Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

- Atbildes n-n-n-n-nebūs, ser? - viņš jautāja.

- Ne, pateicos, Denis.

- Vai varu jums v-v-v-v-vēl ko p-p-p-p-p-pagā- dāt, ser?

- Šobrīd nē. Ja vien jums nav ārkārtīgi skaista māsa ar zemu morāles līmeni.

- N-n-n-n-nē, ser. Mana māsa ir p-p-p-p-p-precēju-

sies, ser.

- Jo labāk viņai, — es sirsnīgi teicu. — Ir tik jauki uzzināt, ka šī mūžvecā institūcija vēl darbojas. Tas silda sirdi tāpat kā satikšanās ar dinozauru.

- Tā g-g-g-g-grāmata, ko jūs aizdevāt Gevinam, ser … vai tajā daudz teikts par 1-1-1-1-l-laulībām, ser?

- Hevloks daudz raksta par laulībām, - es teicu. — Kas jums padomā?

- Vai viņš kaut ko saka par b-b-b-b-b-bild-d-d-dinā- šanu, ser?

- Par bildināšanu? Nu, nezinu gan. Nedomāju, ka viņš piedāvā kādas gatavas instrukcijas. Tur vairāk ir vispārīgs viedoklis, kā izturēties pēc kāzām.

- Bet vispirms t-t-t-t-taču vajag b-b-b-b-bildināt, ser, — Deniss aizrādīja.

- Protams. Bet tas ir pietiekoši vienkārši. Kuru esat iecerējis bildināt?

- S-s-s-s-s-sandru, - viņš teica, un mana sirds sažņau­dzās. Sandra būtu pēdējā, kas viņam piemērota, pat ja viņš izskatītos miljons dolāru vērts, bet to, paskatoties uz viņa pūtītēm un tikko izperēta baloža dzeltenajām pūciņām klāto zodu, nekādi nevarētu apgalvot. Pievienojot tam visam valodas raustīšanu, viņa izredzes iegūt Sandru bija kaut kas līdzīgs viņa izredzēm kļūt par premjerministru.

- Nu, tas ir pietiekoši viegli, — es sirsnīgi teicu. — Jūs izejiet ar viņu pastaigāties, sagādājiet viņai patīkamu vakaru, un tad pie pašām beigām bildiniet. Vienkārši. Grūtības sāksies pēc tam, kad viņa būs pateikusi jā.

- Man ir p-p-p-p-p-pumpas, - Deniss sērīgi teica.

- Visiem ir pumpas, - es atbildēju. - Es negrasos jūsu priekšā izģērbties, bet man visa mugura ir vienās pum­pās. Tā izskatās pēc Andu augstāko virsotņu topogrāfiskā uzņēmuma.

- Jums tās ir uz m-m-m-m-muguras, - Deniss aizrā­dīja. - M-m-m-manas ir uz s-s-s-sejas.

- Tās tikpat kā nav redzamas, - es meloju. - Es tās pat nebūtu pamanījis, ja jūs nepievērtu tām manu uzmanību.

- Es s-s-s-s-tostos, - viņš teica. - Kā var b-b-b-b-bil- dināt, ja s-s-s-s-stostās?

- Tikai viegls valodas defekts, - es ņēmos viņu pārlie­cināt. - Kad lielais brīdis būs klāt, jūs būsiet tik aizkusti­nāts, ka aizmirsīsiet par stostīšanos.

- Es arī s-s-s-s-sarkstu, — Deniss turpināja, sagatavo­jies izklāstīt manai novērtēšanai visus savus defektus.

- Visi sarkst, - es aizrādīju. - Pat es sarkstu, tikai zem bārdas un ūsām nevar saredzēt. Tas liecina par maigu, smalkjūtīgu raksturu. Tas nav nekas apkaunojošs. Patie­sībā Hevloks astotajā sējumā mazliet raksta par sarkšanu.

- Vai viņš kaut ko r-r-r-r-raksta par s-s-s-s-stostīšanos un p-p-p-p-pumpām? — Deniss cerīgi jautāja.

- Par pumpām nē. Tas nudien nav viņa izpētes objekts. Vai gribat aizņemties grāmatu un izlasīt, ko viņš par to saka?

-Jā, 1-1-1-1-lūdzu, - Deniss dedzīgi teica. Viņš paķēra astoto sējumu un nozuda. Sarunas beigās es jutu tādu nespēku kā psihiatrs pēc garas, grūtas darba dienas. Cerēju, ka Hevloks sagādās kādu brīnumlīdzekli Deni- sam, jo viņš patiesi bija jauks, nopietns zēns, bet es to apšaubīju; pārāk daudz kas vērsās pret viņu.

Nākošais, kas meklēja Hevloka padomu, bija Džovanni, viens no restorāna oficiantiem, garš, glīts, gludi skūts, tumšsejains vīrs ar aizkustinošām acīm, kas atgādināja labi koptu andlopi. Viņš izskatījās tik pārdabiski pašpārliecināts, ka grūti būtu noticēt, ka viņam vispār ir kādas problēmas, seksuālās jau nu vismazāk. Bet reiz viņš nogaidīja, kamēr es lēnā garā tieku galā ar pusdienām, palikdams pēdējais restorānā, tad nostājās sešu pēdu attālumā no mana galda un cieši skatījās uz mani tik ilgi, kamēr es pārtraucu rakstīt.

- Nu? - es nopūtos. — Kāda jums problēma, Džovanni?

- Ēēē, — viņš teica, strauji panākdams uz priekšu, - es tik-a grib-a pajautāt-a … tā grāmata, ēēē … vai tur ir ari par sadism-a? — Jā, — es atbildēju. - Kāpēc jūs jautājat? Vai jums ir nepārvarama tieksme piekaut Inočenco?

- Nē, nē! Tas nav-a par mani. Mana draudzen-a.

- Ak tā, — es piesardzīgi teicu. — Kas viņai par problēmu?

Džovanni zaglīgi pameta skatienu apkārt, lai pārlie­cinātos, ka esam vieni.

- Viņa kož-a.

- Viņa kož?

-Jā-a.

- Kam viņa kož? - es mazliet apjucis jautāju, jo tā nu bija lieta, ko es vismazāk varēju iedomāties.

- Viņa kož-a man-a, — viņš paskaidroja.

- Ak tā, — es jutos zināmā mērā zaudējis pamatu zem kājām, jo pat Hevloks nebija mani sagatavojis dzirdēt par meiteni, kas kož raženiem itāliešu viesmīļiem.

- Kāpēc viņa jums kož?

- Viņa saka, man lab-a garša, — viņš svinīgi atteica.

- Nu, un vai tas nav jauki?

- Nē. Tas sāp-a, - Džovanni aizrādīja. - Reizēm-a man bail-a, ka viņa pārkodīs-a man vēnas-a, un es noasiņoš-a.

- Protams, nē. Jūs nevarat noasiņot no dažiem mīlas kodieniem.

- Tie nav-a daži mīlas kodieni, - viņš sašutis iebilda, — viņa ir-a sadism-a.

- Sadiste, — es izlaboju.

-Jā, tā ar'-a, - viņš piekrita.

- Bet mīlas kodieni ir ļoti bieži sastopama parā­dība, - es paskaidroju. — Tie ir tikai tādi mīlas un kaisles pierādījumi.

Viņš vēlreiz paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka esam vieni, un tad atpogāja kreklu.

- Vai tas-a ir-a mīla vai sadism-a? — viņš apjautājās, atklādams platas krūtis, caur kuru karakulam līdzīgo apspalvojumu varēja saredzēt vairākus glītus, apaļus kodienu rimbuļus ar zobu nospiedumiem. Vairākās vie­tās āda bija pārkosta, un vienā pat uzlipināts plāksteris.

- Nu, tas tiešām varētu būt sāpīgi, - es atzinu, - bet es nudien nedomāju, ka to varētu kvalificēt kā sadismu.

- Nē? - Džovanni sašutis iebrēcās. - Ko tad-a jūs gribat-a, lai viņa dara? Apēd-a mani?

- Kāpēc jūs nevarētu kost pretī? - es ierosināju.

- Es to nevar-a. Viņai tas nepatiks-a.

Tiešām likās, ka viņam ir problēma, un galvenokārt tāda, ka viņam nav ne jausmas, kas ir īsts sadists.

- Vai vēlaties aizņemties grāmatu par sadismu? - es jautāju. — Vai tas palīdzēs?

- Jā-a, — viņš starodams apgalvoja. — Es tad viņai izlasīšu to-a, un šī redzēs-a, ka ir sadism-a.

- Nu, visu es viņai gan nelasītu, - es piesardzīgi teicu.

- Galu galā, jūs negribēsiet viņu uzkurināt lietot pātagu un tādas lietas.

- Es to papriekš-a izlasīšu pats-a, — Džovanni teica, brīdi apdomājies.

- Jā, jūsu vietā es vispirms to visu cenzētu pats. Vakarā es jums to grāmatu aiznesīšu, Džovanni.

- Paldies-a, mister Darel, - viņš teica un, kreklu pogādams, paklanījās.

Pēc divām dienām viņš man atdeva grāmatu, izskatī­damies diezgan satraukts.

- Viss-a kārtībā, - viņš nočukstēja.

- Labi, — es teicu. — Kas notika?

- Viņa domāja, kamēr es las-a, ka es grib-a to darīt ar viņu. Un viņa saka - nē, nekad-a! Un es teicu - ja tu beigsi to sadism-a, tad es-a ari.

- Un viņa piekrita?

- Jā-a. Viņa piekrita.

- Un tas iedarbojās?

- Pagājušā nakt-a, - Džovanni teica, piemiedzis aci,

- pagājušā nakt-a viņa bija rāma kā dūja, kā brīnišķa dūja … tik maiga.

- Ļoti jauki, - es teicu. — Nē. Viņa ir dusmīga uz man-a. - Kāpēc? - es apjucis jautāju.

- Viņa bija tik maiga, tik rāma, tik brīnišķīga, ka es tad viņai iekod-a, — viņš atzinās. - Tagad viņa saka, ka nekad vairs ar mani negulēs-a.