Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

— Protams, - Papadopoloss teica, atviegloti nopūzda­mies, jo no šīs uzrunas neizrietēja, ka viņa vieta būtu apdraudēta. Skaidrs, viņš sprieda, ka viss kārtībā. Pat visneprātīgākais kapteinis nevar vainot viņu par grieķu mūzikas krāšņumiem vai ko citu.

- Tad kāpēc tu man nekad neesi teicis, - kapteinis vaicāja, ļauni blenzdams caur pieri, - ka šis orķestris neprot grieķu melodijas, ko?

- Viņi prot, — virsnieks sacīja.

- Viņi neprot, - kapteinis atteica.

- Bet es pats esmu dzirdējis, — virsnieks protestēja.

- Ko tad? - kapteinis draudīgi apjautājās.

- Tikai ne svētdienā, - virsnieks triumfējoši atbildēja.

Vārds "sūds" grieķu valodā ir žilbinošs, lai to iz­spļautu pārkairinātu nervu nomierināšanas nolūkos.

- Scata! Scata! - kapteinis bļāva. - Es uzspļauju Tikai ne svētdienā! Es prasu grieķu kultūras pērles, un tu man piedāvā dziesmu par poutana*\ Vai tā ir kultūra? Vai tas ir nepieciešams?

- Poutanas ir nepieciešamas apkalpei, — virsnieks aizrā­dīja. — Kas attiecas uz mani, esmu laimīgs ģimenes cilvēks…

- Es negribu neko dzirdēt par poutanas, — kapteinis rūca. — Vai te uz kuģa nav neviena, kas varētu nospēlēt kādu īstu grieķu melodiju?

- Nu jā, - virsnieks teica, - ir elektriķis Taki, viņam ir buzuki - un, šķiet, vienam no inženieriem ir ģitāra.

- Šurp viņus! - kapteinis auroja. - Šurp visus, kas prot grieķu dziesmas!

- Domāju, ka viņi visi prot, - teica virsnieks, kas visu saprata burtiski. - Kas tad stūrēs kuģi?

- Tu pats, idiot, - kapteinis norūca tik sirsnīgi, ka virsnieks nobālēja un nozuda.

Nodemonstrējis savu autoritāti, kapteinis no jauna atguva humora izjūtu. Starojoši smaidīdams, viņš atgrie­zās pie galda un pasūtīja vēl dzērienus. Drīz vien no kuģa dzīlēm pacēlās raiba kompānija, galvenokārt pusap- ģērbta, nesdama līdzi trīs buzuki, flautu un divas ģitāras. Viens pat atstiepa harmoniku. Kapteinis likās apmierināts, vienīgi noraidīja harmoniku. Nabaga vīrs galīgi saskuma.

- Bet kaptein, - viņš protestēja, - es labi spēlēju.

— Bet tas nav grieķu instruments, - kapteinis bargi teica. - 1 Tas ir itāliešu. Vai tu domā, ka, celdami Akropo­li, mēs staigājām apkārt, spēlēdami itāliešu instrumentus?

- Bet es labi spēlēju, — vīrs neatlaidās. - Es protu Tikai ne svētdienā.

Laimīgā kārtā virsstjuarts viņu aizrāva prom no naktskluba, vēl pirms kapteinis paguva tam uzklupt.

Pārējā vakara daļa pagāja žilbinoši, vispārējo kul­turālo jautrību iztraucēja vienīgi daži sīki negadījumi. Leslijs sadauzīja muguru, cenzdamies palēkties gaisā un sasist kopā papēžus, kā tas nepieciešams sarežģītajā Hosapiko, un Larijs izmežģīja potīti, paslīdējis uz meloņu sēklām, ko kāds vakara gaitā bija apcerīgi deponējis uz deju grīdas. Tāds pats, tikai sāpīgāks liktenis sagaidīja bārmeni, kurš, mēģinādams dejot ar glāzi ūdens (kā pašam šķita) uz galvas, paslīdēja un krita atmuguriski. Glāzes saturs izlija viņam uz sejas. Nelaimīgā kārtā tas nebija ūdens, bet ouzo - šķidrums, kas ir ārēji līdzīgs, bet ar krietni kodīgāku efektu, ja trāpās acīs. Viņa redze tika glābta, tikai pateicoties virsstjuarta atjautībai, kurš paķēra sodas ūdens šifonu un iešļāca nelaimīgā vīra acīs tik spēcīgu strūklu, ka tā gandrīz zaudēja visu terapei­tisko efektu, bezmaz izskalodama acis no dobumiem. Kunkstošais vīrs tika aiznests uz kajīti, un dejošana atsā­kās. Dejas turpinājās līdz ausmai, kas uzplauka kā svece. Mēs noguruši sabrukām gultās, kamēr debesis no opāla blāvām kļuva zilas un pār jūru stiepās miglas vērpetes.

Kad mēs iztrausāmies no gultām, visur valdīja aktīva rosība, un publika, kā mums pastāstīja, bija sapulcējusies galvenajā salonā. Pēc mirkļa parādījās virsstjuarts un paklanījās mātei un Margo. Kapteinis sūta sveicienus, viņš teica, un vai mēs visi nevēlētos doties uz kap­teiņa tiltiņu un noskatīties kuģa ieiešanu ostā? Māte piekrita pagodināt šo svarīgo brīdi ar tik žēlastīgu laipnī­bu, ka varētu padomāt — viņai piedāvājuši pašai kuģi pietauvot. Pēc steidzīgām un tipiskām grieķu brokas­tīm (auksti grauzdiņi, auksts šķiņķis ar olām, servēts uz ledusaukstiem šķīvjiem, bez tam remdena tēja, kas galu galā kādu mistisku iemeslu dēļ izrādījās tējkannā servēta kafija) mēs trausāmies augšā.

Kapteinis, kas pēc šīs grūtās nakts izskatījās viegli aizpampis, tomēr nezaudējis šarmu, līksmi mūs sagaidīja, apveltīja māti un Margo ar neļķēm, lepni izrādīja mums visu stūresmāju un tad izveda mūs ārā uz, kā Larijs apgalvoja, paķalklāju. No šejienes lieliski varēja pārskatīt abus bortus un stūri. Virsnieks stāvēja pie vinčas; ap kuru kā dīvaina sarūsējusi kaklarota vijās enkura ķēde, un viņam līdzās vismaz trīs matroži, kas iepriekšējā naktī bija veidojuši orķestri. Viņi visi enerģiski māja un sūtīja Margo gaisaskūpstus.

- Margo, mīlā, es gan gribētu, lai tu neizturies tik familiāri pret šiem jūrniekiem, - māte žēlojās.

- O, māt, neesi tik vecmodīga, - Margo teica, sūtī­dama gaisaskūpstus atpakaļ. - Galu galā man ir eksvīrs un divi bērni.

- Tieši šādi gaisaskūpsti svešiem jūrniekiem noveduši pie tā, ka tev ir eks-vīrs un divi bērni, - māte īgni piezīmēja.

- Tagad, - kapteinis teica, zobiem saulē mirgojot, - nāk šurp, mis Margo, un es jums parādīšu radaru. Ar radaru mēs varam izvairīties no klintīm, sadursmēm, katastrofām jūrā. Ja Ulisam tāds būtu bijis, viņš kuģotu joprojām, a? Caur Herkulesa klintīm, a? Tad grieķi būtu atklājusi Ameriku … nāk šur'.

Viņš ieveda Margo stūresmājā un rosīgi ņēmās demonstrēt radaru. Kuģis pašlaik nesās tieši virsū dokiem ar tādu ātrumu, kādā vecīgs vīrs brauc ar velosipēdu. Virsnieks uztraukti gaidīja instrukcijas, blenzdams uz kapteiņa tiltiņa pusi ar tādu skatienu kā medību suns, kas kāro mesties pēc savas pirmās irbes jaunajā medību sezonā. Stūresmājā kapteinis skaidroja Margo, kā grieķi ar radara palīdzību būtu varējuši atklāt Austrāliju, ne tikai Ameriku. Leslijs sāka uztraukties, jo nupat mēs jau bijām krietni tuvu dokiem.

- Hei, kapteini — viņš uzsauca. — Varbūt derētu izmest enkuru?

Kapteinis atrāva starojošo skatienu no Margo sejas un auksti pablenza uz Lesliju.

- Lūdzu neuztraukties, mister Darel, — viņš teica.

- Viss tiek kontrolēts.

Tad viņš pagriezās un ieraudzīja dokus tuvojamies nepielūdzmi kā cementa aisbergu.

- Svētā Dievmāte, stāvi man klāt! - viņš grieķiski ierēcās un izmetās no stūresmājas.

- Papadopolos! - viņš kliedza. - Izmet enkuru!

Tas bija signāls, ko virsnieks bija gaidījis. Sekoja spraiga rosība, ķēdes rīboņa un dārdoņa un tad plunk- šķis, enkuram ietriecoties jūrā. Bija skaidrs, ka enkurs izmests pārāk vēlu, lai tas spētu veikt savu parasto brem­zējošo funkciju. Kapteinis, gatavs katrai trauksmei, kā jau kapteinim pieklājas, iemetās stūresmājā, deva atpa­kaļgaitas signālu un pārņēma stūri, rupji pagrūzdams stūrmani malā. Taču pat šī spožā situācijas novērtēšana, ātrā reakcija un lieliskais manevrs mūs neglāba.

Ar savu nosvērušos bortu Poseidons ar milzīgu krakšķi ietriecās dokos. Es biju domājis, ka brauciena niecīgā ātruma dēļ mēs sajutīsim vienīgi vieglu grūdienu. Es maldījos. Sajūta bija tāda, it kā mēs būtu sadūrušies ar mīnu. Visa ģimene sakrita kaudzē. Trīs korpulentās lēdi­jas, kas pašlaik kāpa pa kāpnēm, tika nolidinātas pa tām kā spilvenu lavīna. Vispār zemē dka notriekti visi, ieskaitot kapteini. Larijs pārsita pieri, māte gandrīz sadragāja ribas, Margo vienīgi saplēsa zeķi. Kapteinis veikli tika uz kājām, brīdi noņēmās ar stūri, signalizēja uz mašīntelpu un tad, dusmās satumsušu seju, lieliem soļiem metās lejā no tiltiņa.