Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

Viena no viņām, visvieglākajā svara kategorijā, demonstrēja savu ideju — ideālu metodi — pret otras kabīnes durvīm. Tās diemžēl nebija aizbultētas, un viņa apbrīnojamā ātrumā iztriecās tām cauri un bīstami kon­tuzēja gurnu, pilnā sparā sabrukdama pār podu. Kaut arī tas nepierādīja viņas viedokli, dāma dka dedzīgi uzslavēta, īpaši no Larija puses, kurš šajā brīdi atgriezās kopā ar bārmeni un dzērienu paplāti.

Kādu brīdi mēs visi vienprātīgi sūcām ouzo, uzsaukda­mi tostus un izprašņādami viens otru par ģimenes stāvokli un bērnu skaitu. SITUĀCIJA atkal dka uzpurināta brīdī, kad ieradās Leslijs kopā ar kuģa galdnieku, kura meklējumos viņš bija devies. Visi momentā aizmirsa dzērienus un ņēmās skaidrot galdniekam savas teorijas, kuras visas viņš noraidīja. Tad viņš kā burvju mākslinieks uzrotīja piedurknes un tuvojās durvīm. Iestājās klusums. Viņš izvilka no kabatas sīciņu skrūvgriezi un iegremdēja tikpat sīkā caurumiņā. Atskanēja klikšķis, visi pārsteigumā noelsās, un durvis atvērās. Viņš atkāpās sāņus un plašā žestā izpleta rokas.

Mazais vīriņš un Margo parādījās kā pēdējie dzīvi palikušie ieslodzītie no Kalkutas Melnās Alas. Virs­stjuarts sagrāba nabaga mazo vīriņu, un ņēmās viņu kratīt, raustīt un bukņīt no visa spēka. Galdnieks, pro­tams, jutās kā dienas varonis. Galu galā tas bija viņš, kas atvēra durvis. Mēs godbijīgi klausījāmies, kā viņš klāstīja slēdzējmehānismu viltības vispār un šī konkrētā jo īpaši. Viņš iztukšoja glāzi ouzo un kļuva poētisks atdecībā pret savu aizraušanos, proti - atslēgām. Viņš varētu atvērt jebkuru atslēgu ar savu mazo skrūvgriezi, vai matadatu, nagu vīlīti, vai, goda vārds, ar kuru katru plastmasas gabalu. Viņš saķēra mazo vīriņu un virsstjuartu aiz ro­kām un ierāva kabīnē kā jērus aplokā. Pirms mēs pagu­vām to aizturēt, viņš aizcirta durvis. Mana ģimene un trīs resnās lēdijas gaidījām, aizturējuši elpu. Atskanēja dīvaina skribināšanās un krakšķi, tad ilga pauze. Tad gāja vaļā paļu straume no virsstjuarta un mazā vīriņa puses, jaukta ar atslēgu eksperta mulso taisnošanos un atvainošanos. Kad mēs gājām prom, trīs lēdijas patlaban ķērās pie nākošā durvju uzlaušanas mēģinājuma.

Tādējādi beidzās kuģa pirmā jūrasbrauciena pirmais cēliens.

Es sīki neaprakstīšu manas ģimenes pieaugošo īgnu­mu, tuvojoties vakariņām, jo, saskaņā ar kādām etiķetes īpatnībām, vakariņas netika servētas, pirms nebija atbrī­vots virsstjuarts. Tas prasīja ievērojami daudz laika, jo atkārtotie uzbrukumi durvīm bija galīgi sabojājuši atslēgu un tagad nācās gaidīt, kamēr bocmanis atgriezās no dzīrēm krastā un izpētīja viru mehānismu. Mēs attei­cāmies gaidīt, izkāpām krastā, šo to iekodām un atgriezā­mies savās kajītēs visai īgnā garastāvoklī.

Nākošajā rītā mēs devāmies uz kuģa restorānu cerībā sarūpēt brokastis. Gadi žēlīgi bija izdzēsuši mūsu atmiņas par parasto grieķu attieksmi pret kulināriju. Protams, Grieķijā ir vietas, kur var labi paēst, bet tās ir grūti atrast un visumā sastopamas tik reti kā vienradži. Grieķi izlieto ēdiena gatavošanai milzīgu daudzumu produktu, bet parasti ir tik aizņemti ar diskutēšanu, ka neatliek laika nogriezties no haute cuisine [6]iemītās taciņas.

Četri jaunie viesmīļi pusdienu salonā nebija izņē­mums, un kopīgi nodevās nemitīgai, skaļai ķildai kā bars izsalkušu žagatu ap gardu kumosu. Reklāmplakāts, ja šis vārds nav uzskatāms par pārspīlētu, ziņoja, ka bārs, ko tikko bijām atklājuši, saucas Naktsklups. Visur pletās tumšs ozolkoks. Misiņš bija nospodrināts tikai tik daudz, lai apmierinātu kāda paviršo interesi par tā spīdumu, un galdiņus sedza kādreiz balti galdauti, pārklāti ar trai­piem, ko kādā attālā Pireneju veļas mazgātavā bez īpa­šiem rezultātiem centušies iztīrīt.

Māte paslepus, bet enerģiski noslaucīja savus galda piederumus mutautiņā un pavēlēja mums visiem darīt to pašu. Tā kā mēs bijām vienīgie brokastotāji, viesmīļi nejuta vajadzību pārtraukt savu ķildu, pirms Larijs, cenzdamies panākt neiespējamo, ieaurojās Se parakalo! tik griezīgā balsī, ka mātei izkrita no rokām trīs Margo galda piederumi. Viesmīļi momentā pārtrauca kakofoniju un apstāja mūsu galdu visverdziskākajā padevībā. Māte sajūsmināta atklāja, ka viens no vies­mīļiem, pieglaimīgs jauns cilvēks, pavadījis zināmu laiku Austrālijā un ieguvis tur rudimentāras angļu valodas zināšanas.

- Tagad, - viņa teica, mīļi uzsmaidīdama savam protežē, — es vēlētos jauku, lielu kannu karstas tējas. Lūdzu parūpējieties, lai kanna būtu sasildīta un ūdens kārtīgi uzvārīts, un bez tām tējas paciņām, kas uzdzen drebuļus, uzpildot kannu.

- Man vienmēr nāk prātā Brahmaputra pēc epidēmi­jas, — Larijs teica.

- Larij, mīļais, ne brokastojot, - māte aizrādīja, un tad no jauna pievērsās viesmīlim, — un vēl es vēlos dažus grauzdiņus ar grilētiem tomātiem.

Mēs nogaidoši atlaidāmies krēslos. Pēc ilgiem rūgtas pieredzes gadiem māte joprojām loloja patētisku cerību sastapt grieķi, kurš saprastu viņas pasūtījumus. Kā jau bija sagaidāms, viesmīlis mātes instrukcijām tējas jautā­jumā nepievērsa uzmanību. Tēja eksistēja, fasēta paciņās, un jebkura iejaukšanās dabas būšanās, pēc viņa domām, draud vainīgajiem ar drausmīgām sekām. Tomēr māte bija radījusi viņa dzīvē problēmu, pieminēdama līdz šim nezināmu kulinārijas vienību.

- Gilēti tomāti? - viņš nedroši pārjautāja. - Kas tas?

- Grilēti tomāti, - māte atkārtoja. - Es domāju grilētus tomātus. Ziniet, grilētus uz grauzdiņiem.

Viesmīlis pieķērās vienīgajam saprotamajam vār­dam - "grauzdiņi".

- Kundze vēlas grauzdiņus, - viņš stingri teica, pūlē­damies nenovirzīt mātes domas no pareizā ceļa, - tēju ar grauzdiņiem.

- Un tomātus, — māte paziņoja, - grilētus tomātus.

Viesmīļa piere no piepūles pārklājās ar sviedriem.

- Kas ir "gil-ēti tomāti", kundze? - viņš jautāja, sākdams visu no gala.

Mēs pārējie baudījām dkamu atpūtu, gaidīdami bro­kastis un vērodami māti metamies cīņā.

- Nu labi, - viņa ņēmās skaidrot, - jūs taču ziniet, kas ir tomāti … tādi, nu, tādi sarkani, kā āboli. Nē, nē, es domāju - kā plūmes.

- Kundze vēlas plūmes? - viesmīlis apjucis jautāja.

- Nē, nē, tomātus, - māte teica. — Cerams, jūs pazīstat tomātus?

Drūmā izteiksme jaunā viesmīļa sejā noskaidrojās. Viņa vēlas tomātus.

-Jā, kundze, - viņš smaidīdams atbildēja.

- Nu, lūk, - māte triumfēja, - un es vēlos grilētus tomātus. Ar grauzdiņiem.

- Jā, kundze, - viņš padevīgi teica un gāja apspries­ties ar virsstjuartu.

Žestikulācija ir ievērojama grieķu temperamenta sa­stāvdaļa. Aiz mātes muguras mēs vērojām ēnu rotaļu starp viesmīli un virsstjuartu. Virsstjuarts nepārprotami skaid­roja viesmīlim, ka, ja viņš nejēdz, kas ir grilēti tomāti, lai iet un pajautā. Izmisušais viesmīlis vēlreiz tuvojās mātei.

- Kundze, - viņš sērīgi jautāja, - kā dabū "gil-ēts"?

Māte līdz tam brīdim bija guvusi pārliecību, ka

panākusi svarīgu lūzumpunktu barjerā, kādu grieķi uzslējuši starp viņu un sevi. Nu tā atkal saplaka.

- Kas ir "gil-ēts"? - viņa jautāja viesmīlim. — Es nerunāju grieķiski.

Viesmīlis izskatījās galīgi samulsis. Galu galā, jau no paša sākuma tā bija mātes ideja. Viņš juta, ka nu tā negodīgi cenšas uzvelt vainu viņam. Māte bija prasījusi kaut ko "gil-ētu". Ja nu viņa pati nezin, kas ir "gil-ēts", kurš tad, ellē, zina?