Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

- Papadopolos! - viņš uzrēca nelaimīgajam virsnie­kam, kas nedroši slējās kājās un slaucīja asinis no deguna.

— Tu poutana dēls, plānprātīgais ēzelis! Tu grāvī dzimušais kuņasdēls, turku kretīns! Kāpēc tu neizmeti enkuru?

- Bet kaptein, - virsnieks taisnojās, balsij noslāpstot asiņainajā mutautiņā, — jūs man nelikāt.

— Vai man pašam jādara pilnīgi viss? - kapteinis bauroja. - Stūrēt kuģi, vadīt mašīnas, komplektēt orķes­tri, kas spēlē grieķu dziesmas? Svētā Dievmāte! f- viņš dramatiski aizseda seju ar rokām.

Apkārt acumirklī sākās grieķu SITUĀCIJAS kakofo- nija. Ar visu šo troksni un kapteiņa traģisko figūru scēna atgādināja Trafalgara kaujas ainu.

—Labi, - Larijs teica, slaucīdams asinis no Uzacīm, — tā bija žilbinoša ideja, māt. Apsveicu tevi. Domāju, ka atpakaļceļam es izvēlēšos lidmašīnu. Protams, ja mēs dzīvi nokļūsim krastā.

Galu galā mēs visi streipuļojām lejā pa trapu. Tagad varējām redzēt, ka Poseidonam izveidojies vēl viens, gan­drīz analogs caurums otrā bortā.

- Nu jā, tagad tas vismaz ir līdzsvarā, - Leslijs drūmi teica.

- O, paskat! - Margo teica, kad mēs jau stāvējām krastā. — Tur ir tas nabaga vecais orķestris.

Viņa pamāja, un trīs vecie džentlmeņi palocījās. Mēs ieraudzījām, ka vijolnieks savainojis pieri, bet tūbas spē­lētājs nolīmējis degunu ar plāksteri. Viņi vēlreiz palocījās un, acīmredzot noturēdami ģimenes parādīšanos par uz­mundrinājuma signālu mēģināt atgūt cieņu, kas dka tik sāpīgi sagrauta vakardienas apkaunojošajā aizraidījumā, sagāja kopā, izaicinoši pacēla tubu, .trombonu un vijoli, un sāka spēlēt.

Līdz mums atplūda Tikai ne svētdienā samocītās skaņas.

Pirms daudziem gadiem, kad es pirmo reizi gatavojos doties uz Franciju, kāds draugs man sirsnīgi iespieda rokās Guide Michelin eksemplāru, apmēram tajā garā, kāds pamudina Gideona Kompāniju piepakot vientulī­gas viesnīcu guļamistabas ar Bībelēm. Mišelina Ceļvedis (sirsnīgi dēvēts par Miču) ceļotājam un gardēdim ir gandrīz tas pats, kas Bībele krisdetim, Korāns musulma­nim un Būdas prātojumi lielai daļai pasaules iedzīvotāju. Kad apceļojat Franciju, tas ir jūsu gids, padomdevējs un draugs. Tas ir mazs, resns un sarkans - tieši tāds, kādi ir tie mundrie franču zemnieki, kurus jūs sastopat ceļā un kurus laba barība un vīni daudzu gadu laikā ir padarījuši tuklus un omulīgus. Starp sējuma sarkanajiem vākiem savākti dosjē par kādiem diviem tūkstošiem viesnīcu, pansiju un restorānu un atklāti to visdziļākie noslēpumi.

Iemetiet aci Mičā, un jums būs zināma ikviena vērā ņemama apmešanās vieta piecdesmit jūdžu rādiusā ap jums. Tur ir teikts, vai konkrētajā apmešanās vietā at­ļauts istabā ievest suņus, vai tā ir tout confort* vai vien­kārši pieņemama, vai tajā ir garāžas, telefoni, atsevišķas vannasistabas vai vēl kādi modernās sadzīves atribūti; vai tā ir mierīga vieta (to pārliecinoši simbolizē sarkans šūpuļkrēsls) un vai tur ir jardin Jleuri [8].

Bet Mičā par katru iestādi ir vēl kaut kas vairāk par šo Skotlendjarda cienīgo dosjē: tas jūs informē ari par ba­rību. Francija ir ievērojami saprātīga valsts, kurā cilvēki uzturu uztver nopietni kā mākslu (ēdienu pagatavošana un pasniegšana tur tiešām tāda arī ir), mākslu, kas Britānijā diemžēl ir gandrīz izmirusi. Francijā ēdienu izvēlas ar tādu pašu rūpību, ar kādu citur izvēlas sievu, un reizēm pat ar vēl lielāku. Tāpēc Mičs savos ietvaros pretī restorāniem iespiež nepārprotamus simbolus kā vadzvaigznes un palīdzību cilvēkam, kurš nopietni pie­vērš uzmanību ēdieniem un to sagatavošanai.

Pirmais simbols ir mazs sakrustotas karotes un dakšiņas asējums. Viens šāds simbols apzīmē vienkāršu, bet pietie­koši labu maltīti, divi vai trīs nozīmē labu vai ļoti labu, ka­mēr četras sakrustotas karotes un dakšiņas nozīmē izsmalci­nātu un teicamu virtuvi. Tālākais ir jau pārapžilbinošs.

Četras sakrustotas karotes un dakšiņas kopā ar zvaig­znīti nozīmē, ka jums pasniegs ambrozija cienīgu maltīti ideālos apstākļos, un tas ir pirmais pakāpiens gastronomis­kajās kāpnēs, kas ved uz paradīzi, kurā jūs atklājat vietu, apzīmētu ar četrām sakrustotām karotēm un dakšiņām un trim zvaigznītēm. Jāsaka gan, ka Francijā tādas ir tikai četras. Saņemt trīs zvaigznītes Mičā ir ievērojami grūtāk nekā iegūt Viktorijas Krustu, Croix de Guerre vai Purple Heart [9]. Pat vienas zvaigznītes iegūšana ir sasniegums, kas jebkuram īstenam šefpavāram ļautu mirt laimīgam.

Kad jūs esat ticis skaidrībā par katras vietas kulināro vērtējumu ar sakrustoto karošu un dakšiņu un zvaigznīšu skaitu, jūs varat turpināt pētījumus citā virzienā, kādu laipni piedāvā Mišelina kompānija. Zem katra ieraksta tā uzskaita restorāna firmas ēdienus un vīnus, ar kuriem iestāde pamatoti lepojas. Tas nozīmē, ka, izvēloties savu pajumti, jūs varat kādas piecas minūtes pavadīt, kairinādams savas garšas kārpiņas, lasot firmas ēdienu sarakstu, kāds sagādāts jūsu baudai, domās tīksminādamies ar saldūdens vēžu astēm augratin [10]vai krējumā vārītu āti, omāru zupu vai Charolais bifšteku ar baravikām, šīm apbrīnojamajām sēnēm, kas ir

melnas kā grēks un izskatās pēc raganu lietussargiem.

Tādā kārtā šis Ceļvedis nav tikai rokasgrāmata, tas ir īsts gastronomisks piedzīvojums. Tikai vienu reizi es ap­šaubīju šo nesalīdzināmo sējumu. Tikai vienu reizi es nodomāju - uz īsu mirkli - ka savā dedzībā neatstāt nevienu līdzekli neizmantotu, Mičs varētu būt pārkāpis labās uzvedības normas. Tas notika pirms vairākiem gadiem, kad es veicu ikgadējo svētceļojumu uz savu mazo namiņu Dienvidfrancijā, kurp es devos, lai mēģinātu izlikties, ka Aleksandrs Bells nekad nav izgudrojis tele­fonu, un mazliet mierīgi parakstītu.

Tajā gadā Eiropa no siltas, mitras ziemas bija ierāpu- sies trokšņainā, daudzkrāsainā, smaržīgā pavasarī. Fran­cija, kas vienmēr bijusi viena no brīnišķīgākajām zemēm, rezultātā izskatījās kā apbrīnojams puķēm rotāts un sau­les apmirdzēts izšuvums, tās lauku ainava atgādināja aizraujošu un daudzkrāsainu Faberžē Lieldienu olu.

Bija sinepju ziedēšanas laiks, kad es virzījos uz dienvi­diem, un mašīna slīdēja pa lauku gatvēm, kas līkumoja cauri ainavai, dzeltenai kā kanārijputniņa perēklis. Es biju tik sajūsmināts par puķu klātajām piekalnēm un nogāzēm, koši dzeltenajiem sinepju laukiem, kārniņiem apjumtajiem kotedžu jumtiem, kas spilgtajā saules gaismā izskatījās kā kraukšķīgas piparkūkas, ka braucu kā apmāts.

Ap pusdienlaiku es apstājos ciematā, kuru apdzīvoja kādi piecdesmit cilvēki, un nopirku sev vīnu, klaipu svaigas rupjmaizes, lielisku, nobriedušu sieru un dažus augļus. Tad es braucu tālāk, līdz sasniedzu milzīgu sinep­ju lauku, kas klāja kalnu kā dzeltens paklājs. Šeit es novietoju mašīnu kastaņkoku ēnā, izkravāju savu pro­viantu un iebridu lieliskajā, dzelteni zaļajā jūrā. Atlaidies starp sinepju trauslajiem stiebriem, es ēdu un dzēru, iegrimis zeltainajā jūrā. Tad prātodams, ka jābrauc tālāk, es iegrimu dziļā, mierīgā miegā.

Es pamodos, kad saule jau zemu slīdēja virs manas sinepju gultas, pārvērzdama gaiši dzelteno veczeltā, un es sapratu, ka esmu braucis bez virziena, nogulējis pārāk ilgi un tagad man nav ne jausmas, kur es atrodos. Bija pienākusi tā pēcpusdienas stunda, kad visi saprātīgie ceļotāji uz Francijas ceļiem nobrauc malā un sāk konsul­tēties ar saviem Mišeliniem. Bet man bija veltīgi to darīt, jo es nezināju, kur atrodos.