Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

- Gan viņa pārdomās, — es mierināju. Bet Džovanni izskatījās šaubu pilns, un līdz tam laikam, kad es pametu viesnīcu, daiļā kodēja joprojām nebija padevusies viņa lūgumiem.

Nelaimīgajā notikumā ar virtuves puiku un vīnu pār­zini es pavisam negribot (ar Hevloka palīdzību) kļuvu par iemeslu ķildai, kuras rezultātā, par laimi, vienīgais zaudējums bija pilnīgi piedegusi tās dienas zupa. Viss sākās ar to, ka es atklāju īsāko ceļu cauri pagrabam zem viesnīcas, kas mani izveda tieši pie klintīm, aiztaupot jūdzēm garu gājienu pa ceļu. Tā kā mans īsākais ceļš veda gar atkritumu tvertnēm, es periodiski sastapu virtuves puiku vai vīnu pārzini. Virtuves puika bija jauks īru jaunietis ar slinku smaidu, ļoti zilām acīm, kastaņbrūnu matu ērkuli un tik vasarraibumainu seju kā melnā strazda ola. Vīnu pārzinis, deši pretēji, bija tumsnējs, drūms indivīds ar īgnu seju, kas smaidot tomēr izmainījās. Viņam bija ļoti pievil­cīga, spēcīga, zema balss ar īstu Dorsetas akcentu. Ziņas par manām neapšaubāmi bezgalīgajām zināšanām seksā (kuras pārstāvēja Hevloks Elliss) bija izfiltrējušās līdz pat pagra­bam, un abi šie pievilcīgie jaunie cilvēki uzticēja man savas bēdas. Pirmais bija vīnu pārzinis Deivids.

- Vai ziniet, suer, — viņš atzinās, viegli piesarcis, - man liekas, ka vuiņa ir velnišķīgi smuka. Vuiņa zin, ka es tā domāju; vuiņa zin, ka es gribu vuiņu precēt. Bet vuiņa man neļaujās darīt to. Nepakam arī nē. Bet vuiņa negrib, ka es daru to ar kādu citu, saprot'? Ne jau ka' es to gribētu, saprot'? Bet es saku, vai nu vuiņa to dara ar mani vai es to daru ar kādu citu. Taisnībai jābūt, suer, vai jums tā nešķiet?

- Viņa domā, ka no atturības mīlestība tikai pie­augs, - es teicu un tūlīt to nožēloju, jo Deivids uzmeta man pārmetošu skatienu.

- Tas nav nekāds joks, suer. Tas mani nomāc, no­pietni! Es domā', varbūt jūsu grāmatās atrastos kaut kas, nu tā, ko es varētu iedot vuiņai palasīt? Kaut kas tāds kā, nu … pamudinājums, vai?

- Es aizdošu jums sējumu par seksuālo izglītību un atturību, - es apsolīju. - Kaut arī es negarantēju rezultātu.

- Protams nē, suer. Es saprot', - viņš teica. - Es tikai gribu kaut ko, kas vuiņai liktu sarosīties, suer.

Es aizdevu viņam sesto sējumu.

Pēc tam man tuvojās brūnmatis Maikls. Viņam ar savu meiteni bija tieši tā pati problēma. Es nodomāju, ka mūsu sabiedrību pamatoti uzskata par diezgan vaļīgu seksuālajā jomā, bet ka šajā viesnīcā ikviens liekas uzvedamies agrīnā Viktorijas laikmeta garā. Neapšaubāmi, meitenes šķita pieķērušās savai jaunavībai ar pārsteidzošu neatlaidību.

- Baidos, ka jums vajadzēs gaidīt savu kārtu, Maikl, - es teicu. - Es tikko aizdevu Deividam to grāma­tu, kas jūs interesē.

- Ak viņam. Protams, viņš ir nožēlojams neveiksmi­nieks, - Maikls noteica. - Es pat nezināju, ka viņam vispār ir meitene. Neizskatās, ka viņam pietiktu spēka pat pačurāt, par visu citu nemaz nerunājot.

- Nu, viņam ir gan meitene, un viņš cieš tāpat kā jūs. Tāpēc izrādiet mazliet līdzjūtības.

- Līdzjūtība ir tas, kas man pašam ir vajadzīgs, - Maikls atbildēja. - Tā meitene padara mani traku. Viņa sagrauj manu veselību. Pat mana reliģija dabū ciest, un tas ir ļaunākais, kas ar īru var notikt.

- Kāda veidā viņa ietekmē jūsu reliģiju? - es jautāju, šāda atklājuma pārsteigts.

- Protams, jo man nav grēku, ko nožēlot, - viņš sašutis skaidroja. — Un tēvs O'Melijs man netic. Vēl vakar viņš mudināja izsūdzēt grēkus, un kad es teicu neesmu grēkojis, tēvs, viņš lika man par meliem piecdesmit reizes noskaitīt Ave Maria. Kāds kauns!

- Es jums iedošu to grāmatu, tiklīdz dabūšu atpa­kaļ, - es apsolīju. - Ja paveiksies, tā palīdzēs gan jums, gan Deividam.

Kā gan es varēju zināt, ka viņi lenc vienu un to pašu meiteni, ja pat viņi paši to nezināja?

Es biju izgājis pastaigāties gar klintīm, iegriezies Rus- sel Coates Museum, šajā drausmīgi kroplīgajā sliktās gau­mes piemineklī, un Mākslas galerijā, un pašlaik pa savu īsāko ceļu atgriezos viesnīcā, kad manā priekšā atklājās aizraujoša aina. Maikls un Deivids purpursarkanām se­jām stāvēja viens otram pretī, Maikls ar asiņojošu degu­nu un Deivids ar pārsistu pieri, un no turpmākiem sav­starpējiem uzbrukumiem abus atturēja tuklais šefpavārs un tā vietnieks. Uz grīdas nosviests gulēja mans dārgais Hevloks, turpat blakus šefpavāra samīdītā, ar asinīm no­traipītā cepure un bīstami ass gaļas cirvis. Es metos glābt savu grāmatu, jo abi pretinieki joprojām rāvās viens otram virsū un griezīgi zākājās. No abu neskaidrās vāvuļo­šanas es sapratu, ka Maikla draudzene parādījusi viņam Hevloku un tas, zinādams, ka grāmata var būt nākusi tikai no Deivida, uzglūnējis tam un uzbrucis ar gaļas cērtamo. Deivids, veikls puisis būdams, izvairījies no ieroča, iegāzis Maiklam pa degunu un laidies lapās. Maikls sviedis viņam ar pudeli un pārsitis pieri. Pirms tie paguvuši klupt viens otram krāgā, šefpavāri abus izšķiruši.

- Vai jums neliekas, ka jūs uzvedaties muļķīgi? - es apjautājos.

- Muļķīgi? — Maikls auroja. — Kad šis pielaizīgais pro­testantu riebeklis dod manai Andželai neķītras grāmatas!

- Tavai Andželai! - Deivids šņāca. - Vuiņa nav tava Andžela; viņa tikpat kā apsolījusi mani precēt. Un tā nav neķītra grāmata. Tā ir mistera Darela grāmata.

- Viņa neprecēsies ar tevi, tu protestantu maita! Un lai es nobeidzos uz vietas, ja tā nav neķītra grāmata! — Maikls kliedza. - Jūs man piedosiet, ka tā saku, mister Darel, bet jums vajadzētu kaunēties, nudien vajadzētu, par to, ka sadarbojaties ar šo bandubērnu, kas mēģina man atvilt vienu no skaistākajām un kārdinošākajām meičām kādu es esmu sastapis ārpus Trijās. Dievs sodi, ja tas nav taisnība!

- Bet jūs pats gribējāt aizņemties grāmatu, lai iedotu to Andželai, - es aizrādīju.

- Protams! Un es to drīkstu, esmu viņas līgavainis, - Maikls teica.

Es uzskatīju par labāku nesākt apstrīdēt īra loģiku.

- Klausieties, - es teicu, - mani galīgi neuztrauc, ka jūs kaujaties vai nogalējat viens otru; tā ir jūsu darīšana. Jūs abi esat vienlīdz vainīgi, jo abi gribējāt izmantot šo grāmatu, lai iedabūtu Andželu gultā. Jums pašiem vajadzē­tu kaunēties. Es nevēlos izšķiest savu īpašumu šadā veidā. Ja es to visu pastāstīšu pārvaldniekam, jūs izmetīs no šejienes un jūs tāpat nevarēsiet apprecēt Andželu. Starp citu, es nedomāju, ka jums vispār ir kādas izredzes. Es vakar redzēju viņu vakariņojam kopā ar Naidželu Merivezeru.

Naidžels bija viesnīcas jaunais, izskatīgais direktors.

- Ar Naidželu Merivezeru? - Maikls pārjautāja. - Ar to cūku! Kas viņai ar šo iesākams?

- Merivezers? — ari Deivids neticēja. - Vuiņa teica, ka šis vuiņai nepatīkot.

- Jā, — Maikls apstiprināja, — viņa teica, ka viņai no tā nākot vēmiens.

- Tā nu ir, — es secināju, - izskatās, ka jums abiem izgājis greizi.

- Tas izšķir visu, — Maikls teica. - Man ar sievietēm viss cauri. No šī brīža dzīvošu kā sasodīts mūks.

- Pēc visa, ko es vuiņas labā essu darījis, - Deivids žēlojās, — pievilt mani ar Merivezeru, no kura vuiņai nākot vēmiens, kā pati saka.

Tobrīd no virtuves sāka plūst spēcīga deguma smaka.

- Svētā Marija, Dieva Māte! — Maikls novaidējās.

- Mana zupa! Mana zupa! Sasodītie īru mēr- gļi, — šefpavārs iespiedzās un, sagrābis Maiklu aiz rokas, tenteriem ierāva viņu virtuvē.

Otrs šefpavārs, sārts Hammersmitas koknejietis čar- lijs, palaida vaļā otru bēdu nomākto mīlnieku.