik un tā bijām par to ļoti pateicīgi. Bon appetit, monsieur. - Pie sevis klusi smiedamies, viņš pagriezās un iegāja virtuvē.

Pats nākdams no ģimenes, kurā grāmatas uztvēra par tik pat neiztrūkstošu dzīves sastāvdaļu kā gaiss, ūdens un ēdiens, es vienmēr esmu šausminājies par to, cik maz vidusmēra cilvēks ir lasījis vai vismaz izliekas lasījis. Man vienmēr licies savādi, ka šīs pasaules diktatori allaž skatīju­šies uz grāmatām ar neuzticību, jo grāmatas, kā es uz­skatu, sagādā milzīgu draugu un skolotāju pulku. Es zi­nāju, ka ir grāmatas, kas spēj ietekmēt cilvēkus - Sugu izcelšanās, Kapitāls, Bībele, bet to, cik lielā mērā grāmata var izraisīt haosu, es nudien pilnībā sapratu tikai tad, kad iepazīstināju Royal Palace Iiighcliffe Hotel ar Hevloku Ellisu.

Ieradies Bornmutā, es, cik ātri vien iespējams, devos uz savu iemīļoto grāmatveikalu -//.(?. CMmmm Kraistčerč- roudā. Šajā garajā, šaurajā ēkā dota mājvieta bagātīgai un aizraujošai jaunu un lietotu grāmatu kolekcijai. Pa­grabā un pirmajā stāvā jums pretī kaut kā drūmi veras jaunās grāmatas daudzkrāsainajos pretputekļu apvākos, bet uzkāpiet pa nelīdzenajām, čīkstošajām kāpnēm otrajā stāvā un jūs nonāksiet īstā Dikensa laikmeta valstībā. Šeit katrā istabā no grīdas līdz griestiem gūzmojas milzīgs daudzums vecu grāmatu. Tās rindojas gar šauro kāpņu telpu sienām, tās ielenc jūs, ieskauj jūs kā brīnišķīgā, siltā, smaržīgā klēpī.

Izņemiet grāmatas no plauktiem, un katra no tām smaržos citādi. Viena smaržo ne tikai pēc putekļiem, bet arī pēc sēnēm; cita pēc rudens meža vai irbuleņu ziediem karstā saulē, vai pēc ceptiem kastaņiem; un cita ož mitri un kodīgi kā gruzdošas ogles; vēl cita smaržo pēc medus. Un tad vēl, it kā ar smaržu vien nepietiktu, rodas īpaša sajūta, pieskaroties smagajiem ādas sējumiem, gludiem kā roņāda, ar burtu zeltaino mirdzumu, kas dziļi kā vēna iegulies spīdīgajā muguriņā.

Gāmatas koka stumbra resnumā, grāmatas brīnum- nūjiņas tievumā, grāmatas, kas iespiestas uz tik plāna un maiga papīra kā uzpirkstītes ziedlapiņa, uz tik balta un trausla kā ledus vai uz tik smalka un viegli plīstoša kā sarmas kārtiņa uz zirnekļu tīkla. Un tad iesējumu krāsas: saullēkti un saulrieti, rudenīgi liesmaini koki un viršu pakalni ziemā; daudzkrāsainas, lāsumainas beigulapas kā Marsa mākoņu formācijas. Un šis jutekliskais prieks nar­kotizēt un iejūsmināt jūs, vēl pirms sākat studēt nosauku­mus (Lielā zaļā sala — Madagaskara; No Pekinas līdz Lhasai\ Cauri Brazīlijas mūžamežiem-, Sjerraleone - tās iedzīvotāji, produkcija un slepenās apvienības), un tad pienāk žilbinošais moments, kad atverat grāmatu kā maģiskas durvis.

Veikals ap jums acumirklī izzūd un jūs stāvat, ieelpo­dams Amazones bagātīgās smaržas kopā ar Vollesu, kau­lējoties par ziloņkaulu ar Mēriju Kingsliju, satiekaties ar uzbrūkošu gorillu kopā ar du Šallu, izmīlat tūkstošus daiļu sieviešu tūkstošos romānu, soļojat uz giljotīnu kopā ar Sidneju Kartonu, jūs smejaties laivā kopā ar Edvarda laikmeta džentlmeņiem, ceļojat uz Ķīnu ar Marko Polo; to visu jūs darāt, stāvēdams uz nelīdzenas grīdas bez kādas grīdsegas, turēdams rokā maģisku pasi un neiztērē­dams ne penija. Vai varbūt man vajadzēja teikt, ka to var izdarīt, neiztērējot ne penija, bet man pašam liekas neie­spējami ieiet grāmatveikalā tukšām rokām un tāpat arī no tā iziet. Mana čeku grāmatiņa vienmēr kļūst plānāka un parasti man jāpasūta taksometrs, lai aiztransportētu savus pirkumus uz mājām.

Šajā konkrētajā gadījumā es jau biju iztērējis daudz vairāk nekā biju paredzējis (bet kurš garā stiprs cilvēks varētu atturēties, nenopircis grāmatu par ziloņiem vai par gorillu anatomiju?), kad pēkšņi ieraudzīju plauktā savu acu augstumā (tā ka es nekādi to nevarēju palaist garām) rāmi sagūlušu veselu rindu sējumu, ko jau sen biju kārojis iegādāties. Šis komplekts bija iesiets tumšos, kastaņbrūnos vākos un visas grāmatas, ja neņem vērā katras biezumu, bija pilnīgi vienādas. Iespiestais nosau­kums tik neskaidrs, ka gandrīz nebija salasāms, un es nudien itin viegli būtu palaidis garām šo Pandoras lādi [18] grāmatu izskatā, ja kāds nomaldījies ziemas saules stars šajā mirklī neielauztos caur putekļaino logu un neapgais­motu sējumu nosaukumu: Hevloks Elliss. Seksa psiholoģija.

Ikviens, kas nodarbojas ar retu dzīvnieku pētīšanu, turēšanu vai, kas vissvarīgākais, vairošanu, skaidri zina, cik svarīgs ir sekss, un tāda dzīvnieka, kas var pastāstīt un aprakstīt savu seksuālo pieredzi un iespaidus - saprātīgā dzīvnieka, cilvēka - seksuālo impulsu studēšana ir milzīgs atspaids dzīvnieku pasaules mazrunīgāko pārstāvju pētī­šanā. Kaut gan man jau piederēja visai plaša bibliotēka par cilvēku seksu, tajā trūka meistardarba, kuru es me­dīju jau ilgu laiku - klasiskais Hevloks Elliss, kuru tagad lielā mērā pārspējuši modernie pētnieki, bet kas joprojām ir vērdgs agrīnais šī priekšmeta pēūjums un neapšaubāmi bagātīgs informatīvs materiāls.

Jaunā lēdija, kas palīdzēja man nonest grāmatas lejā pa kāpnēm, droši vien nodomāja, ka mana vecuma cilvē­kam gan nebūtu vajadzības iegādāties deviņus sējumus par seksu. Džons Rastons, veikala īpašnieks, kurš pazina mani jau ilgus gadus, bija saprotošāks.

-Jā, - viņš teica, šūpodamies uz priekšu un atpakaļ kā dejojošs lācis. —Jā, Hevloks Elliss. Bieži mums tas neparādās.

- Es to esmu meklējis veselu mūžību, - es atbildēju. — Esmu sajūsmināts.

- Jauka, tīra kopija, - Džons teica ar neapzinātu humoru, paņemdams sējumu par homoseksuālismu un iedziļinādamies tajā.

Tā mans Hevloks Elliss tika iesaiņots kopā ar pā­ris citiem, pēdējā mirklī pievienotiem pirkumiem (kurš cilvēks ar miesu un asinīm spētu atteikties no Pērtiķu valodas vai Vergu tirgoņu žurnāla, vai Patagoniešiem?), un Džons Rastons pavadīja mani līdz viesnīcai, kur visu nākošo nedēļu es veltīju gandrīz tikai Hevlokam, atzīmēdams ar zīmuli tās vietas, ko uzskatīju par piemērotām dzīvnieku vairošanai. Nepamanīju tikai to, ka viesnīcā, kas ziemas vidū bija gandrīz tukša, mana rīcība tika vērota tikpat uzmanīgi kā es vēroju savus dzīvniekus. Personāls redzēja mani, dziļi iegrimušu grāmatā (jo visi sējumi izskatījās ļoti līdzīgi) un izdarām tajā atzīmes, un tā vienmēr, gan dreifējot no kokteiļu bāra uz restorānu, gan no restorāna uz tuksnesīgo atpūtas istabu. Kad man pusastoņos atnesa brokastis, mani redzēja guļam gultā un lasām Hevloku, un nakts šveicari redzēja mani divos naktī, joprojām iedziļinā­jušos grāmatā. Šajā lasāmvielā neapšaubāmi jābūt kaut kam īpašam, ja jau tā mani saista tik ilgu laiku.