Džeralds DARELS: ROZIJA ir mana RADINIECE

Man pašam nebija ne jausmas par interesi, kādu bija radījusi mana aizraušanās ar Hevloku, kamēr bārmenis - itālietis Luidži reiz mani uzrunāja:

— Liekas, ka jūs lasāt kādu ļoti interesantu grāmatu, mister Darel?

— Tas ir, — es nomurmināju, — Hevloks Elliss.

Viņš neko vairs neteica, negribēdams atzīties, ka nezina, kas ir Hevloks Elliss. Tad mani uzrunāja Stefans Gramps, pārvaldnieka vietnieks no Vīnes:

— Izskatās, ka jūs lasāt visai intersantu grāmatu?

-Jā, - es teicu, - Hevloku Ellisu.

Arī viņš negribēja parādīt savu nekompetenci, tāpēc tikai visgudri pamāja ar galvu.

Hevloks mani bija pilnīgi pārņēmis, ne tikai ar sa­viem pētījumiem, bet arī ar savu personību, kādu šķita atklājam viņa proza—nopietnu, pedantisku un bez mazā­kā humora, ar tādu pieeju jautājumam, uz kādu spējīgi ti­kai amerikāņi, kad tie uztver problēmu pilnā nopietnībā. Prūšu oficiera pedantiskums, gatavojot omleti, zviedru mākslinieka nopietnība, šveiciešu baņķiera piesardzība - tas viss lika man nepamanīt faktu, ka cilvēki man apkārt mirst nost no ziņkārības tikt skaidrībā, ko es lasu. Neglītais, iesarkanais iesējums un gandrīz nesalasāmais nosaukums nedeva viņiem nekādu pieturas punktu. Tad kādu dienu, lielā mērā pateicoties gadījumam, mans noslēpums tika atklāts, un vienā mirklī sacēlās tāds jampadracis, kuram līdzīgu man reti kad nācies novērot. Viss pavisam nevai­nīgi nodka restorānā; es lasīju Hevloku, desādams avokado un teicamu lazanju (jo restorānu bija pilnībā sagrābuši itālieši, kaut ari daži virtuves darbinieki bija angļi). Starp makaronu un bagātīgās Parmas siera piedevas kumosiem es lasīju par dažādiem sieviešu daiļuma aspektiem, par to, ko cilvēki uzskata par pievilcīgu dažādās pasaules malās. Es nonācu pie kādas Sicīlijā lietotas frāzes, kura manuprāt varētu sagādāt bagātīgu vielu pārdomām, ja vien man būtu kaut mazākā nojausma par to, ko tā nozīmē.

Hevlokam piemita kaitinošā pārliecība, ka ikviens cilvēks brīvi pārvalda itāliešu valodu, tāpēc nekādu tulko­jumu parindeņos nebija. Es kādu brīdi lauzīju galvu par šo frāzi, un tad atcerējos, ka vecākais viesmīlis Inočenco ir no Sicīlijas. Neapjauzdams, ka tādējādi aizdedzinu deg­auklu pie pulvera mucas, es pasaucu viņu pie sava galda.

- Vai viss kārtībā? - viņš apjautājās, pārlaizdams galdam lielo, gaišbrūno acu skatienu, lai pārliecinātos.

- Ļoti garšīgi, — es teicu. - Bet es jūs nesaucu ēdiena dēļ. Vai jūs reiz neteicāt, ka esat no Sicīlijas?

- Jā, no Sicīlijas, — viņš pamāja.

- Tad varbūt jūs iztulkotu man šo te? - es lūdzu, norādīdams uz vajadzīgo vietu.

Efekts bija dīvains un nepieredzēts. Lasot viņa acis neticami plati iepletās. Tad viņš uzmeta man ašu ska- tienu, apmulsumā pāris soļus atkāpās, tad pienāca atpakaļ pie galda, izlasīja frāzi vēlreiz, paskatījās uz mani un atkāpās no galda, it kā man pēkšņi būtu pieaugusi vēl viena galva.

- Kas tā par grāmatu? - viņš apjautājās.

- Hevloks Elliss. Seksa psiholoģija.

-Jūs to lasāt jau veselu nedēļu, - viņš pārmetošā tonī teica, it kā būtu pieķēris mani kādā nepiedienīgā rīcībā.

- Nu, tai galu galā ir deviņi sējumi, - es iebildu.

- Deviņi? - viņš iesaucās. - Deviņi? Un visi par seksu?

-Jā. Tā ir plaša tēma. Bet mani interesē, vai tas, kas te

teikts, ir taisnība. Vai jūs Sicīlijā tā sakāt par sievietēm?

— Es? Nē, nē! — Inočenco steidzīgi protestēja, attaisno­dams savu vārdu [19] . - Es nekad tā nesaku.

- Nekad? - es pārsteigts pārjautāju.

- Varbūt mans vectēvs kādreiz kaut ko tādu teicis, - Inočenco teica, - bet tagad vairs nē. Ak, nē, nē! Ne tagad. — Viņš kā apburts paskatījās uz grāmatu. - Jūs teicāt, ka tas vīrs saraksdjis deviņas grāmatas? - viņš vēlreiz jau­tāja. — Visas par seksu?

-Jā, — es apstiprināju, — par visiem tā aspektiem.

— Un to jūs ari lasījāt visu nedēlu?

— Tad jūs tagad esat eksperts, — viņš teica, mulsi iesmiedamies.

- Nē, viņš ir eksperts. Es tikai mācos.

- Deviņas grāmatas, - Inočenco apbrīnā atkārtoja, bet tad viņa domas atgriezās pie saviem amata pienāku­miem. — Vai vēlaties sieru, mister Darel?

— Nē, pateicos, — es teicu, - tikai vēl mazliet vīna.

Viņš atnesa pudeli, atkorķēja un ielēja man kādu lāsi

nogaršošanai, tomēr viņa skatiens palika kā piekalts pie grāmatas. Es atzinu vīnu par labu, un viņš man to ielēja.

—Deviņas grāmatas, — viņš pie sevis atkārtoja, skrū­vēdams korķi nost no korķviļķa. — Deviņas grāmatas par seksu. Mama Mia!

—Jā, - es nobeidzu sarunu, — Hevloks savu darbu veicis, kā nākas.

Inočenco pameta mani un es atgriezos pie Hevloka nopietnā un skrupulozā pētījuma par karstasinīgajiem sicīliešiem. Pa to laiku mans karstasinīgais sicīlietis bija, man nezinot, izklāstījis viesmīļiem, ka misteram Darelam piederot deviņas grāmatas par seksu, kas noteikti ir īsts rekords viesnīcas iemītnieku vidū. Jaunās ziņas izplatījās viesnīcā tādā ātrumā kā uguns pakulās. Kad es tajā pēcpusdienā atgriezos no iepirkšanās, divi šveicari metās man atvērt viesnīcas durvis, un aiz reģistrācijas letes nevis viena, bet veselas četras reģistratores, daiļas kā puķu dobes, apžilbināja mani ar saviem smaidiem. Mani maz­liet pārsteidza šis pēkšņais entuziasms, bet savā sirds­šķīstībā es to nesaistīju ar sev piederošo Hevloku Ellisu. Es uzkāpu savā istabā, pasūtīju tēju un atlaidos gultā pala­sīt. Drīz vien stāva viesmīlis Gevins, garš, slaids jauneklis ar smalkiem sejas pantiem, blondu matu ērkuli kā nesu­kātas palsa zirga krēpes un lielām, zilām acīm ienesa tēju.

— Labdien, — viņš teica, neatlaidīgi vērdamies uz manu grāmatu.

— Labdien, Gevin, - es teicu. — Nolieciet to turpat uz galda, labi?

Viņš nolika paplāti ar tēju uz galda un palika stāvot, skatīdamies uz mani.

— Nu? — es jautāju. - Jūs kaut ko vēlaties?

— Vai šī ir tā jūsu neķītrā grāmata?

— Neķītrā grāmata! - es sašutis atkārtoju. - Tas ir Hevloks Elliss, vispilnīgākais darbs seksa psiholoģijā. Neķītra grāmata, ko neteiksiet!

— Jā, tieši to es domāju, - Gevins teica, - sekss.

—Sekss, gluži pretēji angļu uzskatiem, nav neķītrs, - es mazliet bargi aizrādīju.

—Nu … jā … ziniet… es zinu, ka nav, - Gevins teica. - Bet, tā sakot … mantādomāt … visi citi domā, ka ir, vai ne?

— Par laimi, zināma minoritāte pieturas pie citiem uzskatiem, — es atcirtu. - Jūs arī, man gribētos ticēt.

— O, jeā … mantādomāt, es to pilnīgi atbalstu. Es uzskatu - lai ikviens dara to, kas tam tīk, vairāk vai mazāk, - Gevins teica un piebilda, - ja vien tas nau kau' kas tāds, ko neklājas darīt … ziniet, kā zāļot meitenes un nosūtīt uz Buenosairesu un tādām vietām … kau' kā tā.

-Jā, pat seksam jābūt godīgai spēlei, - es svinīgi teicu.

Gevins virpināja rokās salveti un brāzmaini nopūtās.

- Ko ta' šis saka? - viņš beidzot jautāja.

- Par ko?

- Par seksu, protams.

- Par kādu tieši aspektu?

- Kā jumsim teicāt? Aspektu? - viņš apjucis jautāja.

- Nu, vai jūs interesējaties par parasto seksu vai lezbismu, homoseksuālismu, sadismu, mazohismu, onā- nismu?

- Nu gān! - Gevins mani pārtrauca. — Vai ta' šis raksta par to visu? Nopietni?

-Jā, - es teicu. — Tie visi ir seksa paveidi.

- Diāvs Avgstais! — Gevins iesaucās. — Jeā … nu, jumsim laikam taisnība. Dzīvo un ļauj citiem dzīvot, tā es dom'ju.