Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

- Tieši tā.

Gevins iesēja salvetē mezglu un velēja ar to sev pa delnu. Bija acīmredzams, ka viņš beidzas nost aiz vēlēša­nās kaut ko pajautāt.

-Jums ir kāda problēma? - es jautāju.

- Manvai? - viņš iekliedzās, atkāpdamies pie durvīm. - Nē, nē! Man nau problēmas. Man nau. Nekādas problēmas.

- Tātad doktors Hevloks Elliss nevar jums palīdzēt? - es neatlaidos.

- Ak, nē, - Gevins teica, - mantādomāt … man nau problēmas. Ne tādas kā citiem ļaužiem … Es pēc brītiņa atnākšu pēc paplātes, labi?

Viņš strauji izmetās pa durvīm.

Pašlaik, es spriedu, ziņām par Hevloku Ellisu viesnīcā vajadzētu dunēt kā bungu rīboņai džungļos. Es sūcu tēju un ar interesi gaidīju. Pēc stundas Gevins atkal bija klāt.

- Vai tēja garšoja? — viņš jautāja.

Nekad iepriekš viņš tādu jautājumu nebija uzdevis.

- Jā, pateicos, — es atbildēju un gaidīju.

Brīdi valdīja klusums, kamēr Gevins izveicīgi žong- lēja paplāti uz plaukstas.

- Vēl ko izlasījāt? - viņš beidzot jautāja.

— Dažas lappuses.

Viņš piepūta vaigus un nopūtās.

— Es pieņemu, tā ir laba grāmata, ko lasīt, ja jumsīm ir … nu, problēma.

— Ļoti mierinoša, - es apstiprināju. - Viņš visu uztver saprātīgi un nerada cilvēkam vainas kompleksu.

-Jeā, nu … tas ir labi. Ir tik traki, ja cilvēkam ir komplekss, vai ne?

— Kaitīgi. Ļoti kaitīgi.

Atkal iestājās klusums. Viņš pārcēla paplāti no labās plaukstas uz kreiso.

— Jeāāā …., - viņš domīgi teica. - Man ir draugs, kuram ir komplekss.

— Tiešām? Kāds komplekss?

—Nu, to tā grūti izskaidrot, va' ne; viņš ir tīri smuks čalis, va' ne … nu, mantādomāt, viņš nav nesmuks, va' ne. Es domāju, viņš patīk meitenēm. Patiesībā, ja teikt jumsīm taisnību, ir, ēēē, divas tādas, kas par šo pilnīgi plēšās, - viņš kautrīgā apmierinājumā teica. - Divas no tām portugāļu istabenēm … Jeāā, klūp viena otrai virsū. Plēš viena otrai matus un dunkājas. Traki temprementī- gas tādas ārzemnieces, jumsīm tā neliekas?

— Ļoti, - es piekritu. — Vai tāda arī ir jūsu drauga problēma? Pārāk daudz karstasinīgu portugāliešu viņa gultā?

— Nē, nē! Nē … nē … ne tas. Šim tās nepatīk, saprot'.

— Jūs gribat teikt, ka viņam jau ir draudzene?

— Nē, nē! Ko es gribēj' teikt … šim nepatīk meitenes, saprot'? - viņš izgrūda. - Mantādomāt, šim nepatīk … nu, ziniet, … blandīties apkārt ar viņām.

-Jūs gribat teikt, ka viņam patīk puiši? - es jautāju.

Viņš nosarka.

— Nu, nē … es domāju … nu, viņš teica, ka esot … nu, ziniet, blandījies ar dažiem puišiem un … nu, viņš saka …

Viņa balss nedroši aprāvās.

— Viņš saka, ka dod priekšroku puišiem, nevis meite­nēm? — es jautāju.

- Nu … ēēē … kau' kā tā. Tā šis saka.

- Nu, tas jau nav nekas slikts. Vai viņu tas uztrauc?

-Jūs domā, ka nav nekas traks būt par … tādu kā

mīksto, ko? - viņš jautāja.

-Ja cilvēks tāds piedzimis, tas nav grēks. Tur neko nevar līdzēt, tāpat kā nevar mainīt acu krāsu.

- Ak, - viņš teica, šīs domas spārnots, - nē … es pieņemu, ka to tiešām nevar.

- Varbūt jūsu draugs vēlas aizņemties Hevloku Ellisu un izlasīt, ko tas raksta par homoseksuālismu?

- Esmu pārliecināts, ka vēlas, - Gevins mazliet pie­sardzīgi teica. - Es domāju, droši vien vēlas. Es … ēēē, es šim pajautāšu, va' ne, un tad jumsīm pateikšu.

- Varbūt jūs paņemsiet to tūlīt, katram gadījumam?

- Nu, - viņš teica, neatraudams skatienu no grāma­tas, - nu, es to tiešām varētu pajemt, un … ja šis to negribēs lasīt … nu, es … es to vienkārši atnesīšu atpakaļ. Labi?

- Lai notiek, - es teicu. - Piekodiniet, lai viņš to neaplej ar alu.

- Ak, nē, — viņš teica, traukdamies ārā pa durvīm ar grāmatu padusē, — es neapliešu.

Durvis aiz mana pirmā pacienta aizcirtās.

Piektajā rītā Gevins atnesa man brokastis. Viņš mun­dri iesoļoja istabā.

- Nu? - es apjautājos. - Vai jūsu draugs guva kādu labumu no grāmatas?

- Mans draugs? - Gevins vienaldzīgi pārjautāja.

-Jā. Jūsu draugs ar kompleksu.

- Ak, tas … jā, nu … šis teica, ka esot ļoti interesanti. Es pats arī iemetu aci. Ļoti interesanti. Mantādomāt, šis raksta par to lietu … nu, saprātigi. Es gribēju teikt, šis nesaka, ka tu ir kau' kāds sasodīts pediņš … kau' kā tā.

- Tā arī jābūt, — es piekritu, malkodams tēju.

- Jeā, - Gevins teica. — Tomēr man jumsīm jāsaka tā - visas tās reģistrācijas meičas ir traki satraukušās par to bišku, ko šis tur raksta par lezbietēm.

— Jūs to devāt viņām lasīt? - es jautāju. - Vai jūs saprotat, ka tad, ja pārvaldnieks jūs pieķers, mani no šejienes izsviedīs, un jūs zaudēsiet darbu par pornogrāfis­kas literatūras izplatīšanu?

— Nu nē, šis mani nepieķers, — Gevins dziļā nicinā­jumā noteica.

— Nu, un ko reģistratores saka? - es apjautājos, pie sevis prātodams, vai varu vēl kādreiz riskēt parādīties lejā.

-Jūs ziniet Sandru? To blondo. To tīri smuko. Nu re, viņa dzīvo kopā ar Mēriju … to resno ar brillēm. Un tagad, kad izlasīja, ko šis raksta tajā grāmatā, Sandra saka, ka iešot dzīvot atsevišķi. Viņa saka, šī brīnījusies, kāpēc Mērija vienmēr grib šai vannā berzt muguru, un nu šī zinot un vairs to necietīšot. Un Mērija tik satriekta par to … raudot vienā gabalā un sakot, ka šī nav lezbiete. Viņa saka, cilvēkam tik grūti dabūt pašam muguru tīru un šī tikai gribējusi palīdzēt, bet Sandra saka, ka šai tāpat esot klapatu diezgan ar saviem puišiem, nemaz nevaj'got kopā ar Mēriju iet vannā.

— Tur viņai taisnība, - es prātīgi piezīmēju. — Un kas ir ar abām pārējām?

— Ak, nu, vecā mis Empsa saka, šī dzīvošot kopā ar Mēriju, jo tai patīkot, ka kāds noberž muguru un šī neredzot tur nekādu ļaunumu. Un Sandra saka, ka mis Empsa provējot savaldzināt Mēriju, un mis Empsa tā dikti noskaitās un kliedza, ka labāk gribot, lai meitene tai berzē muguru nekā vīrietis berzē priekšu, kas Sandrai gan laikam patīkot labāk. Un tad Sandra kļuva zili mella un saka, ka esot jaunava tāpatās kā mis Empsa, bet esot tāda tāpēc, ka tā gribot, bet mis Empsa esot tāpēc, ka citādi nesanāk. Tā nu tagad šīs viena ar otru nerunā.

— Mani tas nepārsteidz, - es secināju. - Vai jums neliekas, ka vajadzētu viņām iedot sējumu par nesavtīga­jām mātes jūtām?

— Nē, ar šīm viss būs kārtībā, — Gevins teica. - Mazs ķīviņš tām nāks par labu; gaiss tīrāks.

— Bet tas arī atņem Mērijai viņas iemīļoto nodarboša­nos, - es aizrādīju.

- Ar viņu viss būs kārtībā, - Gevins apgalvoja. - Viņas visas šovakar iet uz viesībām, un tāpēc viss būs kārtībā.

- Vai jūs arī iesiet uz tām viesībām? - es jautāju, kārodams pēc aculiecinieka atskaites.

- Nē, — Gevins teica, ar zināmu izaicinājumu skatī­damies man acīs, - es iziešu ar savu draugu Rupertu.

- Nu, lai jums labi veicas.

- Varu derēt, ka veiksies, — viņš teica un dižmanīgi izgāja no istabas.

Vēlāk tajā pašā dienā, kad es piegāju pie letes saņemt naudu par čeku, visas meičas stāvēja sarkanām acīm un sakniebtām lūpām. Mani apkalpoja ar tik ledainu laipnību, kāda būtu samulsinājusi pat balto lāci. Taču Hevloks vēl nebija beidzis pilnu haosa loku. Drīz man radās pastāvīgs pacientu pieplūdums. Bija kāds jauns šveicars, vārdā Deniss, jauks, bet nožēlojami nepievilcīgs skots, turklāt vēl ar diviem fiziskiem defektiem. Viņam bija valodas traucēju­mi un lieliska, kvēlojoši sarkana pūtīšu reljefkarte uz sejas, no kuras kautrīgi blenza apaļas, brūnas acis. Viņš atnesa man telegrammu un mīņādamies palika stāvam durvīs.