Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

Vecais vīrs uz mirkli apklusa, iesūca vīnu, iesvieda mutē olīvi un delikāti izspļāva kautiņu tuvējā puķudobē.

— Viņam bija meita, skaistākā sieviete, kādu es savā mūžā biju redzējis, monsieur, un viņa patiesībā bija visa trača cēlonis, jo, reiz uzmetis viņai skatienu, es vairs nepaskatījos ne uz vienu citu sievieti. Viņa bija nesalīdzi­nāma. Es, kurš ar vieglu sirdi uzjautrinājies ar sievietēm (un atzīšos jums, ka man patīk pretējais dzimums un man nudien pie tā bija ievērojami panākumi); es, kurš biju nozvērējies nekad mūžā neprecēdes; es, kurš biju šodien-šeit-rit-jau-tālu tipa mīlētājs; jā, es biju tik neprātigi iemīlējies, ka uzvedos kā teļš, kas pazaudējis māti, mētā­jos apkārt kā cālis bez galvas, kā suns, kas saostījies anīsu. Nebija nekas tāds, ieskaitot slepkavību, ko es nebūtu darījis, lai tikai varētu apprecēt šo meiteni.

Viņš gari, izjusti nopūtās, pacēla acis pret debesīm, atcerēdamies savu seno dienu neprātu, un atkal iedzēra. — Es nostrādāju tur veselu gadu, un katrā no 365 dienām arvien vairāk un vairāk iemīlējos. Vēl neparastāks bija tas, ka ari meitene iemīlējās manī. Taču viņa bija vienīgais bērns, saprotiet, un tāpēc viņai nākotnē vajadzēja mantot viesnīcu. Viņas tēvs vēroja visus pielūdzējus ar lielām aizdomām, jo uzskatīja, ka tie vēlas apprecēt viesnīcu, nevis meiteni, par spīti viņas apburošajam daiļumam. Tādējādi nav jābrīnās, ka mēs abi zinājām-jebkurš mans mēģinā­jums lūgt viņas roku tiktu acumirklī nepareizi iztulkots.

Mēs ilgi apspriedāmies par to, meitene un es, un abi sapratām, ka jābūt ļoti piesardzīgiem, lai gūtu panāku­mus. Tieši tad man radās spoža ideja; vismaz toreiz es domāju, ka tā ir spoža ideja, bet tā izrādījās daudz piņķerīgāka nekā es biju iztēlojies.

Viņš aizdedzināja cigareti sinepju ziedu dzeltenumā un ielēja vēl vīnu. - Tajā laikā, monsieur, Mišelina auto­riepu kompānija tikko sāka izdot šos tagad pasaulslave­nos ceļvežus un piešķirt zvaigznītes ēdināšanas iestādēm. Kā jūs ziniet, Mišelina cilvēks slepeni ieradās jūsu viesnī­cā vai restorāna un degustēja jūsu virtuvi. Tikai tad, kad tas bija izdarīts, jums darīja zināmu, ka esat testēts, tāpēc, saprotat, bija nepieciešams visu laiku uzturēt vie­nādi augstu standartu, jo nekad nevarēja zināt, kurā brīdī Mišelina cilvēks parādīsies jūsu viesu vidū.

Žans Žaks Morso labi zināja, ka gatavo kā eņģelis, bet viņš ari nojauta, ka viņa viesnīca atrodas mazliet par tālu no lielceļiem, lai varētu piesaistīt Mišelina cilvēka uzmanī­bu. Pārliecība, ka viņam vajadzētu iegūt zvaigznīti, un tajā

pašā laikā apziņa, ka viņš nekad to neiegūs, darīja nabaga vīru traku. Ne par ko citu viņš nespēja runāt. Šī milzīgā apsēstība vadīja visu viņa dzīvi. Tikai dzirdēdams piemi­not vien Mišelina Ceļvedi, viņš varēja sākt trakot un sviest visu pa gaisu. Tā ir patiesība, monsieur, es pats savām acīm redzēju, kā viņš svieda pret virtuves sienu Bombe Surprise un Turkey en Cocotte [15]. Bija šausmīgi noskatīties, kā viņš nodo­das šai visaptverošajai kaislībai, bet tas ievērojami palī­dzēja maniem nodomiem. Ziniet, es pastāstīju viņam, ka esmu dzirdējis no sava tēvoča (protams, visdziļākajā slepe­nībā), ka tas tikko pieņemts darbā par Mišelina cilvēku.

- Un jūsu tēvocis tiešām bija pieņemts darbā? — es jautāju.

Vecais vīrs nobrauca ar pirkstu gar degunu un pievē­ra vienu aci.

- Protams, nē, - viņš teica. — Patiesībā man nemaz nav tēvoča.

- Tad kāda tam nozīme? - es apjucis jautāju.

289

- Pagaidiet, monsieur, es jums izklāstīšu savu plānu. Protams, kad es to pastāstīju Morso, viņš kļuva traks no sajūsmas, kā jau es paredzēju, un visiem spēkiem ņēmās mani pierunāt dabūt tēvoci šurpu. Vispirms es teicu, ka tas nebūs ētiski un ka mans tēvocis nekad mūžā kaut ko tādu nedarīs. Tas ilga kādu nedēļu, un šajā laikā Morso darīja visu iespējamo, lai mainītu manu nostāju. Un tad, kad es biju viņu novedis gandrīz līdz ārprātam, es piekāpos. Es teicu, ka pat tad, ja man izdosies atdabūt tēvoci uz šejieni, es nevaru apsolīt, ka viņš piešķirs viesnīcai zvaig­znīti. Morso apgalvoja, ka to lieliski saprotot, bet tikai vēloties, lai viņam būtu iespēja parādīt savu izveicību virtuvē. Es izrādīju šaubas par šo projektu un turēju viņu kā uz adatām vēl pāris dienas. Tad es paziņoju, ka mīlu viņa meitu un arī viņa mīl mani, un ka tad, ja es piekritīšu atvest savu tēvoci, viņam jāpiekrīt mūsu laulībām. Kā jūs

varat iedomāties, tas viņu iedzina histēriskā trakumā. Tikko ceptā Tarte aux Pommes [16]tikai par mata tiesu aiz­lidoja man garām, un visu atlikušo dienas daļu es neuz­drošinājos rādīties virtuvē. Tomēr, kā jau es biju cerējis, vecā kunga apsēstība bija pārāk liela, un nākošajā dienā viņš ārkārtīgi negribīgi atļāva mums saderināties. Dienu pēc tam, kad biju uzvilcis meitenei pirkstā saderināšanās gredzenu, es aizbraucu uz Parīzi apciemot savu tēvoci.

- Bet jūs teicāt, ka jums nav tēvoča, - es iebildu.

— Nē, monsieur, īsta tēvoča man nav, bet man ir aizvietotājs, vecs draugs vārdā Albetrs Henrijs Perigords. Viņš bija pārtikušas ģimenes melnā avs un dzīvoja kaut kādos bēniņos Sēnas kreisajā krastā, mazliet gleznoja, mazliet blēdījās un visumā dzīvoja kā pašam tīk. Viņam piemita tieši tās īpašības, kādas man bija vajadzīgas: ļoti aristokrātiska un augstprātīga sejas izteiksme, plašas zināšanas par ēdieniem un dzērieniem, mantotas no tēva, liela gardēža, turklāt viņš bija neiedomājami resns - tieši tāds, kādu varētu iedomāties esam Mišelina cilvēku, - un spēja ēst un dzert vairāk kā jebkura cilvēciska būtne, kādu es savā mūžā esmu sastapis. Viņš rija pārtiku tā, kā valis rij sīkās garneles, ja tā varētu izteikties.

Es aizbraucu uz Parīzi, apciemoju Albertu Henriju viņa bēniņos un sastapu viņu, kā parasti, bez sū pie dvēseles un (atkal kā parasti) mežonīgi izsalkušu. Es ielūdzu draugu vakariņās un izklāstiju savu plānu. Es teicu, ka vēlos, lai viņš uz nedēļu dotos man līdzi, uzdo­damies par manu tēvoci, un tad atkal mierīgi atgrieztos Parīzē. No turienes viņam jāuzraksta Morso pieklājīga vēstule, kurā teikts, ka viņš darīšot visu iespējamo šīs zvaigznītes sakarā, bet neko neapsolot, jo galavārds nepiederot viņam: viņš varot tikai ieteikt.

Lieki teikt, ka Albertu Henriju pilnīgi apbūra izredze ceļot uz laukiem un veselu nedēļu cik tik lien mieloties ar ēdieniem, ko gatavojis tāds kulinārijas ģēnijs kā Morso.

Es aizsūtīju Morso telegrammu, kurā darīju zināmu, ka mans tēvocis uz nedēļu ieradīsies ciematā, un tad mēs abi ar Albertu Henriju aizgājām uz krāmu tirgu un nopir­kām viņam respektablu lietotu drēbju kārtu, jo viņam vajadzēja izskatīties pēc turīga cilvēka. Ņemiet vērā, tas nebija viegli, monsieur, jo Alberts Henrijs neapšaubāmi svēra savus simts kilogramus līdz pēdējam gramam. Bet galu galā mums izdevās viņam šo to sameklēt, un tas viss kopā ar aristokrātisko izturēšanos lika viņam līdz matu galiņiem izskatīties pēc Mišelina cilvēka iedomātā tēla.

Beidzot mēs ieradāmies šeit un sastapām manu to­pošu sievastēvu histēriskas sajūsmas stāvoklī. Viņš izturē­jās pret Albertu Henriju kā pret Karaliskās ģimenes locekli. Protams, es biju piekodinājis Morso nekādā gadī­jumā neieminēties manam tēvocim, ka zina par tā sais­tību ar Mišelinu, un arī Albertu Henriju es biju brīdinājis par to neizpļāpāties Morso.