Džeralds DARELS - ROZIJA ir mana RADINIECE

Bet ari viņš maldījās.

Vakariņas, pēc grieķu standartiem, bija gandrīz epi- kūriskas. Pavisam bija trīs ēdieni, no kuriem pirmais bija auksts ar nodomu, kā jau hors d'oeuvre [7], bet pārējie divi - tāpēc, ka servēti uz aukstiem šķīvjiem un pasniegti kopā ar viesmīļu nebeidzamajām ķildām. Tomēr viss bija ēdams, un vienīgo apjukumu izraisīja jaunas tinteszivs acs, ko Margo atklāja savā uzkodu šķīvī. Mēs nesaprātīgi izdzērām pārāk daudz Domestica un rezultātā piecēlāmies no galda stipri vien nestabili un labvēlīgi.

— Jūs ies naktsklups? - virsstjuarts jautāja, pavadī­dams mūs ar parasto klanīšanos.

— Kāpēc ne, - Larijs teica, šīs idejas pārņemts. - Iesim un izbaudīsim orģiju starp palmām. Vai tu vēl atceries, kā dejo lanceru, māt?

— Es netaisos iet un izrādīties, — māte ar cieņu atbildēja. -Bet es labprāt iedzertu kafiju un varbūt mazliet brendija.

— īsti sātanisks naktsklups palmu ielokā, - Larijs teica, nedroši vadīdams māti un priekšu, - kurā mūs varbūt sagaidīs opiju saelpojušās austrumzemju jumpra­vas. Vai esi paņēmusi līdzi dārgakmeni Margo nabai?

Tā kā mēs bijām diezgan ilgi kavējušies pie maltītes, nakts klubā, kad to atradām, jautrība jau ritēja pilnā sparā. Mūsu trīs korpulentās lēdijas un citi pasažieri plašā sortimentā Vīnes valša solī stumdījās pa miniatūro parketa četrstūriti kā zivis, kas iespīlētas tīkla astesgalā. Kaut arī visi apbrīnojami neērtie krēsli, sofas un galdi izrādījās aizņemti, mums līdzās uzradās dedzīgs stjuarts un norādīja uz vislabāk apgaismoto un ievērojamāko galdu un krēsliem goda vietā. Mums par uztraukumu un izmisumu, šīs vietas izrādījās kapteiņa rezervētas speciāli mums. Mēs tikko grasījāmies sākt protestēt, ka vēlamies pavisam necilu galdiņu vistumšākajā stūri, kad parādījās pats kapteinis. Viņš bija romantisks, tumšādains grieķis, viegli aptucis, bet tas šķita viņu darām vēl pievilcīgāku un amizantāku, kā tas levantīniešiem raksturīgs.

- Kundze, — viņš teica, izteikdams šo uzrunu kā komplimentu, — es esmu sajūsmināts par jūsu un jūsu burvīgās māsas klātbūtni uz mana kuģa tā pirmajā jūras- braucienā.

Šī piezīme, kaut arī kapteinis to nenojauta, varēja visu izjaukt. Mātei tā lika domāt, ka viņš ir viens no tiem, ko viņa vienmēr aizdomīgi dēvēja par "tās šķiras vīriešiem", kamēr Margo, kaut mīlēdama māti, domāja, ka jebkuram gan vajadzētu pamanīt atšķirību starp mātes septiņdesmit vasarām un viņas pašas rūpīgi slēptajiem trīsdesmitiem. Kādu brīdi kapteiņa liktenis karājās mata galā, līdz beidzot māte nolēma viņam piedot tāpēc, ka viņš galu galā bija ārzemnieks, bet Margo - tāpēc, ka viņš bija tiešām diezgan pievilcīgs. Leslijs sprieda par viņu ar aizdomām, acīmredzot uzskatīdams, ka caurumi bortos liecina par visai zemiem jūrniecības standartiem. Larijs bija sasniedzis to skurbuma labvēlības pakāpi, kad ikviens liekas ciešams. Ar profesio­nāla virsviesmīļa iznesību kapteinis izvietoja mūs ap galdu, pats iekārtodamies starp māti un Margo, un veltīja mums starojošu smaidu, zelta zobiem mirdzot tumšajā sejā kā ugunīgām blusiņām. Viņš pasūtīja visiem dzērienus un tad, mātei par šausmām, uzlūdza viņu uz pirmo deju.

- O, nē! - viņa teica. - Baidos, ka manas dejojamās dienas sen aiz muguras. Es atstāju šādas lietas savai meitai.

- Bet kundze, - kapteinis izsaucās, - jūs esat mana viešņa. Jums jādejo. - Viņš bija tik valdonīgs, ka, mums par lielu pārsteigumu, māte kā trusītis, ko hipnotizē čūska, piecēlās un ļāvās sevi eskortēt uz deju grīdu.

- Māte taču nav dejojusi kopš 1926. gada, kad nomira tēvs, — Margo noelsās.

- Viņa šķiras no prāta, - Leslijs drūmi secināja. — Viņa dabūs sirdstrieku, un mums nāksies viņu apbedīt jūrā.

Tikt apbedītai jūrā dk un tā bija mātes pēdējā izvēle. Māte veltīja daudz laika, piemeklēdama sev tīkamu apbedīšanas vietu.

— Vairāk gan dcams, ka viņu līdz nāvei samīdīs de trīs gigantiskie sievieši, — Larijs piezīmēja. — Iziešana šajā laukumā bija likteņa izaicinājums. Tas ir tikpat kā iziet arēnā pie mežonīgiem ziloņiem.

Nudien, placis bija tik pārpildīts, ka pārīši griezās gandrīz šjūdoņa tempā. Kapteinis, lietodams māti par mūru dragājamo ierīci, un piepalīdzēdams ar saviem varenajiem pleciem, bija izcīnījis ceļu cauri solīdajam miesas valnim, un nu viņi abi bija aprakti pašā dziļumā. Māti viņas miniatūro izmēru dēļ nevarēja redzēt, bet mēs reizēm uztvērām kapteiņa vaibstus un viņa zobu iemir- dzēšanos. Beidzot Vīnes melu stāstu pēdējās skaņas noslā­pa, un elsojošie, svīstošie dejotāji pameta placi. Māti, saburzītu un pietvīkušu, starojošais kapteinis pusnešus atgādāja atpakaļ pie galda. Viņa atkrita krēslā, vēdinādamās ar mutautiņu, pārāk aizelsusies, lai runātu.

—Valsis ir ļoti laba deja, - kapteinis teica, malko­dams ouzo. - Un ne tikai laba deja, bet arī labs muskuļu vingrinājums.

Viņš šķita aizmirsis faktu, ka māte, aizelsusies un sarkansejaina, izskatījās kā tikko atgriezusies no liktenī­gas divkaujas ar King-Kongu.

Sekoja Margo kārta, bet, būdama jaunāka, veiklāka un stabilāka uz kājām, viņa deju pārcieta daudz vieglāk.

Kad viņa atgriezās, māte izšķērdīgi pateicās kaptei­nim par viesmīlību un aizbildinājās, ka nu labāk iešot gulēt, jo šī diena esot bijusi visai grūta. Īstenībā viņa dienu bija pavadījusi ļodzīgā atpūtas krēslā, segās ietinu­sies, žēlodamās par auksto vēju un nemierīgo jūru. Tā nu viņa ar cieņu atkāpās un Leslija pavadībā devās uz savu kajīti. Kamēr viņa bija prom, Margo, likdama lietā visu savu neapšaubāmo šarmu, ņēmās pārliecināt kapteini, ka, kaut arī Vīnes valsis ir lielisks kā vingrinājums, neviens grieķu kuģis, kas vēlas būt šī vārda cienīgs (it īpaši savā pirmajā jūrasbraucienā), nedrīkst ignorēt Grieķijas kultūras mantojumu, ko iemieso nacionālās dejas. Kapteinis bija Margo un šīs idejas milzīgi pārņemts, un, pirms mēs paguvām noorientēties uz šo domu, ņēma grieķu mantoju­ma kontroli savās rokās. Viņš lieliem soļiem devās pie septiņdesmitgadnieku orķestra un augstos toņos noprasīja, kādas senās grieķu kultūras melodijas viņi prot. Zemnieku melodijas, tautas melodijas. Melodijas, kas ietver gan grieķu zemes brīnumus, gan grieķu tautas drosmi, grieķu vēstures sūrumu un arhitektūras lieliskumu, mitoloģijas noslēpumai­nību, dzirkstošo mirdzumu, kas var spēlēt pirmo vijoli pasaulē, melodijas, kas varētu atdzīvināt Platonu un Sokrātu, Grieķijas slavu pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Vijolnieks teica, ka viņi zinot tikai vienu tādu melo­diju, un tā ir Tikai ne svētdienā. Kapteinis izskatījās tā, it kā viņu tūlīt varētu ķert trieka. Viņš pagriezās, vēnām pulsējot deniņos, un dramatiski izstiepa rokas pret kom­pāniju. Vai kāds, viņš retoriski jautāja, jebkad ir dzirdējis par grieķu ansambli, kas neprot grieķu melodijas?

- Ummmm, — pūlis teica, kā vienmēr, kad sastopas ar problēmu, ko īsti neizprot.

— Šurp virsnieku! — kapteinis norēca. - Kur ir Jani Papadopoloss?

Viņš izskatījās tik draudīgs, stāvēdams deju plača vidū, dūres sažņaudzis un zelta zobus sakodis, ka viesmīļi nekavējoties metās virsnieka meklējumos. Tas tūlīt ari parādījās, izskatīdamies līdz nāvei uztraucies, sagatavo­jies dzirdēt, ka atklāts vēl kāds caurums bortā.

- Papadopolos, - kapteinis rūca, — vai dziesmas nav viena no lieliskākajām mūsu kultūras mantojuma sastāv­daļām?